Dienasgrāmata

Tā. Nācu mājās gar Ķempes ielas vienveidīgajām un bezpersoniskajām mājām. Pelēkums spieda pie zemes. Smidzināja sīks, nejauks lietus. Auksti. Pamanīju peļķē mētajamies sarkanbaltsarkanu lentīti. Skumji. Apstājos. Dilemma: izmest nepiedodami, bet vai atstāt samīšanai? Pacēlu un aiznesu līdz atkritumu tvertnei. Labāk tā, nekā, ja pa to slampātu simts zābaki. Arī Lāčplēša dienā svētku sajūtas nebija. Vakarā māmiņa bija ieslēgusi televizoru, no jauna iestudētās rokoperas "Lāčplēsis" ierakstu. Neuzrunāja, pašā sākumā kaitināja apmetņi ar latvju zīmēm. Banāli. Aizgāju uz savu istabu. Divreiz vienā upē neiekāpsi. Tautiskais romantisms abos atmodas periodos bija vajadzīgs, bet mūsdienās nespēju to uztvert nopietni. Laikam esmu vīlies ciniķis.