rūsganais sprakšķis

Par rehabilitāciju. Bija viens liels suns, ar kuru man bija ļoti labas attiecības, vienmēr priecīgs nāca mīļoties, kad atbraucu ciemos, un es pat daudz neiebildu, kaut arī viņš vienmēr stipri oda pēc suņa. Taču es viņu pazinu kopš viņš bija kucēns, un zināju, ka visā savā pieklājīgi garajā suņa mūžā viņš nevienu, pat bezkaunīgo kaķi, nebija sakodis, nemaz nerunājot par to kaiju, kuru suņa saimniece reiz bija izglābusi no nāves un kura brīvi pārvietojās pa lielo dārzu. Trakākais, ko viņš bija sadarījis, bija apgāzis un tādēļ sabiedējis manu tobrīd vēl ~10 gadus veco brāļadēlu, jo lielais suns neapzinājās savu lielumu un visus sagaidīja ar sveicienu "ķepas un pleciem, mēle sejā". Lūk, bet kaut arī man bija tas gods pazīt šo lielisko lopu, tas man nav līdzējis pret bailēm no nepazīstamiem lopiem. :(
(Jā, suns pāgājšgad nomira no vecuma kaitēm cik-tur-padsmit gadu vecumā. Bet viņam bija forša dzīve - Vakarbuļļos tiešām milzīgajā saimnieces īpašumā. Taču dresūrai gan diez ko nepakļāvās - ja tika laukā no sētas, tad mežā iekšā un nesasauksi.)