![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
es nudien biju domājusi turēt muti, un visus uzrakstītos,bet neiepostotos komentārus pie sevis. bet, jeibogu, man viss kakls aizpampis, naktī smaku nost,visu dienu rīstos.neturēšu sevī.
neliegšos, manī nav ne kapeikas siltu jūtu pret tiem uzpurņos bāzējiem.tieši tikpat burvīgi cilvēki,kā tie,kas man katru rītu uz veloceliņa kliedz virsū, kāpēc es tur braucu. bez abām šīm dzīvības formām pasaule kļūtu daudz jaukāka vieta.
bet tas tā. es ticu,ka kāds viņiem sirdij tuvā jautājumā arīdzan iepļūtīs kautko tikpat debilu.
redz, es absolūti atbalstu stingrus sodus par to,ka suns kādu sakož. tāpat kā es atbalstu stingrus sodus par to,ka suns tiek turēts dranķīgos apstākļos. par to,ka rej caurām dienām un naktīm. par to,ka netiek vākti suņa sūdi. par bezšķirnes dzīvnieku nekastrēšanu un vēl jo vairāk- apzinātu vairošanu. par dzīvnieku izmešanu uz ielas. uttt.
es gribētu dzīvot valstī, kur,lai tiktu pie mājdzīvnieka, būtu jāiziet kursi un jāsaprot,ko tas vispār nozīmē. būtu jāpierāda,ka spēsi par to rūpēties arī,ja tam būs nepieciešama veterinārā palīdzība un specifiska diēta mūža garumā. kur bez ierunām ikkatrs suns tiek vests uz apmācībām, socializēts un nodarbināts. ak, jā, un, kur, nokārtojot eksāmenu, suns drīkst iet bez pavadas. no visiem tiem ķērcējiem - cik bieži jūs esat sastapuši audzinātu suni bez pavadas? man kautkā liekas,ka ne reizi, jo - tadamm- tam sunim jūs ineresējiet tikpat,cik aizpērnais IKP - viņš pat nepaskatās jūsu virzienā. un arguments par suņa iedomām par uzbrukumiem - tas bija tas maģiskais vārdiņš - "socializācija" - ja suns nav mucā audzis un pa spundi barots, tad viņu nebūt ne tik daudz situācijas spēj pārsteigt.
cilvēki ņem dzīvniekus kā mantiņas, neapzinoties, ko tas prasīs. un tad lamā stulbos lopus,kas čurā istabā, demolē māju un da vabše - pieprasa uzmanību.
un cilvēki negrib klausīties. viņi uzdod jautājumu "zini,man te tāda problēma", bet tikko atbildē ieskanas fakts - ir jāstrādā,lai būtu rezultāti - viņi vairs negrib neko dzirdēt.
gandrīz neviens suns nepiedzimst par Reksi vai Lesiju. un vēl pirms saimnieka ieguldītā darba, tā ir selekcija. (es ne nieka nenoliedzu, ka pat Latvijas Kinoloģiskās federācijas klubos cilvēki močī uz eksterjeru, temperamentu un psihi atstājot otrajā plānā, bet tā notiek visur, te mēs jau atkal nonākam pie tā,ka šaurpierīgu cilvēku pasaulē ir nomācošais vairākums.) taču visi tie,kas grib sunīti, bet "mums nevajag dārgu, izstādēm, mums tāpat,sirdij" un tik pērk ssā no kaktu audzētājiem "gribu būt ieraksti šķirnes nosaukumu" - arī viņi negrib klausīties, tikai brēc par to,ka par kucēniem tiek prasīta neadkevāta cena.
manā ideālajā pasaulē šādiem cilvēkiem neviens nedotu suni - ja pēc tam,kad izksaidrotu,kas ir kas, tikuntā nerastos saprašana.
nav jau arī viss tik slikti - kamēr neiekuļas šādās diskusijās. manā ikdienā reti,kad nākas saskarties ar šādiem vēmieniem.
ir jau tik daudzas vietas, kur suņi ir laipni gaidīti un ūdeni sunim atnes pirms pieņem manu pasūtījumu.
mēs esam bijuši abās Rīgas Fazendās, Takā,kad tā vel bija Taka, Pienā, Fonteinā, Cabo, Resto-terasē, Fiestā, Čomskī, Melnā kaķa restorānā un vēl citās vietās, tai pašā Kalnciema tirdziņā vai ceturtdienas koncertos, un katrā no tām vairākkārt. un ne reizi nav nācies izjust negācijas.
cilvēki ar maziem bērniem nāk klāt, lai paŗādītu,kāds ir labs sunītis, un es - jā,es,kam nepatīk bērni - atkarībā no vecuma skaidroju,ko var vai nevar sunītim darīt un,ka VIENMĒR ir jāpaprasa atļauja iet klāt un,ka NEKAD nedrīkst bērnu un suni atstāt vienatnē.
tiem,kas jau dīdās,lai sāktu kliegt par nerealizētajām mātesjūtām un antropomorfizāciju un ko vēl ne - piedodiet,tas vienkārši ir tāds dzīvesveids. man patīk staigāt - suņiem patīk staigāt. tāpēc mēs katru dienu staigājam.
bet man patīk arī ēst - tāpēc mēs apvienojam patīkamo ar lietderīgo - stundas gājiens uz centru/kurienitur, manas brokastis/vakariņas, un stundas gājiens mājās. lai visi būtu laimīgi.
jā, suns ir lieka greznība pilsētā. bet tīri kā hobijs,tas ir daudz veselīgāks par lūrēšanu TV vai datorspēļu spēlēšanu, piemēram.
neliegšos, manī nav ne kapeikas siltu jūtu pret tiem uzpurņos bāzējiem.tieši tikpat burvīgi cilvēki,kā tie,kas man katru rītu uz veloceliņa kliedz virsū, kāpēc es tur braucu. bez abām šīm dzīvības formām pasaule kļūtu daudz jaukāka vieta.
bet tas tā. es ticu,ka kāds viņiem sirdij tuvā jautājumā arīdzan iepļūtīs kautko tikpat debilu.
redz, es absolūti atbalstu stingrus sodus par to,ka suns kādu sakož. tāpat kā es atbalstu stingrus sodus par to,ka suns tiek turēts dranķīgos apstākļos. par to,ka rej caurām dienām un naktīm. par to,ka netiek vākti suņa sūdi. par bezšķirnes dzīvnieku nekastrēšanu un vēl jo vairāk- apzinātu vairošanu. par dzīvnieku izmešanu uz ielas. uttt.
es gribētu dzīvot valstī, kur,lai tiktu pie mājdzīvnieka, būtu jāiziet kursi un jāsaprot,ko tas vispār nozīmē. būtu jāpierāda,ka spēsi par to rūpēties arī,ja tam būs nepieciešama veterinārā palīdzība un specifiska diēta mūža garumā. kur bez ierunām ikkatrs suns tiek vests uz apmācībām, socializēts un nodarbināts. ak, jā, un, kur, nokārtojot eksāmenu, suns drīkst iet bez pavadas. no visiem tiem ķērcējiem - cik bieži jūs esat sastapuši audzinātu suni bez pavadas? man kautkā liekas,ka ne reizi, jo - tadamm- tam sunim jūs ineresējiet tikpat,cik aizpērnais IKP - viņš pat nepaskatās jūsu virzienā. un arguments par suņa iedomām par uzbrukumiem - tas bija tas maģiskais vārdiņš - "socializācija" - ja suns nav mucā audzis un pa spundi barots, tad viņu nebūt ne tik daudz situācijas spēj pārsteigt.
cilvēki ņem dzīvniekus kā mantiņas, neapzinoties, ko tas prasīs. un tad lamā stulbos lopus,kas čurā istabā, demolē māju un da vabše - pieprasa uzmanību.
un cilvēki negrib klausīties. viņi uzdod jautājumu "zini,man te tāda problēma", bet tikko atbildē ieskanas fakts - ir jāstrādā,lai būtu rezultāti - viņi vairs negrib neko dzirdēt.
gandrīz neviens suns nepiedzimst par Reksi vai Lesiju. un vēl pirms saimnieka ieguldītā darba, tā ir selekcija. (es ne nieka nenoliedzu, ka pat Latvijas Kinoloģiskās federācijas klubos cilvēki močī uz eksterjeru, temperamentu un psihi atstājot otrajā plānā, bet tā notiek visur, te mēs jau atkal nonākam pie tā,ka šaurpierīgu cilvēku pasaulē ir nomācošais vairākums.) taču visi tie,kas grib sunīti, bet "mums nevajag dārgu, izstādēm, mums tāpat,sirdij" un tik pērk ssā no kaktu audzētājiem "gribu būt ieraksti šķirnes nosaukumu" - arī viņi negrib klausīties, tikai brēc par to,ka par kucēniem tiek prasīta neadkevāta cena.
manā ideālajā pasaulē šādiem cilvēkiem neviens nedotu suni - ja pēc tam,kad izksaidrotu,kas ir kas, tikuntā nerastos saprašana.
nav jau arī viss tik slikti - kamēr neiekuļas šādās diskusijās. manā ikdienā reti,kad nākas saskarties ar šādiem vēmieniem.
ir jau tik daudzas vietas, kur suņi ir laipni gaidīti un ūdeni sunim atnes pirms pieņem manu pasūtījumu.
mēs esam bijuši abās Rīgas Fazendās, Takā,kad tā vel bija Taka, Pienā, Fonteinā, Cabo, Resto-terasē, Fiestā, Čomskī, Melnā kaķa restorānā un vēl citās vietās, tai pašā Kalnciema tirdziņā vai ceturtdienas koncertos, un katrā no tām vairākkārt. un ne reizi nav nācies izjust negācijas.
cilvēki ar maziem bērniem nāk klāt, lai paŗādītu,kāds ir labs sunītis, un es - jā,es,kam nepatīk bērni - atkarībā no vecuma skaidroju,ko var vai nevar sunītim darīt un,ka VIENMĒR ir jāpaprasa atļauja iet klāt un,ka NEKAD nedrīkst bērnu un suni atstāt vienatnē.
tiem,kas jau dīdās,lai sāktu kliegt par nerealizētajām mātesjūtām un antropomorfizāciju un ko vēl ne - piedodiet,tas vienkārši ir tāds dzīvesveids. man patīk staigāt - suņiem patīk staigāt. tāpēc mēs katru dienu staigājam.
bet man patīk arī ēst - tāpēc mēs apvienojam patīkamo ar lietderīgo - stundas gājiens uz centru/kurienitur, manas brokastis/vakariņas, un stundas gājiens mājās. lai visi būtu laimīgi.
jā, suns ir lieka greznība pilsētā. bet tīri kā hobijs,tas ir daudz veselīgāks par lūrēšanu TV vai datorspēļu spēlēšanu, piemēram.
bet tik drīz mēs tajā teiksmainajā brīnumzemē nenonāksim. manā skatījumā vienīgais kaut vai klibais gājiens pareizajā virzienā (no tās pakaļas kurā ir lielākā daļa cilvēku un suņu populācijas) būtu sodīšana. nu tā, lai izpildvara nevis nospļaujas un noplāta rokas, bet reāli piedzen naudas sodus par labu cietušajam sakostajam. un lai tad, ja reāli ir lēmums un atzinums, to dzīvnieku arī nomidzina nevis nozūmē kaut kur pie radiem laukos, jo tā jau sunītis labs, tikai... un lai tiesu sistēma būtu pretimnākoša un tādi gadījumi kā '10 gadu tiesvedība par to, ka divas x šķirnes kuces no pilsētas y piespiedu kārtā jāsterilizē' nebūtu iespējami vai vismaz būtu izņēmumi
un man šajā ziņā liekas, ka liela daļa labdarības biedrību, īpaši metu akmeni no-kill apvienību virzienā, dara šo situāciju ļaunāku, socializācijai veltot pārāk maz uzmanības un bieži vien nemidzinot midzināmus. jā, ok, Ralfs un Šariks. bet tie ir spilgtākie, skaļākie gadījumi, kad kinologam sametās. bet vai tas panāktais rezultāts būs labākais arī dzīvniekam..
ai, nu es ceru, ka tuvāko 15 gadu laikā pie mums ienāks mājdzīvnieku apdrošināšana un kļūs kaut par kapeiku labāk
jo,zini, tomēr arī sarežģīti. piemēram, situācija, kur suņa saimnieks saka - nelien manam sunim klāt. bet cilvēks ņem un liecas pāri un liek roku no augšas, un suns iekož. tiešām suns vainīgs? jonu, ir tomēr dažādas šķirnes ar dažādu specifiku,tas manējam sīkie var bāzt pirkstus ausīs un asti cilāt.
betnu ok, pa lielām šaibām, es piekrītu , vajag sodus. vien,lai izvērtēšanas komisijā ir normāli nevis kautkādi kaktu kinologi,kādus nereti tv varot redzēt.
kautvai sāktu ar reidiem pa mājām - vai ir pote un čips.
un labturības noteikumos ieviest,ka ja suns dzīvo 600m2 pagalmā,tas IR jāved pastaigāties. da i vabše nesaprotu,kāpēc mūsdienās suns būtu pagalmā par sargu jātur. viena desa ar indi un miers, ņem ko gribi.
un tie patversmes suņi. protams,ka man ir viņu žēl. bet cik ir cilvēku,kas ir sagatavoti ar tādu tikt galā?
ai. būtu man tā burvju nūjiņa .... :D
es domāju, ka Rietumeiropā (bet ne tikai) tik laba situācija ir tādēļ, ka reāli ir tiesas ar dārgiem izdevumiem. nu un vēl pie dzīvnieku reciklēšanas (glābēji-sabiedrība) dzīvniekiem ir augstas prasības. psihoemocionālajā ziņā. nemaz nerunājot par to, ka tur stingrāk skatās uz tādiem trūkumiem kā agresija u.c. iedzimstošām ligām. nemaz nerunājot par valstīm, kurās suns vetam drīkst uzrūkt vienu reizi. arī sāpēs vai šokā. nerunājot par ko vairāk
a par tiem pote-čips es ceru, ka valsts izdomās, ka var tak iekasēt sodus ja nav. jo nu citādāk tas viss paliks tā smuki un uz papīra
a tā ir, par tiem vetiem un rūkšanu ārzemēs? to gan es nezinu. vien,man bij vienreiz keiss,kad nācās skriet pie mazpilsētas veta, kurš,kad uzcēlu suni uz galda,lai izskūtu ap brūci, panikā prasija - a kur uzpurnis, uz ko es tikpat lielā izbrīnā - kāds uzpurnis?
manā rajonā,kā jau te kautkur teicu, ir ~10 suņi,kas sevi pastaigāties izved paši. par kādām pošu/čipu kontrolēm te var runāt...
jā, tā ir. USĀ, bet man šķiet, ka UK arī ir kas līdzīgs un es esmu dzirdējusi par vēl kādu Eiropas valsti, tikai neatceros kuru. a ja par socializāciju interesē - ne velti tur tajos visos aizkustinošajos Hope For Paws, Animal Cops etc raidījumos izglābtie un apārstētie tiek testēti kaut vai ar to pašu gumijas roku, kas lien pie bļodas, kad suns ēd. un ir arī patversmes, kur stresa agresijai tiek dotas trīs dienas. un viss. vai arī noteikts skaits 'situāciju'. un par to ka tev tā pajautāja nebrīnies, jo pēc likuma saimnieks fiksē. bet daļa ne vien nemāk uzpurni uzlikt, bet nav nejēdz/negrib turēt tā lai visiem būtu droši
tavs rajons nav vienīgais. un nav jau Rīgā tādi tikai Čierītis un Maskačka. līdz ar to es esmu drīzāk par pavadu un uzpurni lai cik ļoti man tie nepatiktu. stulbi, ka jāierobežo dzīvnieks saimnieka vainas dēļ
par to keisu - nēnu,man ir uzpurnis, socializācijas nolūkos suņi reizumis pabraukā ar sabiedrisko. bet Rīgā ne pie kādām manipulācijām - un man ir ze zaķpastala kvadrātā - neviens nav neko par uzpurni teicis. es gan arī nezinu,kam būtu jānotiek,lai viņa iekostu. ja man uzbruktu, iespējams. bet arī šaubos.
pie mums jau vēl viss ir baigi mierīgi,jo nudien, cilvēki te pa ielām baigi nestaigā. bet centros/imantās es pat nestādos priekšā, kā visi sadzīvo.
fun fact - man ir pamatotas aizdomas,ka es esmu nostučīta mentiem. man te ir "draudzene"- pusalkoholiķe,kas pirms gada paņēma kucēnu. drausmīgi foršs lops, miiiilzīgs, ļoti mīl manas džāres un es arī patīku - JO es vienmēr viņam kādu labu vārdu pasaku un muguru pakasu caur sētu. saimniece uz mani ir neskaitāmas reizes izkliegusies,par to,ka es traucēju audzināt asinssuni. un tas suns tur dzīvo 100 m2, tāds milzu teļš, nekad ārpus vārtiem nav bijis. bet menti tiek uzsūtīti man.
es pieļauju, ka Rīgā lielākā problēma ir Bolderājas, Čierīša, Dārziņu etc 'savvaļas suņi' n-tajā paaudzē
Tu uzmet uz to adresi,kas profilī, ja tiešām gribi un ir laiks
par tiem savvaļas - mums nemaz te nav tik traki, ir trīs. zinu pēc purna,
ātri dodos pretējā virzienā, lai gan viņi nav agresīvi , bet lamājas,ja nākam
tejauno visām malām mācas virsū civilizācija
Ir ļoti iespējams, ka tad, ja es būtu dzīvojusi tādā sabiedrībā, man nebūtu teju paniskas bailes no lieliem suņiem, kas nav vismaz pavadā. Taču man ir, un tās nav tikai iedomas, bet gan pieredzes sekas. Un tādēļ, kad Čomskim cauri pēkšņi nesas vidēja izmēra suns bez pavadas un bez uzpurņa (tas nebija tavējais, vienai citai cibiņai), man paātrinās sirdsdarbība un es instinktīvi sāku lūkot pēc aizsega, ko izmantot, ja tam lopam es pēkšņi neiepatikšos. Paldies, bet tas nav gluži mans ideālais vakars Čomskī.
tādiem kā Tu ir nepieciešama rehabilitācija .
es neņirgājos. es uzskatu,ka tā ir uzvara,ja mans suns ir pirmais,no kura tādi kā Tu pārstāj baidīties. tāpēc es apnicīgi vietā un nevietā mēdzu runāt par to kā var un kā nevar pret suni izturēties. man nav kanisterapijas suns, bet viņa ir gana trenēta stāvēt un ļaut sev pieskarties un appētīt gan maziem cilvēciņiem,gan lielajiem,kam ir bail.
es gan nezinu,vai kāds mani varētu šādā veidā pārliecināt,ka kukaiņi ir forši, bet tās bailes ir iracionālas, neviens kukainis man īsti neko nav nodarījis.
respektīvi, es gribēju teikt,ka labi saprotu,ka Tev ir bail. mēs gana tādus esam satikuši un zinam,kā ar jums apieties. bet tamdēļ arī gribētos iecietību pret mums,jo nu es tiešām, tiešām neesmu nevienam ar saviem suņiem neko sliktu nodarījusi.
(Jā, suns pāgājšgad nomira no vecuma kaitēm cik-tur-padsmit gadu vecumā. Bet viņam bija forša dzīve - Vakarbuļļos tiešām milzīgajā saimnieces īpašumā. Taču dresūrai gan diez ko nepakļāvās - ja tika laukā no sētas, tad mežā iekšā un nesasauksi.)
par ķibeli arīdzan cenšos nedomāt. daru visu tā,lai nesanāktu neko samocīt, tas kā reiz ir viens no iemesliem,kapēc ļauju iet bez pavadas, jo nekā savādāk spēka gadosos esošu invalīdu nevar nodarbināt, diemžēl nav man laika staigāt dienā 4 stundas - pie pavadas viņa pati regulē savu riksi un noiet vismaz 2x vairāk nekā es tās stundas laikā.
ir jau pusotrs gads šādā režīmā, bet viņa tā ar līdz galam nav sapratusi,ka neviens vairs nekad viņai kociņu/bumbiņu nemetīs
man nē, bet ja atnāk kāds no "seniem laikiem"draugs, uzreiz pienes dajebko, kautvai smilgu - "met, met!"
es agrāk teicu,ka turēt suni dzīvoklī var, ka tā nav dzīvnieku mocīšana. bet tagad man jādomā,ka esmu melojusi. dzīvoklī var turēt tādu,kuru spēsi uz rokām iznēsāt,kad sūdi trāpīs ventilatorā. vai vecums parastais.
a gadi ta vēl nav seši, pats pilnbrieds,kad gribas skriet un lekt.
itkā jau sanāk dzīve "ne riba, ņe mjaso", bet es reizumis paņemu uz treniņiem, uz kādiem viegliem uzdevumiem, pirms tam iesildoties.
grūtākais ir ieskaidrot visiem citiem. tikko atkal - bijām prom, māte pieskatīja. atbraucu - un prasu, kāpēc suns stīvs, ko darīji? "oi, es te viņu pa sniegu dzenāju pagalmā... "
priecājos par katru dienu,kas ir
drīkst parkos no 23-07 palaist un zaļajās zonās kā Biķernieku mežs, piemēram.
un pat tas nav forši, jo tiek palaisti suņi , kurus saimnieks nevar atsaukt vai kontrolēt - pamatojoties uz to,ka drīkst.
bet es te par savu ideālo pasauli runāju.
Tie, kuriem nepatīk bērni, automašīnas, velosipēdisti utml. taču kaut kā samierinās.
ja vienīgi - par kafejnīcām, bet tā jau ir kafejnīcu īpašnieku nostāja, kas neizriet no manām prasībām, ja reiz viņi to pieļauj,tad tiem,kas turp iet,jāpieņem. es,piemēram, neeju vietās,kur pīpē ūdenspīpes, kategoriski,nekad, bet nepieprasu,lai tur to izbeigtu.
Ja man būtu kafejnīca, es diezvai uztrauktos,ka pie manis nenāk kāds,kam ir pretenzijas,ka zem galdiņiem mierīgi čuč suņi.
bet tas,nenoliedzami varēja beigties pavisam nelāgi, nu,tobiš, sīkais varēja sabīties.
ielas kaķus es nemīļoju, jo - man liekas,ka var kautkādu zarazu dabūt un atnest savējam.
Mok kādai izglītošanas kampaņai, reklāmai tv. Un, protams, ja suns ar saimnieku izgājis kādus paklausības kursus, tad dīkst staigāt bez pavadas. Un tad jau pēc tam sodus tiem, kuri neko neievēro.. Piekrītu arī par to, ka pirms suņa ņemšanas vajadzētu kādus obligātos kursus par suņu audzināšanu utt..
Es kad bērnībā staigāju ar savu vilku, vienmēr, kad tuvumā bija kādi cilvēki, saucu blakus un kamēr uz celiņa ar cilvēku izmainījāmies, tas suns tur nīka blakus un viņam pat prātā neienāca kaut skatīties uz to pretimnācēju, bet ar visu to atradās cilvēki, kam šķita, ka viņi ir apdraudēti, jo ļiels suns vaļā bez uzpurņa" utt.