Dienasgrāmata

Tā. Mans brāļa dēls augusta nogalē, manā dzimšanas dienā uzdāvināja grāmatu, dižpārdokli, norvēģu rakstnieka Jū Nesbē detektīvu "Nazis". Līdz šim ar autora dabiem nebiju iepazinies, tikai biju redzējis grāmatnīcu plauktos, sadaļā, kuru parasti ignorēju. Biju lasījis atsauksmes par iepriekšējām, taču nepārliecināja. Nekad neesmu izvēlējies grāmatas pēc pārdošanas apjoma vai popularitātes.

Tā nu grāmata manā plauktā nogulēja divus mēnešus neskarta. Pirms divām nedēļām lietainā pēcpusdienā atvēru. Piesaistīja valoda, kas nešķita raksturīga detektīviem (atzīšos maz esmu no šī žanra lasījis, tāpēc varbūt man ir aizspriedumi). Jā, tehniski nevar piesieties. Ir labi izstrādāti tēli, noskaņa, labi uztverams sižets, autors kārtīgi izpētījis tēmu. Tomēr grāmatu jau aizvēru 250. lappusē. Nesaistīja tālākie notikumi un lietas atrisinājums. Iespējams tāpēc, ka biju distancējies no pretīgajām epizodēm, kurās vairs negribēju uzturēties. Ja autora mērķis bija šokēt vai biedēt lasītāju, tad tas neizdevās. Robeža paplašināšana šoreiz nevainagojās panākumiem. Iespējams, tas apliecina, ka detektīvžanrs nav mans lauciņš.

Aiznesu grāmatu uz darbu, piedāvāju kolēģēm. "Varat ņemt un lietot, ja ir tāda vēlme". Sievietes bija iepriecinātas un pierakstījās rindā uz lasīšanu.