Dienasgrāmata

Šodien pusdienlaikā biju ieslēdzis Latvijas radio pirmo programmu. Noklausījos Kultūras rondo, bija doma pārslēgt programmu un programmā Klasika noklausīties raidījumu par džeza dziedātāju Billiju Holideju, bet mani aizkavēja viens sen gaidīts telefona zvans. Kad atgriezos istabā, programmu tomēr nepārslēdzu, jo raidījums bija jau sācies, turklāt piesaistīja Krustpunktu diskusija, kur viens zvanītājs izteica apgalvojumu, ka tikai 2% pasaules iedzīvotāju esot augstā intelektuālā līmenī. Velti žurnālists Aivis Tomsons centās izzināt, kādā veidā tiešā ētera balss īpašnieks ieguvis šādus rezultātus un pie kuriem procentiem radio klausītājs pieskaitot pats sevi. Intelektuālā koeficienta zinātājs tā arī nevēlējās par gudrības-muļķības mērījumiem runāt.

Pieļauju iespēju, ka zvanītājs nebija mērījis itin neko.
Varbūt viņš savu apgalvojumu bija balstījis visiem zināmajā Einšteina domā -par to, ka divām lietām nav robežu – cilvēku stulbumam un Visumam vai kādā citā internetā izlasītā diskusijā.
Pēc tam ieslēdzu Klasiku.

Ai. dzīve, dzīvīte..

Tā. Vakar izgāju nelielā pastaigā. Gāju pa 48. autobusa maršrutu. No Gdaņskas ielas līdz Sarkandaugavas kapsētai. Gāju lēnām. Diena bija pelēki dūmakaina. Nesastapu nevienu garāmgājēju. Jutos labi.Domāju. Tad mani iztraucēja skaļa sievietes balss.

"Bl....nespaidi taustiņus", tad vēl pēc dažām sekundēm : "" Bl..ko es tev teicu!". Atskatījos. Meitene. Jauna. Glīta. Slaida . Labi ģērbusies. Izskatījās pēc apzinīgas vidusskolnieces vai jaunākā kursa studentes. Nebūtu atvērusi muti, nekad nevarētu viņai piedēvēt šādu valodas kropļojumu, Skumji. Vēl tikai cigarete iederētos viņas smalkajos pirkstos, tad paštēls iegūtu gaužām apšaubāmas personas veidolu.

Pa sniega laukiem ziemas naktī bālā
No Dieva nama mēs reiz nācām, māt,
Ak, cik tas sen jau pagājībā tālā,
Cik prātam grūt' turp atkal aizdomāt!
Kad noguru - tu mani klepī nesi,
Un, vērodams, kā zvaigznes gaisos mirdz,
Es domāju, cik mīļa gan tu esi,
Cik labi man pie tavas siltās sirds!
Bet tad uzreiz caur zvaigžņu zvīļo viju
Kāds savāds tēls pie manis liecās klāt,
Es nāves bailēs acis aizdarīju
Un trīcot dvesu: «Sargā mani, māt!»
Tad sniega laukos ziemas naktī bālā
Tu stāvēji kā sargs ap mani, māt . . .
Ak, cik tas sen jau pagājībā tālā,
Cik tagad grūt' turp atkal aizdomāt!

J. Ziemeļnieks

Tā. Necils atgadījums, ko novēroju, braucot rīta agrumā vilcienā uz Rīgu. Biju nedaudz iesnaudies, bet skaļā balsu murdoņa mani iztraucēja. Siguldā pustukšo vagonu piepildīja daudz ļaužu, acīmredzot tie, kuri brauc strādāt uz Rīgu. Tā kā miegs bija pārgājis, izņēmu savas piezīmes, lai pārskatītu tulkojumu. Diemžēl aizmugurē sēdošās balsis bija ļoti skaļas, pēc sarunas konteksta sapratu, ka ir satikušās divas sen neredzētas draudzenes, viena otrai klāstīja savus atvaļinājuma piedzīvojumus; ", ...karoče, pa kruto tur padzīvoju, klusums, sauļojos bez ļivčika, pat mobiļņiku atslēdzu, lai druškas netraucē. Baigi prikolīgi, kaimiņš mani izvizināja ļotenē, prikols bija tad, kad viņš ar savu drugu sāka koļīties klāt, nafig man viņi vajadzīgi! Uz vienu tusovku jau aizgāju, apsēdos, nu prosta bomžatņiks, pat čajņika viņiem nebija, zupas katlā kafijai ūdeni uzvārīja....
Atskatījos, jo pēc valodas leksikas, biju pilnīgi pārliecināts, ka runā padsmitgadnieces (mana brāļa meita savā agrīnajā jaunības periodā piekopa šādu runas veidu, kaut arī nemitīgi tiku viņai aizrādījis), vai arī personas, kuras strādā sabiedriskās ēdināšanas vai apkalpojošā sfērā un kurām ir nepietiekama izglītība. Taču, ieraugot abas dāmas, biju ļoti pārsteigts, kundzes bija mana gadagājuma diapazonā, ģērbušās lietišķā stila kostīmos, uz ceļiem tās turēja dokumentu mapītes, skaidri redzams, iestāžu darbinieces. Jutos ļoti pārsteigts, tāpēc uz sava tulkojuma melnraksta lappusēm ātri pierakstīju dzirdēto sarunu, lai vēlāk nepiemirstu. Skumji. Atcerējos Alberta Bela romānā "Slēptuve" aprakstu par vienu varoni, kurš ikdienā lietojis apmēram 100 vārdus, no kuriem puse bijusi lamu vārdu. Minētajā gadījumā jāsaka līdzīgi: "dāmas , runājot latviešu valodā, apmēram 50% robežās to piesārņoja ar neglītiem rusicismiem. Pretīgi. Tikpat pretīgi, ka nesavāktie atkritumi mežmalēs. Skumji, ka tā runā vidēja vecuma sievietes...

Esmu vecmodīgs cilvēks, neprotu apieties ar jauno viedtālruni, kuru saņēmu kā negribētu dāvanu savā vārdadienā. Netiku to izmantojis, bet nojautu, ka mans radinieks ir dziļi apvainojies, tādēļ pārvietoju savu sim karti no vecā, ierastā, zvanīšanai ļoti ērtā telefona, uz jauno, man ļoti grūti saprotamo ierīci. Redzēju nepārprotamu prieku radinieka sejā, viņš itin nadzīgi pieteicās iepazīstināt mani ar gudro ierīci un es kādu stundu asistēju šajā procesā, līdz man apnika un es atstāju jauno lietiņu radinieka rīcībā. Kad atcerējos par sava jaunā telefona esamību, atgādināju, ka ar savām īpašnieka tiesībām vēlētos tajā ielūkoties. Tiku diezgan nepatīkami pārsteigts. Radinieks stāstīja, esot sinhronizējis manus kontaktus no sociālajiem tīkliem un ar jauno telefonu, izdarījis vēl visādas, man nesaprotamas manipulācijas, kuras skar manus privātos datus.Atņēmu viņam telefonu.
Atvainojos visiem tiem, kuri varbūt manas neprasmes dēļ ir atstāti aiz borta , jo nevaru izsekot visiem tiem, kuri bija manu draugu lokā.Un arī tiem, kurus mans radinieks pievienojis manu draugu lokam. Ai dzīve, dzīvīte, kādēļ viss tik sarežģīti.

Tā. Vakar braucu uz Saulkrastiem apciemot draugu. Sēdēju vilcienā un kavēju laiku lasot jauno Rīgas laiku; interviju ar kinorežisoru Jonu Meku.Diemžēl mani iztraucēja pretimsēdošo sieviešu skaļās balsis. Paskatījos,divas dāmas apmēram 40-45 gadus vecas bija atvērušas kādu no daudzajiem krustvārdu mīklu žurnāliem un, konsultējoties viena ar otru, centās atrisināt dotos uzdevumus.
"Kas tas tāds Zolā ir, vai zini?" pirmā prasīja otrai.
Otrā atbildēja:"Kaut kāds rakstnieks".
Pirmā: tur romāna nosaukumu prasa."
Otrā: nezinu nevienu romānu, tie sastādītāji arī domā, ka te visi no augstiem plauktiem, vidusmēra cilvēkiem nekāda saprašana".
Pirmā; "Kas ir Austrālijas galvaspilsēta, Tu zini?"
Otrā :"Nezinu."
Pirmā izņēma mobilo tālruni un zvanīja trešajai personai. Trešā persona zināja pareizo atbildi un pirmā skaļā balsī to paziņoja otrajai :Nu, kas par gudrinieku tas Ēvalds, kas to būtu domājis -Kanbera!"
Otrā: Kas, kas, kā TU teici?"
Pirmā:"KANBERA!"
PIrmā : Tagad tā, darbs angliski ar trim burtiem."
Otrā: "Nezinu."
Tad sieviete pievērsās man:"Vai varat, cienītais, palīdzēt?"
Es neatbildēju, izlikos,ka lasu.
Nevaru nekādi saprast notikošā procesa jēgu. Vai viņas vēlējās palielīties ar savi nezināšanu publiskā vietā? Un vai mūsdienu laikmetā, kad visu var atrast googlē, erudīcija škiet pārāk smaga nasta prātam? (nevajadzīgi aizņem vietu pelēkajā vielā). Interesanti, kā paiet šo dāmu dienas cēliens? Vai dzīve nešķiet garaicīga un pliekana, pievēršoties tikai praktiskām un "derīgām" lietām? Kādas ir viņu intereses, izklaides? Bet varbūt prieku sagādā rakstīt rūtiņās vārdus bez jebkāda ieskata lietu būtībā.
Ai, dzīve, dzīvīte!

Maija brīvdienās biju nedaudz izbraucis ārpus galvaspilsētas. Dažas dienas pavadīju savās laiuku mājās. Mājupceļam izvēlējos Daugavpils šoseju, jo māmiņa vēlējās apmeklēt Likteņdārzu. PIrms tam piestājām ļaužu iecienītajā Liepkalnu atpūtas kompleksā. Stāvlaukumā mani pārsteidza daudzās automašīnas ar Krievijas numurzīmēm. Jā, arī uz šosejas biju ievērojis neparasti daudz braucamo ar RUS numuriem.
Vai arī pagājušajās maija brīvdienās Latvijā bija tikpat daudz krievu tūristu? Neatminos, šķiet, ka tik lielu uzlidojumu kā šogad, nebiju manījis.
Kafejnīcā pasūtīju ēdamo un izvēlējamies vienu no diviem brīvajiem galdiņiem.
Gaidot pasūtījum dzērām kafiju, tad pie mūsu galdiņa pienāca apmēram 70 gadus veca kundze, paskatījās uz sēdekli, uz kura bija novietota māmiņas soma un krieviski jautāja:, vai vieta esot aizņemta. Atbildēju viņas dzimtajā valodā, ka ne. Tad kundze striktā balsī teica: "Lūdzu, paņemiet somu nost, es tur sēdēšu". Jutos izbrīnēti, jo bija taču brīvs vēl viens galdiņš, parasti tā pieklājīgi cilvēki nemēdz rīkoties.
Dzirdēju, ka netālu esošais jaunais vīrietis ( acīmredzot sievietes dēls), krieviski viņai saka: "Māt, ejam taču pie otra galdiņa"
Bet sieviete kļuva vēl uzstājīgāka, viņa atteica; "Nē, es sēdēu šeit..., ņemiet tūlīt nost savu somu.!""
Es piecēlos, paņēmu abas kafijas tases un teicu māmiņai:"' ejam pie cita galdiņa".
Pēc tam redzēju, ka vecā kundze itin omulīgi kopā ar savu dēlu un vēl sirmu kungu iekārtojusies mūsu vecajā vietā.. Interesanti, ja mēs nebūtu aizgājuši, kā viņi tur būtu sasēdušies trijatā,ja brīvas bija tikai divas vietas?
Neviļus atmiņā ienāca rindu laiku ēdnīcas, pie galdiņiem gaidošie ar paplātēm rokām, skubinājumi ēst ātrāk un nesēdēt tik ilgi...
Jā, dzīve, dzīvīte,ta nu ir...

"Kad patiesība meliem līdzinās,
Tad jāsargās, ka neizrunā lieku."

Dante

Lai gan pasauli šobrīd vairāk uztrauc globālākas norises, šovakar uzrakstīšu pārdomas par mūsu pašu pīļu dīķi, tādu nieku kā "latvieša mīļākā grāmata". Savu nostāju attiecībā uz politiskajā spēlītēm Ukrainā jau esmu paudis, apmeklējot piketu.

Svētdien noskatījos Tv šovu Lielā lasīšana, kaut gan zināju, nekādus pārsteigumus un jaunatklājumus balsošanas rezultāti neatklās. Uzrakstīšu savas pārdomas par tām grāmatām, kuru skatītāji ierindojuši 100 lasītāko topā.
Lūdzu neuzskatīt manu viedokli par pareizu,tomēr katram ir tiesības paust savas domas, kaut arī tās nesaskan ar sabiedrības normām un uzskatiem.
Man lielu neizpratni radīja dažu grāmatu - Pumpura Lāčplēša( var jau būt tas ir vairāk Māras Zālītes un Zigmāra Liepiņa kopdarba nopelns) un Čaka Mūžības Skartie iekļūšana topā. Jo tā vajadzēja (obligāti iekļaut latviešu literatūras klasiku)? Protams, es negribētu apvainot tos, kas tiešām šos darbus lasa, tas ir apsveicami, ja mūsdienās lasa arī tik biezas grāmtas kā Upīša Zaļo Zemi vai nesteidzīgos Virzas Straumēnus, protālā goodreads.com esmu manījis labas atsauksmes no jauniešiem par latviešu literatūras dižgariem. Taču ļaudis lasa arī vēl daudz citu grāmatu, kuras topā iekļuvušas nav, tāpēc rodas daudz jautājumu, kāpēc tieši šāda izvēle? Braucot tramvajā tomēr neesmu novērojis, ka kāds sēdētu iegrimis Pumpura eposā, ja nu vienīgi kāds skolnieks, kas cītīgi lasa obligāto literatūru.
Domāju- ja balsotāji būtu nopietnas literatūras cienītāji, tad arī viss grāmatu simtnieks izskatītos savādāks, bez Roulingām, Meierēm, Kolinsas ,Koelju, Brauna utt. PIeļauju iespēju, ka balsotāji ir bijuši skolnieki, kuri ierakstījuši savā balsošanas anketā skolas obligāto literatūru, lai izskatītos labāk, vai arī bez Meieres un Brauna viņi neko citu nezināja.
Skumji, ka latviešu meistars Alberts Bels ir palicis aiz borta, kā arī ļoti daudzi man tuvi ārzemju rakstnieki, gan mūsdienu, gan klasiķi.Tomēr priecājos, ka balsotāji ir novērtējuši Dostojevski, Tolstoju, Igo, tātad lasa arī biezas un nemūsdienīgas grāmatas. Arī Markesu un Bulgakovu es ļoti cienu, taču iebalsotā "klasika" šķiet pārāk neizteiksmīga, bez kādiem pārsteigumiem. Protams, būtu naivi domāt, ka lasītāju tūkstoši iebalsos dumpinieciskos rakstniekus, taču biju cerējis uz nedaudz negaidītāku iznākumu. Varbūt arī tāpēc nevajadzētu brīnīties par grāmatnīcu cenu politiku, kad bieži vien manāmas akcijas, kurā nocenotas daudzas vērtīgas grāmatas.
Pārlūkoja visu grāmatu sarakstu. Viens piemērs. Sporta žurnālista A. Pučes darbs Slazds (511. vieta), kuru neuzskatu par literatūru un rakstnieces Gundegas Repšes triloģija Sarkans (1305 vieta) vai Šekspīra Soneti (1502).Tā neesmu statistiķis, tāpēc nepūlēšos šo ierakstu pātpludināt ar salīdzinājumiem.
Visam punktu pielika telefonbalsojums par mīļāko dzejnieku. Uzvarēja apsveikuma kartiņu dzejniece Ārija Elksne. Tāpēc arī nebrīnos ,ka neviena no grāmatām, par kuru atdevu balsi, topā neiekļuva.
Skumji. Tādi mēs esam. Vai grāmatu topam būs paliekoša un audzinoša nozīme?

Vakar noskatījos ļoti reklamēto TV šovu Lielā lasīšana.
Manas pārdomas minētā raidījuma sakarā. Ir iebildumu par vārdu salikumu "mīļākā grāmata" Tas manī gluži neviļus vieš atminēties pamatkolas laiku, kad meitenes man deva aizpildīt savas aptaujas klades (mīļākais dziedātājs, ansamblis, krāsa, ēdiens, dzēriens, gadalaiks, ziedi utt). Es labprātāk izvēlētos - grāmata, kuru esmu iecienījis, grāmata, kuru esmu pārlasījis vairākas reizes, grāmata, kuras lasīšana ir bijusi tik aizraujoša, ka esmu piemirsis pat paēst visas dienas garumā. Mīļa var būt kāda persona, tēvs, māte, brālis māsa, dzīvesdraugs, ne priekšmets vai lieta. Ja pieņem, ka grāmata ir kaut kas vairāk par lietu, tad varbūt pievēršu acis un centīšos izvēlēties savas piecas mīļākās grāmatas. Jo vairāk un ilgāk domāju, pārcilājot savās domās grāmatplaukta saturu, jo vairāk sapratu, ir neiespējami izvēlēties tikai piecas grāmatas, kuras nešaubīdamies nosauktu par vistuvākajām.
Ar smaidu domāju, cik gan labi ir tiem cilvēkiem, kuriem mājās vispār ir tikai piecas grāmatas, vai arī tiem, kuri ir izlasījuši tikai piecas grāmatas. Jāpievienojas Ilmāram Šlāpinam, tas ir koeljistu, braunistu, meiejeristu u.c. kontingents.
Es lasīt iemācījos piecu gadu vecumā. Pamatskolas laikā manas mīļākās grāmats bija sengrieķu eposi, vidusskolas laikā aizrāvos ar klasiku, pārlasīju Dostojevski, Stendālu,Igo, Zolā. PIrmajos studiju gados biju Kamī iedvesmots, trīs reizes izlasīju Svešinieku. Tolaik varēju teikt - tā ir mana mīļākā grāmata. Tāpat kā Heses Stepes vilks un Sikla pērlīšu spēle.
Bet vai tās ir grāmatas, kuras es pārlasītu arī tagad? Domāju, ka ne.
Ilgi pārcilājot izlasīto,tomēr nosaucu grāmatas, kurasmani uzrunā joprojām.
1.Ibsens- Brands
2. Gēte- Fausts
3.Dante - Dievišķā komēdija.
4.Prusts - Zudušo laiku mek;ējot
5. Manns - Burvju kalns
6. Džoiss - Uliss
7. I. un J. Petrovu 12 krēsli
8. P. Hēgs - Klusā Meitene
9. L. Darels - Aleksandrijas Kvartets
10. Pavičs - Hazāru Vārdnīca
11. Šekspīra soneti
12. T.S. Eliots - Neauglīgā Zeme
13. G. Grass - Skārda Bungas
14. Kirkegors - Slimība uz nāvi
15. Augustīns - Atzīšanās
16. Rilke - Stundu grāmata ; Gleznu un tēlu grāmata
17. Flobērs - Bovarī kundze
18. Saša Sokolovs - Muļķu Skola
19. Ēriks Adamsons - Sapņu Pīpe
20. Salmans Rušdi - Niknums

......

Tā varētu turpināt vēl. Grūti izlemt. Varbūt tomēr saņemšos un uz labu laimi izlozēšu piecas laimīgās, par kurām nobalsot tīmeklī.

Kādu laika sprīdi atpakaļ, man bija doma pastāstītt vienu dīvainu atgadījumu no savas dzīves. Bet tad nāca Zolitūdes traģēdija un precedents,kurš bija satraucis manu mierīgo ikdienu, pārvērtās par niecību, kuru apcerēt toreiz nebūtu bijis pieņemami.
Tas notika kādā novembra pēcpusdienā, kad manās mājās ieradās bijusī darbabiedrene, rokās turot palielu kasti ar uzrakstu "Pārtikas paka maznodrošinātajiem". Jutos samulsis, nesapratu apmeklējuma iemeslu, ne arī savādās pakas klātbūtni savā priekšnamā.
Dāma, acīmredzot, juta manu izbrīnu, viņa nedaudz apmulsa, tad it kā atvainodamās sāka klāstīt, ka saņēmusi ziņu no vienas personas, kura vēstījusi, ka es atrodoties ļoti nožēlojamā stāvoklī, esot rakņājies pa atkritumu tvertnēm (laikam Egilam nomirusi māte un neesot, ko ēst).
Viņa neesot pārbaudījusi informāciju, vienai viņas paziņai esot pieejamas šīs pakas maznodrošinātajiem, un tā arī paka ir veikusi ceļu uz manām mājām.
Varētu jau pasmaidīt par šo skarbo joku, tikai man izbrīnu rada fakts, kā pieauguši cilvēki var uzjautrināties, ņirgāties par tādām lietām. Un ne tikai kulstīt jautrībā mēles, bet nodot šo vēsti tālāk, apziņot to visiem, kuri mani pazīst. Uzskatu, ka tā ir ļoti liela bezkaunība. Vaicāju pēc tenkotājas vārda. Dāma neizpauda. Viņai bija neērti, teica, ka nesīs paku atpakaļ uz biroju. Es palīdzēju viņai to aiznest līdz automobilim. Lai kliedētu muļķīgo pārpratumu, aicināju vēlreiz mājā, piedāvājot kafiju. Viņa atteica.
Ak, dzīve, dzīvīte..

Tikko kā noklausījos ļoti interesantu un vērtīgu raidījumu Latvijas Radio-1 dienas programmā, kurā piedalījās profesore Daina Teters. Paldies! Pēc tam vēl nedaudz biju domās iegrimis. Nepatīkami pārsteidza turpmākā programmas daļa - -ļoti nepiemērota, banāla mūzika, kura labāk iederētos pēc kāda citāda satura raidījuma. Manuprāt, programmu veidotājiem vajadzētu saskaņot mūziku ar saturu. Izskatās, ka katrs veido savu programmu un mākslīgi saliek visu kopā. Nav vienota veseluma.
http://lr1.latvijasradio.lv/lv/raksts/viena-riiga-daudz-talantu/filozofe-daina-teters-aicina-uz-latviju.a31553/

Negribu būt banāls, citējot nodeldēto Sent -Ekziperī frāzi par lapsu kā cēlas draudzības simbolu.
Un iepretim tam kaut kur dzirdēts teiciens"neļaujiet mazajām lapsiņām izpostīt savu vīna dārzu",-, kurš, pēc manām domām, aizgūts no Svētajiem rakstiem, proti Zālamana augstās dziesmas (Gūstiet mums nebēdnes lapsas, mazās lapsas, kas posta vīna dārzus, jo tagad ziedos ir arī mūsu vīna dārzi!2:16) - kur lapsas nepārprotami domātas kā bezkaunīgas un nelietīgas būtnes, kura iet svešo dārzos zagt.
Esmu bieži domājis, kas tas ir par spēku, kas liek sievietēm līst svešos vīna dārzos, nerēķināties ne ar kādiem godīguma kritērijiem? No malas raugoties, ļoti tikumīgas ģimenes sievietes, precētas, ir bērni, vīrs, bet virtuālajā tīmeklī meklē savu laimi un izpriecas.
Kas liek daiļajām dāmām kavēt savu laiku pie nedzīva datora, deldēt klaviatūras taustiņus, rakstīt banālus savārstījumus, kur simbolu ir vairāk nekā teksta? Vai viņas nejūtas apmierinātas ar savu ģimeni?
Lapsa- ( no Wikipēdijas) - suņu dzimtas dzīvnieks.Medību laikā lapsa lieliski māk izmantot visas dabiskās iespējas, lai sevi aizsegtu.Lapsa gandrīz vienmēr latviešu pasakās ir negatīvs tēls. Un pasakās par šo dzīvnieku ir mācība par to, cik uzmanīgam ir jābūt, lai neuzķertos uz „lapsas viltību” dzīvē
Kāpēc es to rakstu, laikā, kad visas runas rinķo ap Zolitūdes traģēdiju, veikalu tīklu Maxima un Re&Re?
Tā ir dziļi personīga lietas, kuru man uzticēja tuvs draugs un sarunas rezultātā radās manas pārdomas.
Ai, dzīve, dzīvīte

Šodien Lāčplēša diena. Tūliņ došos ārā no mājas. Pirms brīža, sēžot un dzerot kafiju, apdomāju nesenos notikumus savā dzīvē. Vai neesmu pārāk izolējies no reālās pasaules?
Nesen satikos ar savu bijušo skolasbiedru, nebijām redzējušies vairākus gadus, vienā lietainā sestdienā biju izgājis nelielā pastaigā, aizbraucu ar tramvaju līdz centram, ieklīdu Avotu ielas līklocī, senas atmiņas, kādreiz tur dzīvoja mans bērnības draugs un skolasbiedrs, bieži pēc stundām nebraucu uz mājām, bet gan gāju līdzi uz viņa mājām. Tur man patika labāk, pagalmā daudz bērnu, man iemācīja kara spēles un krievu lamu vārdus, par kuriem nebiju neko zinājis, jo pats dzīvoju savrupmājā, apkārtnē mana vecuma bērnu nebija un māte man liedza iet un biedroties, pēc stundām bieži vien vajadzēja apmeklēt mūzikas skolu, taču to es pametu, jo nejutu vēlmi stundām ilgi spēlēt nogurdinošās etīdes.
Labi, pietiks kavēties vecās atmiņās. Runāšu par šodienas notikumiem. Ar skolasbiedru satikāmies netālu no Barona centra un iegājām pasēdēt Cadets de Gascogne. Runājām par dažādām personīgās dzīves lietām, tad skolasbiedrs pastāstīja par dzīvokļu zādzībām vienā no Rīgas mikrorajoniem, kurā viņš tagad dzīvo. Arī viņa dzīvoklis ticis par upuri, lai gan daudz zaudējumu neesot.
Nebūtu par to faktu prātojis un savas domas piesaistījis, zagšana ir sensens cilvēces melno darbu atkritums, jūdu svētie raksti jau pirms 2000 g pirms Kristus ļoti pievēršas šai negācijā Mozus grāmatās, arī Hamurapi likumi ir tikpat seni un nosodoši, varētu daudz apcerēt zagšanas fenomenu, bet tas nav mans nolūks šajās pārdomās.
Mani ļoti izbrīnīja zagļu kulturālā dzīvokļu apzagšana.
Zagļi iekļūstot dzīvoklī pa lodžijas durvīm, izrādās minūtes laikā varot atspiest vaļā tā sauktos pakešu logus. Tas notiekot laika posmā no 18.00 līdz 21.00, tiek novērots, kuri logi nav apgaismoti un var doties apciemojumā.
Zagļi atstājot dzīvokli ļoti kārtīgu, neesot nekādu pazīmju, ka tajā bijuši nevēlami viesi. No somas izņemtais maciņš, ticis ielikts atpakaļ, tiesa no tā izņemtas banknotes, metāla lati atstāti, tad maciņš aizvērts, somiņa arī aizvērta. Plauktā, no kura izņemta lādīte ar cariskās Krievijas monētu kolekcija, viss kārtīgi un rūpīgi salikts atpakaļ, skapju durvis aizvērtas, arī Mildas pieclatnieki izņemti no kastītes, pēc tam kastīte atlikta atpakaļ savā vietā, kur tā glabājusies. Sadzīves tehnika neesot aiztikta. Paņemtas tikai alkoholisko dzērienu pudeles, nauda un dažas zeltlietas, sudraba ķēdītes un gredzentiņi neesot iekāroti
Pirms nedēļas tieši identisks gadījums noticis skolasbiedra kaimiņu mājas dzīvoklī.
Man ir dažas pārdomas minētā gadījuma sakarā. Vai tiešām zagļi kļuvuši inteliģentāki, iejūtīgāki, vairāk domājoši par apzagtajām personām, lai neradītu viņām šoka sajūtu, ienākot savandītā dzīvoklī?
Varbūt ir kādi speciāli zagļu psiholoģijas kursi, kuros apmāca dažādas metodes, kā labāk rīkoties?
Vai varbūt sods tad gaidāms mazāks, vai vispār tādā gadījumā var izbēgt no soda?
Ai, dzīve, dzīvīte...

Vakar biju izgājis nelielā pastaigā. Iesākumā gāju paralēli tramvaja sliedēm. Siltā oktobra diena un migla mani mudināja iet tālāk. Aizgāju līdz Meža kapiem. Klīdu pa kapsētas celiņiem bez mērķa. Nebiju iecerējis apmeklēt tuvinieku kapavietas, to darīšu Mirušo piemiņas dienā. Gāju lēnā solī, apstājos , lasīju uzrakstus uz piemiņas plāksnēm.
Domāju par dzīves īsumu, redzot pieminekļos iekalto robežu starp dzimšanas -miršanas gada skaitļiem.
Laiks ir nepielūdzams, tuvina nenovēršamajam. Nezinu, cik vēl mirkļu man atlicis.
Rudenī bieži esmu par to domājis, mana vecmāmiņa minēja lapkriti kā Mūžībā saucēju. Nejutos skumji, man patika noskaņa kapos, redzēju kā dažas vecāka gadagājuma kundzes centīgi savāc kritušās koku lapas pie kapu kopiņām. . Varbūt arī man vajadzēja to darīt? Bet tā kā nebiju paņēmis līdzi ne grābekli, ne cimdus, ne plēves maisus, savu nodomu īstenot nevarēju.
Devos prom. Gāju garām kapu kantorim, kura paspārnē mājvietu bija radusi kafejnīca, šķiet tā tiek izmantota bēru mielastu brīžiem, ne publiskai apmeklēšanai..
Arī šajā pēcpusdienā tā īstenoja savu uzdevumu. Ārpusē bariņš vīriešu tumšos uzvalkos smēķēja. Viņiem piepulcējās vēl divas dāmas melnos kostīmos, visi ļoti jautri sarunājās un smējās. Dzirdēju arī skaļu čaloņu , kura plūda no kafejnīcas telpām. Nebūtu melnās drānās ģērbto cilvēku un kapu tuvuma, domātu, tiek svinēta kāda jubileja vai kāzas.
Acīmredzot izvadītais ir bijis pārāk ilgi aizkavējies šajā pasaulē un visi jūtas priecīgi atviegloti par viņa aiziešanu. Tā es nodomāju. Arī es neizjutu zaudējumu, ka viens mazs gabaliņš atdalījies no lielā kontinenta un nogrimis.
Ai. dzīve, dzīvīte...

Atgriezies no pilsētas drupām un ieturējis maltīti, pārlasīju Georga Trākla dzeju, atcerējos dažus draugus, pāragri mirušos.

Atvados uz kādu laika sprīdi no sociālajiem tīkliem un draugiem. Bija iecere doties uz Londonu, taču mainījās apstākļi personīgajā dzīvē un nolēmu atpūsties pie dabas lauku klusumā sava vectēva mājās. Nelietošu internetu un citus modernās tehnikas saziņas līdzekļus.
Sestdienas vakarā biju aizgājis uz Meža kapiem, atvadīties no saviem tuvākajiem. Devos uz kapsētu samērā vēlu, pēc deviņiem, negribējās sastapt pazīstamus un arī nepazīstamus cilvēkus. Kapos vēlējos gūt mieru un sakārtot savas domas.
Stāvēju pie tēva kapa. Biju iededzis divas svecītes. Atcerējos tos senos laikus, kad divatā staigājām pa kapsētu, viņš man stāstīja par pieminekļiem, to tapšanas vēsturi, tēlniekiem, tāpat atmiņā pārcilāju to laiku, kad Mirušo piemiņas dienā Čakstes kapavietu apsargāja miliči, apberot svecītes ar smiltis, neļaujot cilvēkiem pienākt tuvāk piemineklim. Biju pusaugu zēna vecumā, man dziļi atmiņā palicis viens milicis, kurš sacīja otram : "Un samaitā jau mazus bērnus,,,"
No pārdomām mani iztraucēja cilvēku balsis. Neskatījos. Dzirdēju tikai, ka tiek komentēts par mani, jo neviena cita tuvumā nebija.
" Stāv tik drūms pie sievas kapa, laikam skumst.."
Ai, dzīve, dzīvīte, ai, ļautiņu domāšanas seklums, kur 2+2 vienmēr ir 4.

Pirms kāda laika no savas pastkastītes izņēmu vēstuli no LR Centrālās statistikas pārvaldes, kura vēstīja, ka mana adrese tikusi izvēlēta nejaušas gadījuma izlases rezultātā,un noteiktā datumā mani apciemos intervētājs. Tātad šāviens pūlī, kur viens krīt.
Jutos nepatīkami pārsteigts, jo uzskatu šāda veida metodes par nepieņemām, tā ir ielaušanās cilvēka privātajā telpā! Ir taču tādi ļaudis , kuri labprātīgi un ar lielu prieku piekristu tikt intervējamās personas godā. Turklāt no saviem paziņām biju dzirdējis ne visai pozitīvas atsauksmes par intervētāju apmeklējumiem.
Man nepatīk, ka svešas personas ielaužas manā personīgajā telpā. Vēstuli saplēsu un izmetu papīrgrozā.
Biju jau piemirsis, ka vēstulē tika norādīta diena, kad ieradīsies intervētājs (a). Pēcpusdienā sēdēju savas mājas pagalmā , tikko biju aplējis stipru, svaigi samaltu pupiņu kafiju, kuru biju ielējis krūzītē ar Londonas skatu, domāju par priekšā stāvošo ceļojumu. Ieraudzīju, ka pie vārtiņiem apstājas sieviete pusmūža gados ar plecu somu, škiet datorsomu. Viņa neizmantoja zvanu, bet gan skaļi man uzsauca : Hello, jaunais cilvēk, te statiska!” Pēc akcenta konstatēju, ka tā ir krievu tautības persona, tāpēc uzrunas forma, kura citādi liktos vulgāra un nepiedodama valsts iestādes amatpersonai, mani neizbrīnīja. Cēlos, devos vārtiņu virzienā. Biju nolēmis intervētāju neielaist un nek;ādas atbildes nesniegt.
Sacīju, ka vēstuli neesmu saņēmis, turklāt patlaban dzeru kafiju un man nav laika. Sieviete apmierināti pasmaidīja, sacīja, tas esot vēl labāk, tieši pie kafijas tases varēšot jauki patērzēt par manu darba meklēšanas pieredzi. Teicu, ka tādā gadījumā kafijas baudīšana man ies secen, tas būs zudis prieks. Tiklab kafiju varētu izliet arī zemē.
Viņa neizpratnē palūkojās uz mani un jautāja; „Vai jums ir problēmas? Vai personīgajā dzīvē kas noticis? Grūtības ar darbu? Vai attiecībās neveicas?”
Lai cik banāli, tas izklausītos, citēju Tautas dzejnieka epifāniju par kāpšanu otra dvēselē. Viņa, škiet, nesaprata. Gribēju pārtulkot krieviski, taču atturējos, tas būtu pretimnākošs solis.
Vēl piebildu, ka nekādas intervijas nesniegšu un neko neatbildēšu. Un, lai mani vairāk netraucē.
Jutos ļoti slikti. Nesaprotu, kāpēc ir cilvēkiem jārada šādi netīkami brīži

Vakar biju izgājis pastaigā ar suni. Diena bija saulaina, nemanot biju aizklīdis līdz daudzstāvu namu rajonam Mirdzas Ķempes ielā. Apstājos un vēroju debesis
Mani iztraucēja skaļa un griezīga sievietes balss- " Nemaz nelūri !"
Neizpratnē paskatījos apkārt.. Apmēram 2 metru atstatumā bija apstājusies sieviete, kurai arī bija suns, ievērojami mazāks apmēros nekā mans labradors. Sapratu, ka sauciens nav domāts man, bet gan viņas bīglam.
Atvainojos, sacīju, ka paiešu malā no taciņas, ka mans suns ir skolots, nevienu neapdraud un ir ļoti draudzīgs gan pret cilvēkiem, gan arī saviem sugas biedriem.
Sieviete tikpat griezīgā balsī kā pirmīt man atbildēja: " ko jūs vispār te vazājaties tik bieži, esmu jūs ievērojusi, jūs neesat no šīm mājām."
Atvainojos vēlreiz un devos prom.
Skumji, ka tik skaistā ziemas dienā cilvēki ir neapmierināti un īgni bez redzama iemesla. Varbūt jau iegansts būt niknai bija, tikai kāpēc tas tiek vērsts pret mani, cilvēku, kurš viņai neko sliktu nav vēlējis?

Vakar biju izgājis nelielā pastaigā. Aizstaigāju līdz Meža kapiem. Apdomāju dzīves nogriezni. Cil vēl ilgi? Neizbēgami.
Kad atgriezos mājās, LTV-1 noskatījos Zvaigznes dienas koncertu I.Ziedonim. Ļoti reti Latvijas Televīzija sniedz man garīgu baudījumu. Nenožēloju, ka veltīju minētajai pārraidei laiku. Bija vērts. Klausoties,prātā pavīdēja doma,ka Dzejnieks ir viens no labākajiem latviešu literātiem. Uzdrošināšos teikt, Ziedonis ir līdzīgs Austrumu mistiķiem. Vienkāršajās lietās saredz lielo.
Mūzika ar Vārdu likās kā viens veselums, nebija disharmonijas.Ļoti izjusti, pacilājoši.
Tā.Viens moments mani satrūcināja. Proti, tuvplāni.
Kad skanēja Pētera Vaska skaņdarbs, operatori nežēlīgi ilgi tuvināja savā pasaulē iegrimušā komponista sejas vaibstus pa visu ekrānu. Uzskatu, ka tas ir dziļi personīgs pārdzīvojums, skaņradis ir radījis mūziku, ielicis tajā daļu savas dvēseles, un tagad dvēsele tiek izlikta visu apskatei kā prece lielveikala skatlogā. Skumji. Novērsos. Atvēru acis tikai skaņdarba beigās.
Bet kā jau teicu, koncerts bija ļoti labs, mans nolūks nebija piesieties. Tā bija tikai viena,nejauša doma.
Pēc tam vēl ilgi neaizmigu. Klausījos mūziku.

Piektdien apmeklēju teātri. Noskatījos N. Erdmana sarakstīto un un A. Morfova iestudēto izrādi Finita la comedia. Mans nolūks nav rakstīt recenziju, to jau profesionāli ir izdarījis N. Naumanis laikrakstā Kultūras Diena.
Man izrāde nesniedza gandarījumu. Pievienojos Naumanim, lieliska aktieru saspēle. Nepatika triviālie joki, manuprāt, izrāde iegūtu, ja tiktu īsināta, pārāk garlaicīgi šķita dejiskie elementi, sižets paredzams, vienkāršots, visa darbība pa apli..
Pirms izrādes sākuma devos uz teātra kafejnīcu, mans nodoms bija atsvaidzināt savu garu ar tasi kafijas. Nepatika garā rinda, kura neviļus lika atminēties padomju laiku pārblīvētās teātru kafejnīcas. Ieraudzīju savas bijušās darba kolēģes, viņas mani nemanīja, jo bija ļoti aizrāvušās runas plūdos. Ieklausījos. Nekas gadu gaitā nebija mainījies, viņas nerunāja par gaidāmo teātra baudījumu, bet gan ļoti centīgi aprunāja dažādus man zināmus un nezināmus cilvēkus. Pieminēja arī manu vārdu. Tika vaicāts, vai Egilam esot kāda simpātija,un tūlīt arī tikai sniegta ātra atbilde: :" Kura gan tādu ņems.."
Aizgāju projām, kafiju neiedzēris ( to izdarīju starpbrīdī).

Mājup devos ļoti sarūgtināts, režisora iecere nebija skārusi manas dvēseles stīgas, iespējams,ka esmu tas snobs, pa kuriem autors smejas. Nejutos izklaidēts. Apsvēru iespēju Dailes teātri vairs neapmeklēt. Žēl aktieru un sava laika.