Dienasgrāmata

Pa sniega laukiem ziemas naktī bālā
No Dieva nama mēs reiz nācām, māt,
Ak, cik tas sen jau pagājībā tālā,
Cik prātam grūt' turp atkal aizdomāt!
Kad noguru - tu mani klepī nesi,
Un, vērodams, kā zvaigznes gaisos mirdz,
Es domāju, cik mīļa gan tu esi,
Cik labi man pie tavas siltās sirds!
Bet tad uzreiz caur zvaigžņu zvīļo viju
Kāds savāds tēls pie manis liecās klāt,
Es nāves bailēs acis aizdarīju
Un trīcot dvesu: «Sargā mani, māt!»
Tad sniega laukos ziemas naktī bālā
Tu stāvēji kā sargs ap mani, māt . . .
Ak, cik tas sen jau pagājībā tālā,
Cik tagad grūt' turp atkal aizdomāt!

J. Ziemeļnieks