Dienasgrāmata

Gribēju rakstīt vienu īsu skici par vakar piedzīvoto savas pastaigas laikā, bet apdomājos un nolēmu uzrakstīt vairāk. Jo līdzīga rakstura notikumus pēdējo gadu laikā esmu vairākkārt piedzīvojis, un vienmēr man ir bijis par to jādomā. Proti, kāpēc, cilvēki runājot, savu prieku un sajūsmu pauž nevis ar skaistiem vārdiem, bet gan rupjībām?

Šodien klausījos Kultūras rondo, sarunu ar P. Vaski.Vasks teica, ka mūzika ir viss skaistais, kurā pazūd negācijas, nav rupjības.

Atcerējos savu vakardienas pastaigu. Biju izgājis ar suni. Ārā valdīja dziļa tumsā, bērnu vietas sniega kalniņos bija ieņēmuši jaunieši. Redzēju, ka puisis un meitene slidinās no kalna lejā ar plastmasas palikteņiem, Tad meitene divas reizes iesaucās : "Nu, ej tu dirst, ej dirst, laižam lejā vēl vienu reizi!", viņas balss līksmā intonācija nepārprotami norādīja uz lielu prieku, ne jau savu pavadoni viņai bija padomā rupji raidīt prom, kā vārdu salikums to norādīja.

Adventes laikā pirms gada gāju cauri Vērmeņparkam, kur strādnieki izkāra kokos rotājumus. Acīmredzot bija radies kāds tehnisks bojājums, jo elektriskā lampiņas atteicās klausīt. Koki grima tumsā. Beidzot lampiņas iedegās un dārzs skaisti izgaismojās. Liels bija arī strādnieku prieks: " Nu, piz.....ec!!" Viņi skaļi un priecīgi iesaucās.

Vasarā staigāju pa Mežaparku, gāju garām bērnu pilsētiņai. Glīta jauna māmiņa šūpolēs šūpināja apmēram 2 gadus vecu bērnu. PIrmajā brīdī nesapratu mazā bērna sajūsmas pilnos spiedzienus:" ujēju.... Bet tad bērns pavisam skaidri iespiedzās : Hujeju!

Agrā pavasarī biju aizbraucis uz Liepāju un devos pastaigā gar jūru uz Dienvidu mola pusi. Man tur patīk. Aizeju līdz pašam galam un ieklausos viļņu brāzmās, kuri sitas pret akmeņiem. Tajā dienā nebiju tur viens. Pāris puiši pastaigājās. Viņi Bija krievu tautības, bet pēc labajām fotokamerām rokās, sapratu iebraucēji, un ne jau no salašņu gala. Puiši gāja tālāk pa akmeņaino ceļu, kurš iestiepās dziļāk jūrā, fotogrāfīja viļņus un lielā aizrautībā pauda savu sajūsmu : Nu., jebal jebal..

Varbūt pietiks.

Nerakstīšu apceri par lamu vārdu izcelsmi. To jau ir darījuši daudzi pirms manis. Zinu, ka kristīgās baznīcas senajās konfesijās, katoļu un pareizticīgo, lamu vārdi tiek piedēvēti grēka izpausmēm, cilvēks sevi iekļauj dēmonu valstībā, dodot iespēju savas dzīvi pakļaut destruktīvām darbībām, izsakot smagus lāstus. Savukārt mūsdienās, klausoties apkārtējo cilvēku runasveidā, šķiet, ka ļautiņiem, it īpaši daļai jauniešu, lamu vārdu lietojums šķiet īpašs izteiksmes veids, lai protestētu pret valodas pareizību un pieaugušo normām.

Pirms vairākiem gadiem portālā Satori I. Šlāpina kungs bija publicējis eseju par lamu vārdu funkcionalitāti. Manis minētie gadījumi laikam attiecās uz modeli, citēju:

Pēdējais manā uzskaitījumā varētu būt emocionālo afektu izpausmes modelis bez ritmizācijas funkcijas, kas atšķirībā no šī ir diezgan neemocionāla darbība – katrā teikumā "fak, fak, fak” nekādas emocijas nepauž. Emocionālu afektu izpausme ir tādu vārdu lietošana, kas aizvieto visus iespējamos vārdus. Tajā pašā ludziņā, ko jau minēju, galvenais varonis ierauga medmāsu – gavnotaskalku – un pie sevis, domās iesaucas: "Pizģec, kakije nogi!” Konkrētajā lietojumā nav ne pazeminājuma, ne rupjības, nav pat nekāda erotisma – šis vārds gluži vienkārši izpauž runātāja afektu tajā ziņā, ka viņam nav cita, ko teikt, viņam vienkārši trūkst vārdu, lai aprakstītu šīs kājas. Ko mēs latviski tādā brīdī teiktu? Mums vienkārši trūkst vārdu, lai pateiktu, kas tās bija par kājām

http://www.satori.lv/raksts/2003/Lamu_va…