Dienasgrāmata

Vakar biju izgājis nelielā pastaigā. Aizstaigāju līdz Meža kapiem. Apdomāju dzīves nogriezni. Cil vēl ilgi? Neizbēgami.
Kad atgriezos mājās, LTV-1 noskatījos Zvaigznes dienas koncertu I.Ziedonim. Ļoti reti Latvijas Televīzija sniedz man garīgu baudījumu. Nenožēloju, ka veltīju minētajai pārraidei laiku. Bija vērts. Klausoties,prātā pavīdēja doma,ka Dzejnieks ir viens no labākajiem latviešu literātiem. Uzdrošināšos teikt, Ziedonis ir līdzīgs Austrumu mistiķiem. Vienkāršajās lietās saredz lielo.
Mūzika ar Vārdu likās kā viens veselums, nebija disharmonijas.Ļoti izjusti, pacilājoši.
Tā.Viens moments mani satrūcināja. Proti, tuvplāni.
Kad skanēja Pētera Vaska skaņdarbs, operatori nežēlīgi ilgi tuvināja savā pasaulē iegrimušā komponista sejas vaibstus pa visu ekrānu. Uzskatu, ka tas ir dziļi personīgs pārdzīvojums, skaņradis ir radījis mūziku, ielicis tajā daļu savas dvēseles, un tagad dvēsele tiek izlikta visu apskatei kā prece lielveikala skatlogā. Skumji. Novērsos. Atvēru acis tikai skaņdarba beigās.
Bet kā jau teicu, koncerts bija ļoti labs, mans nolūks nebija piesieties. Tā bija tikai viena,nejauša doma.
Pēc tam vēl ilgi neaizmigu. Klausījos mūziku.