Dienasgrāmata

Vakar biju aizbraucis uz pilsētas centru, vēlējos pastaigāties pa Vecrīgu un Brīvības bulvāri pavasara spilgtajā gaismā un svētku noskaņā. Skaļais ļaužu pūlis mani šoreiz netraucēja un nekaitināja. Ar patiku vēroju, kā cilvēki smejas, žestikulē un sarunājas. Aiz katra ir kāds stāsts, bet manis iztēlotais visticamāk ir tālu no patiesības. Biju iegājos arī Latvijas Nacionālajā vēstures muzejā apskatīt ekspozīcijas un novēlēt darbinieciem skaistu atgriešanos Rīgas pils telpās. Taču nelielu darvas karoti radīja mājupceļš, kad pievakarē atrados savā auto pie stūres un ieniru skaļajā satiksmes rēkoņā. Trokšņi paši par sevi mani netraucēja, kā jau Rīgas iedzimto vairākās paaudzēs. Pie sarkanās gaismas netālu no manis apstājās motociklistu bariņš, ķērcošā balsī kāds izkliedza: "Mamba, mamba, h...amba!" Sāka skanēt primitīva mūzika krievu valodā, aptuvens pankroka un regeja mūzikas sajaukums. Šo mūzikas novirzienu saucot par ska, pati grupa esot leģendāra, kā brāļadēls mani vēlāk apgaismoja. Lai nu tā būtu. Taču uz brīdi bija skumji, ka manā privātajā telpā atkal ielaužas krievu valoda. Iespējams, esmu kļuvis pārāk jūtīgs pret šo valodu kopš kara Ukrainā, taču pēdējā laikā šķiet, ka Rīga palikusi ļoti krieviska. Valsts svētkos uz brīdi jutos kā svešā valstī, lai gan varbūt būtu vajadzējis pierast, ka līdz ar Eiropu ejam multikulturālisma virzienā.