I'm the best paaudze
Braucu autobusā uz lidostu sagaidīt senu paziņu. Pa ceļam lasīju Kolmaņa grāmatu "Taksista stāsti", ik pa laikam uzmetot skatu garām slīdošajai pilsētas ainai. Rāmo mieru pārtrauca skaļš jauniešu bariņš, bet esmu jau iemanījies norobežoties savā klusumā, tā nu atkal pievērsos grāmatai. Tomēr saausījos, kad jauna meitene no bariņa sāka uzskaitīt valodas, kuras labi pārvalda - vācu, zviedru, čehu. Varbūt visas nesaklausīju, jo klausījos pavirši. Tad meitene pašpārliecināti uzsvēra: "Bet krievu valodu es gan nemāku! Man visu laiku jūk čehu un vācu valoda." Kāds no skaļās kompānijas ierosināja, lai meitene pasakot kaut ko čehiski. Klusuma pauze. Droši vien meklēja īstos vārdus, kā tas parasti ir tūristiem vai iesācējiem, apgūstot kādu svešvalodu. "Pasaki čehiski: "Kā tev iet?"", ierosināja puisis. "Tūlīt, tūlīt... Ļaujiet padomāt, man viss sajucis." Tad palīgā nāca blakussēdētāja (iespējams, google tulkotājs), pasakot pirmos vārdus Jak se... "Jā, pareizi! "Jak se màš?" Bet vāciski ir "Wie geht es Ihnen?"" Meitene centās revanšēties par misēkli un sāka skaitīt frāzes citās valodās, beigās uzsverot, ka krievu valodu gan nemākot. Tālāk vairs neklausījos. Ieslīgu pārdomās, vai tiešām mūsdienās dažu frāžu zināšana nozīmē arī valodas pārvaldīšanu? Viss relatīvs? Nē, nenosodu, nav viegli dzīvot laikmetā, kur internets ir smadzeņu paplašinājums, līdz ar to vairs nav nepieciešams trenēt atmiņu un kaut ko atcerēties ilgāk par piecām minūtēm. Jauniešu galvās iedzītās iluzorās frāzes - Viss ir iespējams, esmu vislabākais, zinu visu - nav viņu vaina. Atcerējos kādas profesores teikto par bakalaura darbiem. Ja kāds tēlotā pašpārliecinātībā stāsta, cik labs ir viņa darbs, visticamāk tas tāds nebūs, kad būsi izlasījis viņa radīto. Ai, ai, dzīvīte.
(
Read Comments)