Dienasgrāmata

Tā. Necils atgadījums, ko novēroju, braucot rīta agrumā vilcienā uz Rīgu. Biju nedaudz iesnaudies, bet skaļā balsu murdoņa mani iztraucēja. Siguldā pustukšo vagonu piepildīja daudz ļaužu, acīmredzot tie, kuri brauc strādāt uz Rīgu. Tā kā miegs bija pārgājis, izņēmu savas piezīmes, lai pārskatītu tulkojumu. Diemžēl aizmugurē sēdošās balsis bija ļoti skaļas, pēc sarunas konteksta sapratu, ka ir satikušās divas sen neredzētas draudzenes, viena otrai klāstīja savus atvaļinājuma piedzīvojumus; ", ...karoče, pa kruto tur padzīvoju, klusums, sauļojos bez ļivčika, pat mobiļņiku atslēdzu, lai druškas netraucē. Baigi prikolīgi, kaimiņš mani izvizināja ļotenē, prikols bija tad, kad viņš ar savu drugu sāka koļīties klāt, nafig man viņi vajadzīgi! Uz vienu tusovku jau aizgāju, apsēdos, nu prosta bomžatņiks, pat čajņika viņiem nebija, zupas katlā kafijai ūdeni uzvārīja....
Atskatījos, jo pēc valodas leksikas, biju pilnīgi pārliecināts, ka runā padsmitgadnieces (mana brāļa meita savā agrīnajā jaunības periodā piekopa šādu runas veidu, kaut arī nemitīgi tiku viņai aizrādījis), vai arī personas, kuras strādā sabiedriskās ēdināšanas vai apkalpojošā sfērā un kurām ir nepietiekama izglītība. Taču, ieraugot abas dāmas, biju ļoti pārsteigts, kundzes bija mana gadagājuma diapazonā, ģērbušās lietišķā stila kostīmos, uz ceļiem tās turēja dokumentu mapītes, skaidri redzams, iestāžu darbinieces. Jutos ļoti pārsteigts, tāpēc uz sava tulkojuma melnraksta lappusēm ātri pierakstīju dzirdēto sarunu, lai vēlāk nepiemirstu. Skumji. Atcerējos Alberta Bela romānā "Slēptuve" aprakstu par vienu varoni, kurš ikdienā lietojis apmēram 100 vārdus, no kuriem puse bijusi lamu vārdu. Minētajā gadījumā jāsaka līdzīgi: "dāmas , runājot latviešu valodā, apmēram 50% robežās to piesārņoja ar neglītiem rusicismiem. Pretīgi. Tikpat pretīgi, ka nesavāktie atkritumi mežmalēs. Skumji, ka tā runā vidēja vecuma sievietes...