mīļo dienasgrāmatiņ

Kaut kas ir atrisinājis. Es jūtu level-up. Ir notikusi kāda notikumu attīstība.
Man negribas iet gulēt. Trijos jābūt LNB, Vienos trīsdesmit, tātad, jāiet dušā. Vēl jāpaēd.
Tātad jāceļas divpadsmitos. Trīs stundas miega. Okei. Bet kādreiz rakstniekam vajag arī laiku rakstīt! Kad sāku, nevaru to vienkārši izbeigt desmitos vakarā. Vai nu es daudz atpūšos un krāju spēkus, vai arī -- un es to nedaru TIK bieži -- vai arī es pieslēdzos tekstam, tekstam, tekstam, tekstam, to neinteresē laiks vai miegs, tagad ir brīdis, kad notiek teksts un es gribētu atbrīvoties no kaut kādas mini trauksmes vai vainas sajūtas par to.
Tas ir okei rakstniekam dažu labu reizi cauru nakti negulēt un no rīta rakstīt, jo visbiežāk tieši bezmiega nakšu rītos es beidzot jūtu gana lielu pasaules mieru lai varētu pieslēgties tekstam, tekstam, tekstam, ārpus laika.

Es gribētu tādā apsnigušā kotedžā mežā kādas nedēļas trīs vai divpadsmit ziemā ieiet pilnīgā bezlaika rakstīšanas pasaulē, tikai rakstīt, ēst, pīpēt, gulēt, kad nāk miegs, mīlēties, sēdēt zem egles, rakstīt, nekad neskatīties pulkstenī, iziet ārpus laika