Dienasgrāmata

Vakar biju aizgājis ciemos pie bērnības drauga. Tiku informēts par ievērības cienīgu notikumu - pārcelšanos uz jaunu dzīvokli, kurā tikko finišējušies remontdarbi.
Bērnības draugs mita vecā, 19 gadsimtā celtā ēkā. Sēdējām viesistabā un dzērām tēju. Līdzās plūda tīkams siltums no iekurtās krāsns.Neizpratni radīja paliela kartona kaste ar grāmatām, kura bija novietota netālu no krāsns. ''Tās iekuram, uz jauno māju jau līdzi neņemsim,:"draugs sacīja.
Piecēlos un sāku aplūkot grāmatas. Ienāca drauga sieva: "Galīgi vecas, viņa teica, tādas tagad neviens vairs nelasa. Tagad lasa citādākas grāmatas."
Nevaicāju, lai viņa izskaidro, ko nozīmē 'citādākas grāmatas". Pieļauju iespēju, ka tās ir grāmatas glancētos vākos, bieži vien tukšas saturā,centrētas uz pozitīvo domāšanu un karjeras iespējām.

Sapratu, ka viņu jaunajā, modernajā interjerā nav paredzēta vieta grāmatplauktam (grāmatas iespējams lasīt elektroniski, lieki putekļi). Centrālā vieta droši vien būs atvēlēta platekrāna tv. Skumjš laikmets. Esmu pesimists attiecībā uz cilvēci. Grūti eksistēt laikmetā, kad cilvēki vairs nevēlas sevi apgrūtināt ar domāšanu, kad viss senais sen vairs nav skaists vai kaut kas unikāls. Tagad viss skaists ir tikai viss jaunais, paies vēl pāris gadi un modernās mēbeles nomainīs pret citām, tāpat kā interjeram pieskaņotās gleznu reprodukcijas.Tas jau skaidrs, ka mūsdienu patērētājsabiedrībā galvenais nav saglabāt, bet pirkt un izmest.Nepieciešamas aizvien jaunas lietas, citādi nav interesanti dzīvot. Vai izklausos pēc sena dinozaura? Jā, bieži esmu dzirdējis pārmetumus, ka nākot no cita laikmeta. Par laimi, man ir iespējas izvēlēties, kā dzīvot. Taču skumdina fakts, ka jādzīvo starp barbariem.

Diemžēl šis skumjais fakts apliecina manu pārliecību par civilizācijas norietu. Pagātnes domātāji nevienu vairs neinteresē, turklāt atšķirībā no vecajiem laikiem, par to pat vairs īpaši nekaunas. Kādreiz vismaz bija prestiži turēt dižgaru grāmatas plauktā.