Kaut kas ir atrisinājis. Es jūtu level-up. Ir notikusi kāda notikumu attīstība.
Man negribas iet gulēt. Trijos jābūt LNB, Vienos trīsdesmit, tātad, jāiet dušā. Vēl jāpaēd.
Tātad jāceļas divpadsmitos. Trīs stundas miega. Okei. Bet kādreiz rakstniekam vajag arī laiku rakstīt! Kad sāku, nevaru to vienkārši izbeigt desmitos vakarā. Vai nu es daudz atpūšos un krāju spēkus, vai arī -- un es to nedaru TIK bieži -- vai arī es pieslēdzos tekstam, tekstam, tekstam, tekstam, to neinteresē laiks vai miegs, tagad ir brīdis, kad notiek teksts un es gribētu atbrīvoties no kaut kādas mini trauksmes vai vainas sajūtas par to.
Tas ir okei rakstniekam dažu labu reizi cauru nakti negulēt un no rīta rakstīt, jo visbiežāk tieši bezmiega nakšu rītos es beidzot jūtu gana lielu pasaules mieru lai varētu pieslēgties tekstam, tekstam, tekstam, ārpus laika.

Es gribētu tādā apsnigušā kotedžā mežā kādas nedēļas trīs vai divpadsmit ziemā ieiet pilnīgā bezlaika rakstīšanas pasaulē, tikai rakstīt, ēst, pīpēt, gulēt, kad nāk miegs, mīlēties, sēdēt zem egles, rakstīt, nekad neskatīties pulkstenī, iziet ārpus laika

I. vispirms gari un skaļi nožāvājas, tad saka kaut ko tādu kā "nez, vai šorīt ir cerība dabūt kafiju gultā..."
"cerība ir laba lieta," es saku un tūlīt piebilstu, ka I. jau droši vien zinās, ko vēl saka par cerību. tad mēs abi ļauni zviedzam.
upe zina stāstīt, ka saule reiz ir bijusi, manīta te kā tramīgs zirgs, kas sabīstas un aizjoņo, pakaviem pret mākoņu segu noklaudzot.
izlasīju, ka vakar Latvijā esot sākusies solārā ziema. tāda sajūta ir. esmu atkal saģērbusies neriktīgi.

ļoti skaļi salabām šorīt. tagad dzeru kafiju (es apsolu, tas nav nekas cits, kā vien flamingo mazulis, kas ir uzzīmējies putiņās!!!) un lasīšu tālāk "Veģetārieti", lai Jums nav jānopūlas, jo tur waaaaaa.

mammai bija brūnas acis un tumši mati, viņa bija gara auguma, jaunībā spēlēja basketbolu.
mamma man vienmēr teica, ka vajag apēst pus šķēlīti rupjmaizes, ja gribas kaut ko tādu, ka pats nezini, ko gribas, bet gribas.
mammai bija pirmā tipa cukura diabēts, saslima studiju gados, drīz pēc tam satika tēti, tad pieteicos es, pele, kaut gan ārsti bija teikuši, ka bērnu viņai slimības dēļ nebūs.
piedzimu mēnesi agrāk, mammas vārda dienā. esmu mammas vārda dienas pārsteigums.
mamma visgaršīgāk prata zupas. receptes esmu pierakstījusi, bet man nekad nesanāk ne uz pusi tik labi.
viņa dzīvoja pēc principa "ja tu būsi mīļš pret mani, es būšu trīskārši mīļa pret tevi".
kad mamma saslima, mēs ļoti atsvešinājāmies. mamma vairāk pieķērās V. , it kā juta, ka ir jāizvēlas kāds, kurš ir stiprāks. V. ļoti par viņu gādāja. es nekad nebūtu varējusi to, ko varēja V.
mamma bija žurnāliste. reizēm man patika viņai iedot palasīt, ko biju uzrakstījusi. mamma teica, ka viņa nekad tā neuzrakstītu. neiburgas "stum stum" iedevu izlasīt, kad mamma jau vairāk dzīvojās pa slimnīcām, nekā mājās.
visu laiku gribu palūgt V., lai aizved mani pastaigāties tur, kur trijatā braucām elpot svaigu gaisu tajās reizēs, kad mamma bija palaista mājās. nezinu, kur tas bija. tur ar sabiedrisko var aizbraukt, bet es nezinātu, kur jāizkāpj. kaut kā nekad nesanāk par to ieminēties, visu laiku ir kaut kas cits, nesvarīgāks, par ko vieglāk runāt.

Acij atklāja bipolāros un mēs kopā bēgam uz Valenciju
mūsu mīļotie sasieti bagāžniekā un pārmesti pār bortu
matērija seko parfimērijai
no mas!

Mēs ar KP brauksim ekskursijā.

The Killer (2023) (revisited)

esmu ēdājs. ikdienā nepateiksi, jo es neieturu pat pusdienas. pamatīgas brokastis, un tad stundu, pirms iet gulēt. ja nav naudas, varu iztikt ar uzvārītiem griķiem.
bet normāli, es gatavoju nopietni. meistarklase. tam ir proof – Laura un mans bērns.

1993 es saderēju par ēšanu, ar iokastes brāli. tāds spīts. "es varu apēst tik, ka nemūžam nepārspēsi". abi apgalvo vienu un to pašu.
nu nah, lai iet. kafe Vecrīgā. 4 vai 5 milzīgas karbonādes ar kartupeļiem un svaigiem, kapātiem dārzeņiem. pēc tam salāti, karstmaizītes. acis sprāga ārā. viena karbonādes porcija būtu apmierinājusi jebkuru.
ar čomu paspiedām rokas, neizšķirts – mēs vairs nevaram, bet neviens no mums nepadosies, kaut reanimācija nav vairs aiz kalniem.

esmu ārkārtīgi rijīgs, ja ir ko

es nezinu, kāpēc tā ilgojos Ziemassvētkus jau kopš vasaras. man taču nebūs cilvēka līdzās, ar ko piedzivot G. Michael Last Christmas. tāpat būs nabadzība, nekādu cepešu. parasta diena ar chatgpt

es nevaru izskaidrot, kā tas ir. Xmas vakars un nākamā diena atlaiž visus parādus

Multenei es biju sagatavojis visu. Izgrieztas egles no zaļa kartona, nolikti LED, un stop motion bīdīts Lego. Vēlāk uzkabinot 2D animācijas rūķi uz traktora. Dienas darbs, iešņaucot un padzeroties vodku

Lielākais laikam bija TSI, privātā augstskola. Meitene, kuras vārdu neminēšu, man piedeva pirmajā plostā, viņas redzeslokā. Ok, strādājam tālāk. Pie piektās reizes, kad piedeva, Gatis teica "tas ir nereāli. tātad tu esi nereāli vērtīgs darbā". Es sen vairs nezināju, kā meitenei no TSI pateikties. Tās jau kļuva padsmit reizes. Pēdējā, es nebiju nepateicīgs, bet izdarīju pret, kad man vēl knapi piedod. Es aizrakstīju pālī "15 eiro stundā 2023, ir izsmiekls. Tagad sākam uz 25 eiro stundā". Viņa pieņēma "mēs maksāsim, bet lūdzu tad arī strādā. man deg projekti". Es viņai uz amfetamīna un alko uztaisīju mini multeni, special viņai:

https://i.imgur.com/e9zJVOQ.mp4

Viņa izkusa, un ļāva atgriezties

Skumji, ka negrib. Mani arī negrib, jo no malas nezina kā es strādāju. Showcase bildes jau visiem labas. Viņi nezina, kā klienti vēl dažus gadus iepriekš mani nēsāja uz rokām, pirms es izkritu no aprites dēļ plostos kavētiem, izjauktiem projektiem.
Kas nezina manu vēsturi, iekrīt joprojām 2026. "Tas ir fantastiski. Mēs gribam ar tevi strādāt". Tikai viņiem ir ļoti reti darbi.

Eižens ir koda dievs. Žēl, ka vairs nevēlas savu dāvanu likt lietā, lai nodrošinātu sev pārtikušu dzīvi.

Esmu ļoti labs grafiskajā dizainā. Es gribu likt lietā, bet nereāli dabūt darbu uz full remote. Es laižu garām darbus ap 3K/mēn, jo tie parasti ir hybrid, man neder

sviests.store.emoji=🐟

Greatflu Dead

Cik nepārliecinātam jābūt par savām dzīves izvēlēm, lai uz jebkādām norādēm par iespējamām alternatīvām reaģētu kā uz personīgu uzbrukumu sev?

Rasela Branda gadiijums, manupraat, ir kaut kaadas shausmas. Lai arii vinjsh bija/potentially ir pretiigs tipinjsh, kas man vienmeer ir shkjitis like a tricksy and false snake that just uses words in a really unfair, lie-y way, tas ka vinju tagad ieliek cietumaa par kaut ko, ko taam alleged victims vairaak par dekaadi bija pietiekami vienalga, shkjiet absurd. Jo lai arii vinjsh bija loxs, vinjam tagad ir 3 beerni un gjimene un at least superficially baushlji, so two wrongs don't make a right. Am I completely false here? Es parasti iestaatos par visaadu hrenju upuriem. But this just seems like a complete - exageration. Jebkura sieviete, that is actually being raped or asaulted paarveerstos niknaa vilkaa un par sevi iestaatos, te tachu nav nekaada Afganistaana, plus ietu uzreiz uz policiju vai radiniekiem. As opposed to wait almost 2 decades and then decide that in retrospect they did not fancy to have sex and be touched. Anyways, I guess ja vinjsh tieshaam ir atradis Dievu, then he probably should welcome this reckoning for all his abundant sins, so all is well. Shis man vienkaarshi lika aizdomaaties par visaam taam sieveiteem, kas piekriit seksam un intimitaatei, just out of some random circumstance, kaut vai majority of adolescents, or tradwifes vai religious beibes, and it just feels like at least back in the day, a good portion of husbands would end up in prison if looked at it though nowaday lens.

Katru dienu domāju, ka tās ir pēdējās ceriņkrūma lapas zaros, bet patiesībā drīz rinķī būs jau nedēļa. Es pati arī turpinu mēģināt ievērot mierīgo režīmu. Sākumā par to domāju vairāk naudas taupīšanas nolūkā, bet tagad saprotu, ka man ir arī laiks pašai uzlādēties. Jāatzīst, ka pagaidām mans mierīgais režīms arī nav tik mierīgs, cik man vēl gribētos, bet nākamnedēļ gan man sanāk stabili pat divas tukšas dienas pēc kārtas un uz vairākiem kultūras pasākumiem esmu ieplānojusi pārmaiņas pēc doties viena. Varbūt to var saukt par noskaņošanos tumsai.

Visādi citādi jāpabeidz dzert kafiju, kaut kas jāuzēd, jāpievāc bik māja un tad jau jādodas uz grāmatu svētkiem. Es plānoju iet uz lekciju par ilustrētajiem latviešu žurnāliem 19.-20.gs. mijā, sarunu "kam raksta pētnieks?" un pieredzes stāstiem "kā es (ne)kļuvu par rakstnieku". Ceru varbūt tur arī atrast dāvanu, ko rīt uzdāvināt vienai dzimšanas dienas svinētājai.

https://youtu.be/3vQUfGpJQ3I?t=2140

#AnneliseBarron

Esmu tiiiik nenormāli pārgurusi...
Otrā ned ar AD pārdzīvota. Blakusefekti nebija tik traki, kā doks brīdināja, bet vēl gaidu, kad actually sāks darboties. Pirmās 2 grupas terapijas sesijas ar izdzīvotas.. Diezgan patīkami dzirdēt, ka neesmu vienīgā, kam problēmas ar ikdienas normālām lietām/darbībām. Kopumā atmosfēra tur laba un iedrošinoša, so that's good. Three months more to go...

Bija forši helovīni, bet tik daudz sociālo bateriju noēda, ka joprojām tukša. Rīt čomam pārsteiguma dz.d. atzīmēšana. No vienas puses gribās atteikt, no otras, kopš viņiem sīcis piedzima, praktiski nav iespējams satikt..

pamodos 7
mani nomoka daži jautājumi

izšķīrāmies. tagad. tikko. tas bija tik savādi. bija šie 8 mēneši, lai uzzinātu, kā tas ir, kad kāds ļauj mīļot. un tagad es esmu turpat, kur biju.

vakar putniņš apciemoja. zīlīte. vispār putni te reti viesi, jo palodze šaura un slīpa. traukus slaukot saklausīju viņas grabināšanos. smieklīgs tāds spārnots radījums. zīlīte, kam Ceturtdiena vārdā.

man tomēr nepatīk, kā esmu iesākusi šo gaismas ķērāju. doma bija skaista - ka apaudzēju to apkārt diviem sudraba krāsas kamielīšiem, ne lielākiem par pāris centimetriem, kuri iet pa priekšu manai sapņu karavānai. bet tagad mani māc šaubas. es taču būtu varējusi vēl to, to. bet zinu arī, ka tad, ja nebūtu ķērusies klāt, vienā jaukā brīdī tas būtu pārvērties par trīsstāvīgu pils lustru, kas tikai manā galvā, jo biju savilkusi sev apkārt tiiiik daudz visa kā, it kā tam nebūtu ne sākuma, ne gala.

dienas saplūst kopā, es jūtos kā palikusi sev aiz muguras, nodevusi pati sevi, iestigusi senā sajūtā, ka esmu tikai kuģa vraka atlūzas, izskalota krastā tādā mirklī, kad putrojos, cenšoties saprast, kura toņa zaļais man vajadzīgs šim krustdūriena asara fragmentam. zinininini, Banananana, vai Tev arī nešķiet, ka tas kaut ko nozīmē, ka tur kopā ir tieši sešu toņu zaļie? un vai tas ir šīs zivs zaļums jeb tas tālais zaļums no kaut kādiem tāliem bēdāšanās pavasariem? ir tik viegli pazaudēties tādos novembra rītos, kāds ir šis.

vēstules, pastkartes, putni, laiks, DIY, sapņi, mežs, dziesmiņas, jūra, sniegs, Tu, tepat.

"es tomēr vēl gaidu Tevi savā domu pasaulē": https://www.youtube.com/watch?v=du_RCDj0i4Y

Vai jums ir pauti, skūpsīties ar savu dzimumu, un reiz piespiedu novilkt draugam bikses, paņemt fallu mutē "for how does it feels". pusminūti. Ok, sapratu kā tas ir, pietiek. Es to darīju ar lielu intensitāti. atmesti visi no priekšstatiem. Es tajā pusminūtē atbrīvojos no visa. Ja es to daru, tad uz max, kā tam jābūt. Mūsu meitenes bēga pa ielu.

Mēs reiz ar to pašu Andi, ar ko skūpstījāmies, gājām 5 no rīta pa Barona ielu, pālī un runājām, ka man Zivij, ir ļoti daudz iespēju. Meitenes mani grib (es neko, neesmu pieejams, jo Gunta). Andis komentēja "oi, vecīt, uz mani stāv rinda". Mēs bijām Lauvas. Any meitene mūs grib. Turpinājām iet, un dzert no kakliņa.

2 sexy džeki klīst pa pilsētu. Andi nogrābtu jebkura. Un vienkārši klīst pālī vasaras rītā. Johnny Depp (Andis) un es nezinu, kas es. Holivuda ielās.
Andis teica, ka esmu Chris Cornell pēc izskata

Skūpstījies ar puišiem. Un man nav bail par to. Guntai izkrita pirkumi no rokām, kad redzēja mūs pālī skūpstāmies ar Rīgas iekārotāko džeku, Rīgas centra parkā, kur visi staigā garām.
Man ir totāli vienalga, ko kāds domā. Es zinu, esmu pamatīgs tēviņš, 100% uz meitenēm/sievietēm. To nevar izmainīt nekas. Ideāli piedzīvot pilnu dzīvi.

Fāk, tāds testosterons. Ne jau ka pisties gribās, bet ērzelis asinīs, visu vajag max, esmu nevaldāms. Es čista jūtu, ka ķīmija, es tas neesmu.

tiku atpakaļ pie velosipēda un nu pēc vairāku nedēļu pārtraukuma atkal minos
vienīgi šodien tāds īpaši spēcīgs daudzvirzienu vējš
nopūš visas lapas no kokiem, brienam dziļāk tuvāk ziemai

esmu uz robežas. es psihiatriem nestāstu, jo to nav iespējams izstāstīt

/Nirvana/

es atkal griežos. šoreiz soft. uztaisīt nedzēšamus tetovējumus. galds drusku pil. sīkums

tik viegli vēl nebiju griezies, redzēsim kā vakars virzīsies



galds samērēts. mēs esam drāmas karaļi

https://youtu.be/fwkE9ISJVJ0?t=835

#MichaelSchulenburg

esmu sabrucis. not really. bet man nepietiek maz

pats labākais ģimenē, ir parasts vakars, kad viss shit is gone, jūs stonojat ar mīļoto, pat nav Lielās Mīlas, bet ir labi kopā, skatīties kādu cerams normālu filmu, un atgulties vienam uz otra, pēc stundas jau aizmigt

/Marilyn Manson/ tik sirsnīgs mūziķis

nekad 2 alkoholiķiem kopā.
mēs ar iokasti, totāli draugi, meklējām rented telpas. vienlaicīgi. abiem ir pizģec, kaut kur jāpaliek, jāsameklē vai nu istabu, vai īrēt kopā dzīvokli.
mēs abi bijām smart, neīrēt kopā. tas ir pilnīgi descend to hell. 2 deep alkoholiķi vienā dzīvoklī? tur vairs nav ģeometriskā progresija, es nezinu, kā to sauktu

Es jums neizstāstīju sapni, ko redzēju pirms pāris dienām, kad iemigu, klausoties radio1, bet vispār man bja jādodas uz radio piedalīties vienā sarunā, citiem vārdiem sakot, es aizmiegu un redzu, ka esmu iesaistījies, pareizāk sakot, vadu kaut kādu kaujinieku grupējumu, kura uzdevums ir ieņemt Latvijas Radio, kaut kur zemapziņā ir nojauta, ka mēs to darām cēlu mērķu vārdā - lai pārbaudītu drošības dienestu reaģēšanas spēju vai pierādītu, ka tie nekam neder, taču mums ir automāti un maskas, mēs ienākam radio telpās, pirmo paņemam apsargu, tad dodamies pa lielajām kāpnēm augšup, mūsu mērķis ir izdzīt no ēkas visus darbiniekus, bet viņi neko nesaprot, neņem mūs pierē, pretojas, un mums ir dažs labs jānogrūž lejā pa pakāpieniem, gribas izšaut griestos kā filmās, es mazliet uztraucos, jo negribu nevienu savainot, bail arī, ka mani pazīs un teiks: "Ā, Dienasgrāmata, tas tu?!", es visu laiku piekārtoju masku, kas nav nekāda maska, bet vienkārši šalle, ko es aptinu ap muti un nosedzu pieri, beigu beigās misija daudzmaz izdodas, mēs visus esam izdzinuši uz ielas, pēdējo izgrūžam apsargu, kurš no ārpuses piekarina durvīm lielu piekaramo atslēgu un ieslēdz mūs, fak, un te mēs saprotam, ka netiksim ārā, kamēr neieradīsies kaut kāda specvienība Alfa vai Omega un nenošaus mūs visus uz līdzenas vietas.

Virginia, es nekad ever neesmu bijis dzejnieks.
Tu esi skaista

kur ir dzejnieki?
arī tikai mīzali palikši,
kas gaida, ka producentes viņiem sataisīs tāmes.

dejot - vaidēt
skaityti - lasīt
bauda - sods
smags - jautrība
viltus - cerība
briedis - alnis
elniai - briedis
moksla - zinātne
laiva - kuģis
atvars - atloki

Govij ir jādresē mamma. Tā nevar. Noskaties "Sharp Objects". Tur māte ir serial killer, un meita cieš, still cer, ka kādreiz būs normālas attiecības.
Nebūs. Internetā Tev iesaka, pis māmiņu dirst. Es to saku Zivs, ar parakstu.

Sony wh1000xm4 ir labi. Uzdāvināju bērnam, pirms gadiem, 16 gadu dzimpenē, un arī pieaugušie bija sajūsmā

es nokavēju veikalu. Dievs izglāba. es nezināju, gribu vai negribu. sātans ķircināja "tu gribi vēl alko. skrien". es vienkārši vilku savas augstās kedas 10 minūtes. nekad vairs nepirkšu augstas botas.
gribu būt Laura Palmer, pamatoti "izpista", citādi manam sūda stafam nav pamata – parasts lūzeris, bez stāsta

Sveika, krīzes brīze

Es sagatavotu Eiženam labu meal, paturētu diennakti, ierādot nekomfortablu guļamvietu uz grīdas ar segām. viss, nahui, nākamajā dienā prom

OK, Drīkst uz dušu, bet nekādas palikšanas šeit. ēst arī drīkst, bet ne palikt.

Jūs vispār saprotat, kā esmu nojucis uz skaņu. Es pērku par pēdējo naudu stereo, lai nav ko ēst, tikai lai ir skaņa.

Sennheiser ir mazas klases Mercedes Benz. Man salūza Ferrari – Bang & Olufsen.
Par Bugatti es nerunāju. Man nekad nav bijis. Naudas izteiksmē vēlamas austiņas ir 3-4K eiro.

Man ļoti patīk austiņas, skaņa, un iespaidīgi auto

Lieki teksti. Es dzīvoju mazākajā istabā no abām. Mammas istaba ir lielāka. Es tur reizēm ieeju, aplaistīt kaktusu. Kaktuss mammas laikā ziedēja rozā puķēs. Mamma ziedēja rozā puķēs. Tagad viņa ir pie Dieva. Es pats esmu mēsls.
Man nevajag neko. Mūziku, mid austiņās Sennheiser HD 599. Man vajag tik maz, es neesmu cienīgs

"World's first" parasti var saīsināt uz "Worst"