Dienasgrāmata

Vakar biju izgājis nelielā pastaigā. Iesākumā gāju paralēli tramvaja sliedēm. Siltā oktobra diena un migla mani mudināja iet tālāk. Aizgāju līdz Meža kapiem. Klīdu pa kapsētas celiņiem bez mērķa. Nebiju iecerējis apmeklēt tuvinieku kapavietas, to darīšu Mirušo piemiņas dienā. Gāju lēnā solī, apstājos , lasīju uzrakstus uz piemiņas plāksnēm.
Domāju par dzīves īsumu, redzot pieminekļos iekalto robežu starp dzimšanas -miršanas gada skaitļiem.
Laiks ir nepielūdzams, tuvina nenovēršamajam. Nezinu, cik vēl mirkļu man atlicis.
Rudenī bieži esmu par to domājis, mana vecmāmiņa minēja lapkriti kā Mūžībā saucēju. Nejutos skumji, man patika noskaņa kapos, redzēju kā dažas vecāka gadagājuma kundzes centīgi savāc kritušās koku lapas pie kapu kopiņām. . Varbūt arī man vajadzēja to darīt? Bet tā kā nebiju paņēmis līdzi ne grābekli, ne cimdus, ne plēves maisus, savu nodomu īstenot nevarēju.
Devos prom. Gāju garām kapu kantorim, kura paspārnē mājvietu bija radusi kafejnīca, šķiet tā tiek izmantota bēru mielastu brīžiem, ne publiskai apmeklēšanai..
Arī šajā pēcpusdienā tā īstenoja savu uzdevumu. Ārpusē bariņš vīriešu tumšos uzvalkos smēķēja. Viņiem piepulcējās vēl divas dāmas melnos kostīmos, visi ļoti jautri sarunājās un smējās. Dzirdēju arī skaļu čaloņu , kura plūda no kafejnīcas telpām. Nebūtu melnās drānās ģērbto cilvēku un kapu tuvuma, domātu, tiek svinēta kāda jubileja vai kāzas.
Acīmredzot izvadītais ir bijis pārāk ilgi aizkavējies šajā pasaulē un visi jūtas priecīgi atviegloti par viņa aiziešanu. Tā es nodomāju. Arī es neizjutu zaudējumu, ka viens mazs gabaliņš atdalījies no lielā kontinenta un nogrimis.
Ai. dzīve, dzīvīte...

Atgriezies no pilsētas drupām un ieturējis maltīti, pārlasīju Georga Trākla dzeju, atcerējos dažus draugus, pāragri mirušos.