![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
es nudien biju domājusi turēt muti, un visus uzrakstītos,bet neiepostotos komentārus pie sevis. bet, jeibogu, man viss kakls aizpampis, naktī smaku nost,visu dienu rīstos.neturēšu sevī.
neliegšos, manī nav ne kapeikas siltu jūtu pret tiem uzpurņos bāzējiem.tieši tikpat burvīgi cilvēki,kā tie,kas man katru rītu uz veloceliņa kliedz virsū, kāpēc es tur braucu. bez abām šīm dzīvības formām pasaule kļūtu daudz jaukāka vieta.
bet tas tā. es ticu,ka kāds viņiem sirdij tuvā jautājumā arīdzan iepļūtīs kautko tikpat debilu.
redz, es absolūti atbalstu stingrus sodus par to,ka suns kādu sakož. tāpat kā es atbalstu stingrus sodus par to,ka suns tiek turēts dranķīgos apstākļos. par to,ka rej caurām dienām un naktīm. par to,ka netiek vākti suņa sūdi. par bezšķirnes dzīvnieku nekastrēšanu un vēl jo vairāk- apzinātu vairošanu. par dzīvnieku izmešanu uz ielas. uttt.
es gribētu dzīvot valstī, kur,lai tiktu pie mājdzīvnieka, būtu jāiziet kursi un jāsaprot,ko tas vispār nozīmē. būtu jāpierāda,ka spēsi par to rūpēties arī,ja tam būs nepieciešama veterinārā palīdzība un specifiska diēta mūža garumā. kur bez ierunām ikkatrs suns tiek vests uz apmācībām, socializēts un nodarbināts. ak, jā, un, kur, nokārtojot eksāmenu, suns drīkst iet bez pavadas. no visiem tiem ķērcējiem - cik bieži jūs esat sastapuši audzinātu suni bez pavadas? man kautkā liekas,ka ne reizi, jo - tadamm- tam sunim jūs ineresējiet tikpat,cik aizpērnais IKP - viņš pat nepaskatās jūsu virzienā. un arguments par suņa iedomām par uzbrukumiem - tas bija tas maģiskais vārdiņš - "socializācija" - ja suns nav mucā audzis un pa spundi barots, tad viņu nebūt ne tik daudz situācijas spēj pārsteigt.
cilvēki ņem dzīvniekus kā mantiņas, neapzinoties, ko tas prasīs. un tad lamā stulbos lopus,kas čurā istabā, demolē māju un da vabše - pieprasa uzmanību.
un cilvēki negrib klausīties. viņi uzdod jautājumu "zini,man te tāda problēma", bet tikko atbildē ieskanas fakts - ir jāstrādā,lai būtu rezultāti - viņi vairs negrib neko dzirdēt.
gandrīz neviens suns nepiedzimst par Reksi vai Lesiju. un vēl pirms saimnieka ieguldītā darba, tā ir selekcija. (es ne nieka nenoliedzu, ka pat Latvijas Kinoloģiskās federācijas klubos cilvēki močī uz eksterjeru, temperamentu un psihi atstājot otrajā plānā, bet tā notiek visur, te mēs jau atkal nonākam pie tā,ka šaurpierīgu cilvēku pasaulē ir nomācošais vairākums.) taču visi tie,kas grib sunīti, bet "mums nevajag dārgu, izstādēm, mums tāpat,sirdij" un tik pērk ssā no kaktu audzētājiem "gribu būt ieraksti šķirnes nosaukumu" - arī viņi negrib klausīties, tikai brēc par to,ka par kucēniem tiek prasīta neadkevāta cena.
manā ideālajā pasaulē šādiem cilvēkiem neviens nedotu suni - ja pēc tam,kad izksaidrotu,kas ir kas, tikuntā nerastos saprašana.
nav jau arī viss tik slikti - kamēr neiekuļas šādās diskusijās. manā ikdienā reti,kad nākas saskarties ar šādiem vēmieniem.
ir jau tik daudzas vietas, kur suņi ir laipni gaidīti un ūdeni sunim atnes pirms pieņem manu pasūtījumu.
mēs esam bijuši abās Rīgas Fazendās, Takā,kad tā vel bija Taka, Pienā, Fonteinā, Cabo, Resto-terasē, Fiestā, Čomskī, Melnā kaķa restorānā un vēl citās vietās, tai pašā Kalnciema tirdziņā vai ceturtdienas koncertos, un katrā no tām vairākkārt. un ne reizi nav nācies izjust negācijas.
cilvēki ar maziem bērniem nāk klāt, lai paŗādītu,kāds ir labs sunītis, un es - jā,es,kam nepatīk bērni - atkarībā no vecuma skaidroju,ko var vai nevar sunītim darīt un,ka VIENMĒR ir jāpaprasa atļauja iet klāt un,ka NEKAD nedrīkst bērnu un suni atstāt vienatnē.
tiem,kas jau dīdās,lai sāktu kliegt par nerealizētajām mātesjūtām un antropomorfizāciju un ko vēl ne - piedodiet,tas vienkārši ir tāds dzīvesveids. man patīk staigāt - suņiem patīk staigāt. tāpēc mēs katru dienu staigājam.
bet man patīk arī ēst - tāpēc mēs apvienojam patīkamo ar lietderīgo - stundas gājiens uz centru/kurienitur, manas brokastis/vakariņas, un stundas gājiens mājās. lai visi būtu laimīgi.
jā, suns ir lieka greznība pilsētā. bet tīri kā hobijs,tas ir daudz veselīgāks par lūrēšanu TV vai datorspēļu spēlēšanu, piemēram.
neliegšos, manī nav ne kapeikas siltu jūtu pret tiem uzpurņos bāzējiem.tieši tikpat burvīgi cilvēki,kā tie,kas man katru rītu uz veloceliņa kliedz virsū, kāpēc es tur braucu. bez abām šīm dzīvības formām pasaule kļūtu daudz jaukāka vieta.
bet tas tā. es ticu,ka kāds viņiem sirdij tuvā jautājumā arīdzan iepļūtīs kautko tikpat debilu.
redz, es absolūti atbalstu stingrus sodus par to,ka suns kādu sakož. tāpat kā es atbalstu stingrus sodus par to,ka suns tiek turēts dranķīgos apstākļos. par to,ka rej caurām dienām un naktīm. par to,ka netiek vākti suņa sūdi. par bezšķirnes dzīvnieku nekastrēšanu un vēl jo vairāk- apzinātu vairošanu. par dzīvnieku izmešanu uz ielas. uttt.
es gribētu dzīvot valstī, kur,lai tiktu pie mājdzīvnieka, būtu jāiziet kursi un jāsaprot,ko tas vispār nozīmē. būtu jāpierāda,ka spēsi par to rūpēties arī,ja tam būs nepieciešama veterinārā palīdzība un specifiska diēta mūža garumā. kur bez ierunām ikkatrs suns tiek vests uz apmācībām, socializēts un nodarbināts. ak, jā, un, kur, nokārtojot eksāmenu, suns drīkst iet bez pavadas. no visiem tiem ķērcējiem - cik bieži jūs esat sastapuši audzinātu suni bez pavadas? man kautkā liekas,ka ne reizi, jo - tadamm- tam sunim jūs ineresējiet tikpat,cik aizpērnais IKP - viņš pat nepaskatās jūsu virzienā. un arguments par suņa iedomām par uzbrukumiem - tas bija tas maģiskais vārdiņš - "socializācija" - ja suns nav mucā audzis un pa spundi barots, tad viņu nebūt ne tik daudz situācijas spēj pārsteigt.
cilvēki ņem dzīvniekus kā mantiņas, neapzinoties, ko tas prasīs. un tad lamā stulbos lopus,kas čurā istabā, demolē māju un da vabše - pieprasa uzmanību.
un cilvēki negrib klausīties. viņi uzdod jautājumu "zini,man te tāda problēma", bet tikko atbildē ieskanas fakts - ir jāstrādā,lai būtu rezultāti - viņi vairs negrib neko dzirdēt.
gandrīz neviens suns nepiedzimst par Reksi vai Lesiju. un vēl pirms saimnieka ieguldītā darba, tā ir selekcija. (es ne nieka nenoliedzu, ka pat Latvijas Kinoloģiskās federācijas klubos cilvēki močī uz eksterjeru, temperamentu un psihi atstājot otrajā plānā, bet tā notiek visur, te mēs jau atkal nonākam pie tā,ka šaurpierīgu cilvēku pasaulē ir nomācošais vairākums.) taču visi tie,kas grib sunīti, bet "mums nevajag dārgu, izstādēm, mums tāpat,sirdij" un tik pērk ssā no kaktu audzētājiem "gribu būt ieraksti šķirnes nosaukumu" - arī viņi negrib klausīties, tikai brēc par to,ka par kucēniem tiek prasīta neadkevāta cena.
manā ideālajā pasaulē šādiem cilvēkiem neviens nedotu suni - ja pēc tam,kad izksaidrotu,kas ir kas, tikuntā nerastos saprašana.
nav jau arī viss tik slikti - kamēr neiekuļas šādās diskusijās. manā ikdienā reti,kad nākas saskarties ar šādiem vēmieniem.
ir jau tik daudzas vietas, kur suņi ir laipni gaidīti un ūdeni sunim atnes pirms pieņem manu pasūtījumu.
mēs esam bijuši abās Rīgas Fazendās, Takā,kad tā vel bija Taka, Pienā, Fonteinā, Cabo, Resto-terasē, Fiestā, Čomskī, Melnā kaķa restorānā un vēl citās vietās, tai pašā Kalnciema tirdziņā vai ceturtdienas koncertos, un katrā no tām vairākkārt. un ne reizi nav nācies izjust negācijas.
cilvēki ar maziem bērniem nāk klāt, lai paŗādītu,kāds ir labs sunītis, un es - jā,es,kam nepatīk bērni - atkarībā no vecuma skaidroju,ko var vai nevar sunītim darīt un,ka VIENMĒR ir jāpaprasa atļauja iet klāt un,ka NEKAD nedrīkst bērnu un suni atstāt vienatnē.
tiem,kas jau dīdās,lai sāktu kliegt par nerealizētajām mātesjūtām un antropomorfizāciju un ko vēl ne - piedodiet,tas vienkārši ir tāds dzīvesveids. man patīk staigāt - suņiem patīk staigāt. tāpēc mēs katru dienu staigājam.
bet man patīk arī ēst - tāpēc mēs apvienojam patīkamo ar lietderīgo - stundas gājiens uz centru/kurienitur, manas brokastis/vakariņas, un stundas gājiens mājās. lai visi būtu laimīgi.
jā, suns ir lieka greznība pilsētā. bet tīri kā hobijs,tas ir daudz veselīgāks par lūrēšanu TV vai datorspēļu spēlēšanu, piemēram.
Ir ļoti iespējams, ka tad, ja es būtu dzīvojusi tādā sabiedrībā, man nebūtu teju paniskas bailes no lieliem suņiem, kas nav vismaz pavadā. Taču man ir, un tās nav tikai iedomas, bet gan pieredzes sekas. Un tādēļ, kad Čomskim cauri pēkšņi nesas vidēja izmēra suns bez pavadas un bez uzpurņa (tas nebija tavējais, vienai citai cibiņai), man paātrinās sirdsdarbība un es instinktīvi sāku lūkot pēc aizsega, ko izmantot, ja tam lopam es pēkšņi neiepatikšos. Paldies, bet tas nav gluži mans ideālais vakars Čomskī.
tādiem kā Tu ir nepieciešama rehabilitācija .
es neņirgājos. es uzskatu,ka tā ir uzvara,ja mans suns ir pirmais,no kura tādi kā Tu pārstāj baidīties. tāpēc es apnicīgi vietā un nevietā mēdzu runāt par to kā var un kā nevar pret suni izturēties. man nav kanisterapijas suns, bet viņa ir gana trenēta stāvēt un ļaut sev pieskarties un appētīt gan maziem cilvēciņiem,gan lielajiem,kam ir bail.
es gan nezinu,vai kāds mani varētu šādā veidā pārliecināt,ka kukaiņi ir forši, bet tās bailes ir iracionālas, neviens kukainis man īsti neko nav nodarījis.
respektīvi, es gribēju teikt,ka labi saprotu,ka Tev ir bail. mēs gana tādus esam satikuši un zinam,kā ar jums apieties. bet tamdēļ arī gribētos iecietību pret mums,jo nu es tiešām, tiešām neesmu nevienam ar saviem suņiem neko sliktu nodarījusi.
(Jā, suns pāgājšgad nomira no vecuma kaitēm cik-tur-padsmit gadu vecumā. Bet viņam bija forša dzīve - Vakarbuļļos tiešām milzīgajā saimnieces īpašumā. Taču dresūrai gan diez ko nepakļāvās - ja tika laukā no sētas, tad mežā iekšā un nesasauksi.)