Dienasgrāmata

Aizvadītajā nedēļā Latvijas televīzijā noskatījos raidījumu par kādreiz populāro un iecienīto Nacionālā teātra aktieri Jāni Kubili. Prātā palikušas ļoti daudzas viņa atveidotās lomas, gan Mācītāja tēls no B. Šova Velna mācekļa, kur uz skatuves kopā ar aktieriem muzicēja U. Stabulnieks, Hamilkāra kungs izrādē ar tādu pašu nosaukumu, profesors,K. Sajas Tātad dzīvoju, kur uz skatuves bija arī aktiera kollijs, viens no bezkaunīgajiem večiem A. Eglīša komēdijā. Atminos arī raidījumā minēto izrādi Trešais vārds, kuru skatījos, kad biju pavisam mazs bērns. Māmiņa ļoti agrā vecumā mani sāka ņemt līdzi gan uz teātra, gan operu izrādēm. Un vienā operas izrādē māmiņai kāds kungs pat aizrādīja: " Cienītā, šī gan nav tā opera, kura būtu jāredz bērniem. Atceros, runa bija par lietuviešu komponista V. Klovas operu Amerikāņu traģēdija, un man izrāde patika itin ļoti, gan gaismas efekti, kinotitri un tamlīdzīgi efekti, kuri deviņgadīga zēnam ļoti piesaistīja uzmanību un izraisīja apbrīnu.

Bet nav mans nodoms šoreiz apcerēt savas bērnības atmiņas par apmeklētajām izrādēm un vērtēt J. Kubiļa lomu analīzi.

Mani izbrīna cits fakts, raidījuma noslēgumā, Nacioālā teātra jaunajiem aktieriem tika parādīts videosižets un tika jautāts atpazīt aktieri (proti J. Kubili), kurš bija redzams piedāvātajā epizodē. Jaunie aktieri skatījās, bet nemācēja nosaukt mākslinieka vārdu. Tiesa, kad žurnāliste pateica priekšā, neveikli pasmaidīja, jā zinot gan tādu personu.

Liels pārsteigums man bija, kad jaunajai aktrisei S. Pušpurei nodemonstrēja video. J. Kubilis raidījumā bija ļoti atzinīgi un jūsmīgi par meiteni izticies. Aktrise raustīja plecus, dumji smaidīja un arī žurnālistes nosauktais J. Kubiļa vārds Pušpurei neko neizteica, prasīšot mammai googlei, kas tāds. Mūsdienu cilvēkam laikam nešķiet tik būtiski – zināt faktus vai personības.

Skumji. Neesmu gadaskaitļu cienītājs, bet tomēr sameklēju aktrrises biogrāfiskos datus. Laikā, kad J. Kubilis pameta teātri viņai bija 7 gadi. Vai tiešam nav dzirdēts kaut kas no vecākiem, nav redzēta neviena izrāde? Vai interese par teātri ir radusies vēlākajos gados, ne bērnībā? Kaut gan tagad mūsdienu sabiedrībā jaunatne vairs nekaunās no nezināšanas, kā agrāk.

Ai. dzīve dzīvīte...

Negribas salīdzināt, bet varu piebilst, ka neesmu uz skatuves redzējis Ne Ž.. Katlapu, ne J. Osi, bet šo aktieru vārdi un arī izskats man saglabājušies labā atmiņā. Aktrise A. Klints aizgāja mūžībā, kam man bija 9 gadi, taču ļoti spilgti atceros viņu kā komēdijā Dullais Barons Bunduls ar mazo sunīti klēpī.

Ienāca prātā amerikāņu literātes F. Lebovicas vārdi no Ŗīgas laika: „cilvēki kādreiz lasīja vai vismaz izlikās, ka ir lasījuši noteiktas grāmatas, jo tas cēla viņu statusu sabiedrībā. Tagad viņi vars pat neizliekas, jo tam nav nozīmes. Visu nosaka nauda”.

Pēc vairāku gadu pārtraukuma (nemākot pateikt "nē" un daļēji arī tāpēc, ka pašam kaut kur iekšienē kniesās) piekritu LKA nolasīt vienu lekciju kursu. Pirmais iespaids fantastisks - jaunā radošā inteliģence nelasa nevienu izdevumu, nemāk nosaukt nevienu žurnālistu (pat ne pa kultūras līniju), neko neskatās, viņiem neko neizsaka vārds "Anna Žīgure", ko piesaucu vienā piemērā, utt. Kā es novilkšu līdz decembrim, pagaidām nezinu.

http://klab.lv/users/meness_berns/188025…