Mani novērojumi liecina, ka jauka izturēšanās nav tas, kas cilvēkus ieinteresē citos. Tas nenozīmē, ka šī īpašība būtu pilnīgi nebūtiska, bet tā tiek novērtēta kā kaut kas pozitīvs tikai tad, ja ir kā papildinājums kaut kam citam, turklāt, ja ir šis cits, bez jaukuma var arī iztikt. Bet vai var jautāt - kādi cilvēki interesē Tevi pašu?

Fair enough, silly me, es vienmeer iedomaajos, ka ar jauku iztureeshanos speeshu nomaskeet savu neinteresantiibu, bet tbh you're right, that just does not work.

Mani interesee tie cilveeki, kas ir nonaakushi manaa dziivee, bet shkjiet, ka es varbuut tikai iedomaajos, ka vinji ir manaa dziivee, jo vinji neuzskata ka es esmu no svara vinju dziivee.

Es gan to nebiju domājusi kā "skarbo patiesību", un varbūt, ka es pārāk vispārinu/sagrozu savu pieredzi. Vienkārši es arī domāju par to, kāpēc man nesaskan ar cilvēkiem, kuri mani interesē. Man gan retu reizi ir gadījies arī tā, ka ar mani grib draudzēties kāds, ar kuru man nav īsti intereses kontaktēties, un tad es mēģinu analizēt iemeslus un mēģināt "apgriezt" situācijas, lai saprastu, kāpēc citi nav ieinteresēti kontaktēties ar mani. Tāpēc arī jautāju Tev, kādi cilvēki Tev patīk, jo man liekas, ka tad, kad tu pats sāc analizēt, kā nošķir tos, kas tevi interesē, no tiem, kas mazāk, tas var raisīt kaut kādas domas par to, kas notiek starp tevi un citiem cilvēkiem.
Es pati konstatēju, ka dažkārt ir tā, ka ir forši ar kādu cilvēku parunāties vienu reizi, bet kaut kādu iemeslu dēļ es neesmu motivēta uzturēt regulārus kontaktus. Bet tad, kad mani pašu kāds ieinteresē, man šķiet, ka tam ir kaut kāds sakars ar inteliģenci plašā nozīmē - ja man šķiet, ka cilvēks domā par savu dzīvi un attiecībām ar citiem un to, kas notiek visapkārt, bet man šķiet, ka tur ir arī kaut kāda specifiska sakritība, kuras dēļ konkrētais cilvēks piesaista. Bet vispār ir daudz vieglāk uzskaitīt cilvēkus, kuri liekas interesanti, nekā noformulēt, kas šķiet interesants "vispār".

es domaaju, ka interese ir konkreeti ir sasaistiita ar to, ko mees ieksheeji konkreetaa briidii paardziivojam/piedziivojam. taapeec arii interesantums kaadaa nevar buut nekas konstants. taapeec arii ir logjiski, ka gadaas taadi cilveeki ar kuriem gribas parunaat tikai vienu reizi, un tad ir taadi ar kuriem gribas ilgi augt kopaa.

dazhreiz man interesee viss un visi, un dazhreiz nekas un neviens. bet ieraksts ir par to, ka es juutu, kaa, kad es par kaadu intereseejos vai izturos jauki, tas tos cilveekus atgruuzh kaut kaa, uzreiz iestaajas veesums, es nezinu kaapeec. man tas saap un ir nogurdinaajis.

Vēl viens variants varētu būt tāds, ka cilvēki jūtas neomulīgi, ja par viņiem izrāda pārāk lielu interesi vai grib sadraudzēties pārāk strauji. Atkal saku no savas pieredzes, ka, ja esi introverts vai kautrīgs un sāc mēģināt pārvarēt sasaistītību, tad var sanākt, ka uzreiz nesajūti otra cilvēka robežas un vari sākt tās pārkāpt. Bet doma nav tāda, ka noteikti Tu kaut ko dari ne tā, var jau būt, ka tiešām ne tie cilvēki (es šo sev mēģinu teikt).

ar sveshiem cilveekiem esmu diezgan atturiiga. in fact, sheit es rakstiiju visvairaak par gjimenes locekljiem un ikdienas cilveekiem. i just don't know honestly. varbuut tev ir taisniiba, dazhreiz dabiski sanaak buut jaukam un tad ir ok, bet dazhreiz taa jaukam buushana ir mazliet izmisiiga, kaa pielabinaashnaas, un cilveeki tam juut cauri. bet vienkaarshi es nespeeju pienjemt, ka pasaulee nav neviena cilveeka, kam arii mana izmisiigaa pielabinaashanaas buutu pienjemama. jebkuraa gadiijumaa hi5 par introvertu specifikaam.

Bet priekš kam jāpielabinās? Tev tas nav vajadzīgs! Vnk pamēģini būt a bitch kādreiz arī, it's helpful for you. Ja tu pielabinies cilvēkiem, lai iegūtu draudzību, tā tik un tā nebūs īsta draudzība, so tā nav nekā vērta, ja tā ir teātris no tavas puses. Labāk tad būt vientuļai, bet autentiskai, dot kindness, kad to patiešām vēlies un izjūti, nevis tikai tāpēc, lai izpatiktu. Sorry if I sound abrupt, bet es nesen šito arī sapratu.

i inherently cannot and don't want to be a bitch, because it hurts me. bet es domaaju, ka tev ir taisniiba, ka i'm faking the way i approach kindness. man jaarespektee, ka citi no manis neko neveelas.

Ahā, skaidrs, ja tas ir saistībā ar ģimeni, tad es saprotu to tukšuma sajūtu. Jo no ģimenes tomēr parasti gaidām, ka mūs pieņems, kādi esam, un ir grūti, ja tā nav. Es kopumā īsti vairs neticu tādai pilnīgai pašpietiekamībai, un parasti cilvēkiem, kuri tādi šķiet, ir vai ir bijis pietiekami daudz atbalstošu līdzcilvēku, tā ka man šķiet, ka nevajag domāt, ka ar Tevi kaut kas fundamentāli nav kārtībā, ja jūties slikti bez citu atbalsta un simpātijām. Par to autentiskumu runājot - var jau būt, ka tas ko līdz, vienīgi man šķiet, ka var būt tādi posmi, kad grūti sadraudzēties, lai kāds būtu tavs gara stāvoklis - needy vai relaksēts, vienkārši viss turpinās, kā bijis. Bet, ja cilvēki reaģējot uz Tavu jaukumu, izturas nejauki, tad tiešām varbūt labāk pārstāt būt jaukai, jo tā tu vismaz taupi savu enerģiju. Un varbūt tas uzlabos Tavu pašsajūtu, lai ko arī tie citi cilvēki darītu.

jaa, es domaaju, tev taisniiba, un galvenais, ko no shiim paardomaam panjemt ir tas, ka ir beernishkjiigi sagaidiit realitaati, kas pakljaujaas manai izteelei par to, kaa cilveekiem jaareagjee uz manaam izpausmeem, kuras es varbuut pat pati pilniibaa neizprotu.

un neviens neizturas nejauki, es laikam vienkaarshi sagaidu kaut kaadu eksalteetu reakciju no vinjiem, kas varbuut nemaz routinely neeksistee. man vienkaarshi vienmeer ljoti gribas lai visi man paziistamie cilveeki buutu kaa seni vislabaakie miilestiibas pildiiti draugi kas var runaat par VISU, un man aizmirstas, ka katram cilveekam ir savas lietas, kas nodarbina praatu, un es esmu tikai perifeerija.

Jā, man šķiet cilvēki ir vnk aizņemti un busy un neiedomājas. But you are truly the nicest person I know, in terms of being moral and sweet and always very considerate, it doesn't go unnoticed!

Es zinu šito. Man šķiet tam ir sakars ar to, ko tu centies darīt, esot apzināti jauka. Piemēram, tad kad es gribēju "dabūt vairāk draugus", es gāju dzert kafiju ar Kamillu un centos būt jauka un draudzīga, bet tad nesapratu, kāpēc viņa ar mani nedraudzējas un nekur neaicina un kāpēc man arī neko īpaši negribas piedāvāt. Un es sapratu, ka reāli es nebiju ieinteresēta viņā kā cilvēkā, es vienkārši gribēju, lai ar mani draudzējas, par mani interesējas, lai es justos labi par sevi un ne vientuļa. Līdz ar to tas jaukums nebija īsts, I was just putting in the kindness coins to get friendship but that is not how it works. Tajā brīdī, kad tu saproti, ka tev nav obligāti jābūt jaukai pret cilvēkiem, atkrīt tā problēma un tad tu vari interesēties par cilvēkiem vnk tāpēc, ka tevi viņi interesē. Es nezinu vai šis ir tavs variants, bet pajautā sev, kāpēc tu centies būt jauka un vai nebūtu vieglāk vnk būt tādai, kāda esi.

es domaaju, ka es censhos buut jauka, jo man tie cilveeki interesee. kameer es reaali juutu, ka buushana jaukam vinjus tikai atgruuzh, kas liek secinaat, ka there must be something wrong with me, kas protams nav paarsteigums.

there is nothing wrong with you.

tas, ka izvēlies kādas neveiksmīgas stratēģijas vai uzvedības modeļus, nenozīmē, ka TU esi kaut kāda nepareiza. you are an amazing and wholesome human being.

paldies, tu esi sirsniigs enjgeliitis.

+++

pārspīlēts jaukums pret apkārtējiem ar netiešu mērķi panākt, ka viņi par tevi interesējas, principā ir mēģinājums manipulēt. kas ir normāli, mēs katrs to reizēm apzināti vai neapzināti darām. man liekas, atslēga šeit ir tajā, ka "jācenšas". nahuj censties būt jaukam, labāk vienkārši, kā french_mime saka, būt tādai, kāda esi, ja izrādīsies, ka tas otram liekas jauki - super. ja ne - whatever.

varbuut man neapzinaati ir kaut kaadas manipulatora tendences, bet ne ar ljauniem noluukiem. es vienkaarshi gribu, lai cilveeki, kurus miilu mani redz.

tas ir normāli, un priekšstats, ka manipulācija=ļauni nolūki, ir ļoti mānīgs.

bet labākais veids, kā panākt, ka cilvēki Tevi redz, ir (un tas ir ļoti grūti un prasa laiku un treniņus) viņiem to tiešāk prasīt. un tad viņi zinās, un varēs vai teikt nē vai jā.

just the wrong people around, is all.

varbuut, bet es taa gluzhi negribu domaat par cilveekiem.. taa jaukumoshana ir izmisiiga veelme to give them and give them and give them a chance, bet varbuut ir laiks pienjemt sakaavi.

Smuks noformējums.

Varbūt tu no viņiem sagaidi pārāk daudz.

jaa, shkjiet, ka mana probleema ir gaidiishana. es zinu, ka to nevajag. vnk besii visu laiku aizkautam kaut kur vienatnee asinjot

Bet varbūt arī tā ir tā problēma (e.g. būšana aizkautam un asiņošana). Man šķiet, ka mēs bieži tiecam rokas pretīm cilvēkiem kā puķuzirņu kātiņus, lai aizbāztu tukšuma sajūtu, kas ir esot vienatnē, bet varbūt, ja mēs strādātu ar tukšuma sajūtu, tad eventually mūs tik ļoti neaizskartu, ja cilvēki šad tad nav jauki vai ja mums viņu nav, jo galu galā, mes varētu dot sev to, ko gaidām no cilvēkiem. Man reāli šķiet, ka tā jaukumošana ir apizināti/neapzināti centieni no cilvēkiem iegūt to, ko nespējam dot sev paši.

bet es vairaak gribu dot cilveekiem nekaa no vinjiem njemt, bet man shkjiet, ka vinji no manis negrib njemt, kas man liek domaat, ka tas ko es gribu vinjiem dot, ka tas ir stulbs, nevajadziigs un trauceejoshs. shii ir mana ultimate dziives teema, konstanti neguut pieraadiijumums tam ka all i have to give equals to dirt and nothing and noone wants nothing from me

protams, ka viņi no Tevis negrib ņemt. jo vispirms Tev ir jādod sev pašai, citādāk Tev īstenībā ātri vien nebūs nekā, ko nevienam dot. var jau smieties un teikt, ka tā ir baigā ezotērika, bet, manuprāt, cilvēki jūt, ka Tava potenciālā došana nav ilgtspējīga tieši šī iemesla dēļ, un nevēlas uzņemties šo risku.

jā, protams, kuram gan negribas cēli būt tikai devējam, nekad ne ņēmējam, bet pasaule tā nestrādā, ir vajadzīgs līdzsvars. tad, kad Tu iemācīsies vispirms paņemt pati no sevis, vislabāk - arī no citiem, un, sekojoši, spēsi pilnvērtīgi dot citiem, procesā saglabājot sev nepieciešamos resursus (pat, ja šobrīd neapzinies, ka gribi/riskē pārtērēties), tad arī varēsi ieiet tai apritē, kurā Tu acīmredzami vēlies būt.

tas, ko gribu teikt - cilvēki no Tevis negrib ņemt nevis tāpēc, ka tas, ko Tu spēj dot, nav vērtīgs, bet tieši tāpēc, ka tas ir ĻOTI vērtīgs un vajadzīgs Tev pašai. viņi negrib atņemt maizi pusbadā dzīvojošam cilvēkam.

wow..mosh. bet man gan vienmeer licies, ka kameer es pret sevi izturos kaa pret burzhuju, un dziivoju metaforiskaa zefiiru un briljantu kaudzee, citiem es vienmeer dodu par maz. un mani ir paarnjeemusi taa stadija, ka ir kljuvis garlaiciigi dot tikai sev, fokuseeties tikai uz sevi.

honestly, i feel like i cannot crack this, feels like a condition that i need to accept and learn to live well around it.

ierakstīji to jaunāko ierakstu, un tas man atgādināja, ka uz šo komentāru gribēju atbildēt, norādot, ka ne vienmēr tās buržuju lietas ir gana, lai sevi mīlētu, ka "došana" sev var izpausties dažādi, ne tikai sevi lutinot

"The problem with self-love as we currently understand it is in our view of love itself, defined, too simply and too often, as an extraordinary feeling that we respond to with hearts and flowers and fantasy, ritual consumption and affectless passion. Modernity would have us mooning after ourselves like heartsick, slightly creepy teenagers, taking selfies and telling ourselves how special and perfect we are. This is not real self-love, no more than a catcaller loves the woman whose backside he’s loudly admiring in the street.
The harder, duller work of self-care is about the everyday, impossible effort of getting up and getting through your life in a world that would prefer you cowed and compliant. A world whose abusive logic wants you to see no structural problems, but only problems with yourself, or with those more marginalized and vulnerable than you are. Real love, the kind that soothes and lasts, is not a feeling, but a verb, an action. It’s about what you do for another person over the course of days and weeks and years, the work put in to care and cathexis. That’s the kind of love we’re terribly bad at giving ourselves".

ļoti iesaku izlasīt visu rakstu, paldies miegamaasa, kas savulaik FB noaktualizēja

http://thebaffler.com/latest/laurie-penny-self-care

bet that's the issue, man nav probleemu citiem dot love, caring verb stuff love, bet vinjiem to nevajag. un sev es to vien daru kaa dodu caring verb stuff love, staying true to my inner callings and feelings in a world that dismisses them. protams, ka es neuzskatu, ka sev pirkt lietas ir biggest expression of love, more like honouring of the embodiment aspect of existence :)

it feels like i've done all, tried all, but at the end of the day, noone needs my love, so the only person that stays for me to continue to give love to is myself. and although it could be worse, i just feel like it could be better.. i have frikin shitloads of love to give, bet there are no takers, people just think that love is weird or annoying.

bet dazhreiz es domaaju, ok so be it, taapeec, ka vinji domaa ka es esmu weird, lame or annoying, it's not up to me. the love is in me and it needs to get out, and actually i have much less control over whether it does get out or not, than i assume. so par spiiti es tikuntaa turpinu, kas man juutas kaa, uzmaakties cilveekiem ar loving vibe, because it can't be helped. un lai arii es visu laiku juutos kaa raibs klauns, it can't be helped, love is unstoppable and unleashes itself

Kad cilvēki redz jauki ziedošas puķes vai ķiršus ielas malā ejot rītos uz darbu, viņi reti kad apstājas. Bet kas nenozīmē, ka viņi, nu, vismaz, es, dotu priekšroku pelēkai un dubļainai ielai. Iespējams, tu gribi, lai viņi apstājas un apzināti izjūt, cik apkārt izskatās skaisti, bet parasti viņiem nav laiks un vēlēšanās to darīt. Es nezinu, vai šī nav pārāk pliekana metafora, bet - puķes necieš no tā, ka uz tām nereaģē. T.i. ja citi tevi nenovērtē tik apzināti, kā tu gribētu, tad paši vainīgi, un visai iespējams, ka tas ir tikai normāli, un tev jāļauj katram uzstādīt pašam savas prioritātes.

Vispār nepazīstot tevi, visi šie padomi ir shots in the dark.