Bet varbūt arī tā ir tā problēma (e.g. būšana aizkautam un asiņošana). Man šķiet, ka mēs bieži tiecam rokas pretīm cilvēkiem kā puķuzirņu kātiņus, lai aizbāztu tukšuma sajūtu, kas ir esot vienatnē, bet varbūt, ja mēs strādātu ar tukšuma sajūtu, tad eventually mūs tik ļoti neaizskartu, ja cilvēki šad tad nav jauki vai ja mums viņu nav, jo galu galā, mes varētu dot sev to, ko gaidām no cilvēkiem. Man reāli šķiet, ka tā jaukumošana ir apizināti/neapzināti centieni no cilvēkiem iegūt to, ko nespējam dot sev paši.