|
Nov. 6th, 2026|03:50 am |
vakar putniņš apciemoja. zīlīte. vispār putni te reti viesi, jo palodze šaura un slīpa. traukus slaukot saklausīju viņas grabināšanos. smieklīgs tāds spārnots radījums. zīlīte, kam Ceturtdiena vārdā.
man tomēr nepatīk, kā esmu iesākusi šo gaismas ķērāju. doma bija skaista - ka apaudzēju to apkārt diviem sudraba krāsas kamielīšiem, ne lielākiem par pāris centimetriem, kuri iet pa priekšu manai sapņu karavānai. bet tagad mani māc šaubas. es taču būtu varējusi vēl to, to. bet zinu arī, ka tad, ja nebūtu ķērusies klāt, vienā jaukā brīdī tas būtu pārvērties par trīsstāvīgu pils lustru, kas tikai manā galvā, jo biju savilkusi sev apkārt tiiiik daudz visa kā, it kā tam nebūtu ne sākuma, ne gala.
dienas saplūst kopā, es jūtos kā palikusi sev aiz muguras, nodevusi pati sevi, iestigusi senā sajūtā, ka esmu tikai kuģa vraka atlūzas, izskalota krastā tādā mirklī, kad putrojos, cenšoties saprast, kura toņa zaļais man vajadzīgs šim krustdūriena asara fragmentam. zinininini, Banananana, vai Tev arī nešķiet, ka tas kaut ko nozīmē, ka tur kopā ir tieši sešu toņu zaļie? un vai tas ir šīs zivs zaļums jeb tas tālais zaļums no kaut kādiem tāliem bēdāšanās pavasariem? ir tik viegli pazaudēties tādos novembra rītos, kāds ir šis.
vēstules, pastkartes, putni, laiks, DIY, sapņi, mežs, dziesmiņas, jūra, sniegs, Tu, tepat.
"es tomēr vēl gaidu Tevi savā domu pasaulē": https://www.youtube.com/watch?v=du_RCDj0i4Y |
|