Dienasgrāmata

Tā. Esmu nokļuvis septembrī.

Vasaru pavadīju savās lauku mājās, būdams tālu prom no visiem, neizmantoju modernās tehnikas, vienīgā sazināšanās ar ārpasauli man bija vecs padomju laiku radioaparāts Abava, kurā klausījos LR 1 programmu.Daudz lasīju, daudz padarīju, atpūtos, apdomāju dzīvi, baudīju klusumu, dabu, braucu ar laivu un vēroju debesis.

Galvaspilsēta mani sagaidīja lietaini, pelēcīga, biju atradis no cilvēkiem, kuri gāja man garām pa ielu. Aizbraucu ar tramvaju līdz savām mājām un jutos patīkami pārsteigts. Mans radinieks bija atstājis man dāvanu aizvadītajā dzimšanas dienā. Izsaiņoju. Tas bija lietussargs ar Mocarta attēlu un zīmētam notīm. Būtu ļoti iepriecināts par šo dāvanu, jo vecais lietussargs ilgus gadus kalpojis, vairs nevarēja pildīt savas funkcijas.

Man nav nekas iebilstams pret Mocartu. Mani skumdina fakts, ka Austrija savu dižgaru iemeta bedrē kā suni, bet tagad pelna nauda ar visvisādiem atribūtiem, sākot no piespraudītēm un zīmuļiem, beidzot ar mēteļiem somām un lietussargiem. Jūtos necienīgs un reizē smieklīgs ejot pa savas pilsētas ielām, paslēpies zem Mocarta attēla. Jā, gadās , kad pārkāpju pāri saviem principiem, nedarīt neko pret savu sirdsapziņu. Arī šoreiz. Galvenokārt tāpēc, lai neaizvainotu dāvinātāju, kurš sava arzemju brauciena laikā bija par mani iedomājies.