Dienasgrāmata

Tā. Pirmdien no rīta, nosūtījis tulkojumu, biju noskaņojies brīvdienai. Nesteidzīgi dzēru kafiju un vēroju novembra gaismas gleznu aiz loga.Pēc vairāku nedēļu intensīva darba, acu un prāta atpūtināšanas nolūkos, biju iecerējis garāku pastaigu ar suni un grāmatas lasīšanu (Viktara Marcinoviča romānu "Mova" Māras Poļakovas tulkojumā).


Tā nu vēlīnā rīta saulē sēdēju uz lieveņa un lasīju. Griezīgs automašīnas troksnis un skaļa popmūzika atmeta mani atpakaļ ikdienā. Izrādās, ka bez brīdinājuma (un tā ir bijis vēl citas reizes) ieradies mans brāļadēls. "Nu, ko tik skābs ģīmis tev tik labā laikā? Vakar atbraucu no Spānijas. Atvedu tev suvenīrus!" Atmetu ar roku un piebildu: "Šodien nav laika." Vismazāk jau šodien, vienīgajā atpūtas dienā, man vajadzīga viņa uzspēlēti jautrā vāvuļošana. Taču puisis neatkāpās un piedāvājās doties līdzi pastaigā ar suni pa Mežaparku. Lai nu tā būtu, varbūt tomēr nevajag tā norobežoties un reizēm der ieklausīties jaunākās paaudzes redzējumā par pasauli. Galu galā vairākas nedēļas esmu strādājis pie rakstāmgalda dziļā vientulībā, ilgu laiku neesmu sazinājies ne ar vienu cilvēku, ja neskaita ar māmiņu pārmītās ikdienas pieklājības frāzes.

Brāļa dēla stāstījums bija diezgan kolorīts. Tajā nebija nekādu kopētu frāžu no ceļvežiem, arī vietas zināja nosaukt konkrēti, nevis vienkārši apzīmējot - kaut kāds tur muzejs kaut kādā ielā. Muļķīgu joku arī bija mazāk, kā ierasts. Dzimtas mantojums tomēr liek sevi manīt. Pasmīkņāju pats par savu snobismu. Biju patīkami pārsteigts, ka man nav garlaicīgi. Te pēkšņi izdzirdēju valdonīgu, vilšanās pilnu sievietes balsi: "Nu liels paldies!" Pacēlu acis uz sportisko dāmu. "Es taču rādīju, lai ejat apkārt, kamēr filmēju!" Centos mazināt neveiklo situāciju un atvainojos, ka nepamanījām filmēšanu. Brāļa dēls iejaucās: "Ko atvainojies?" Tad pievērsās sievietei: "Kādā sakarā mums jābrien pa zāli, lai kundzei būtu ērtības? Vai ir saskaņots ar Rīgas domi, ka te nedrīkst staigāt filmēšanas laikā?" Sieviete kļuva nikna: "Nuja, uz sadarbību nav ko cerēt. Tādi jūs latvieši esat, pat saviem bērniem ēdiena vietā dosiet čūsku!" Līdzās esošais bērns vēl iesaucās: "Jūsu sunim būtu jāmācās krieviski, lai būtu gudrs!" Brāļa dēls noteica: "Stulbie vatņiki!" Jutos nelāgi par šādu pavērsienu. Vēlreiz atvainojos dāmai, novēlēju jauku filmēšanu un rosināju radinieku doties tālāk un vairs neturpināt dialogu. Nav nekādas vajadzības eskalēt jau tā saspīlēto situāciju. Lieki piebilst, ka šo asumu dēļ visa diena sabojāta. Acīmredzot, esmu traucēklis ne tikai elektriskajiem pārvietošanās līdzekļiem, kas brauc pa gājējiem paredzēto zonu, bet arī fotogrāfiem un filmētājiem. Brīva pastaiga iespējama tikai savas mājas pagalmā, lai gan varbūt arī mazākās radības neprot iebilst, ka traucēju.