Varbūt tu no viņiem sagaidi pārāk daudz.

jaa, shkjiet, ka mana probleema ir gaidiishana. es zinu, ka to nevajag. vnk besii visu laiku aizkautam kaut kur vienatnee asinjot

Bet varbūt arī tā ir tā problēma (e.g. būšana aizkautam un asiņošana). Man šķiet, ka mēs bieži tiecam rokas pretīm cilvēkiem kā puķuzirņu kātiņus, lai aizbāztu tukšuma sajūtu, kas ir esot vienatnē, bet varbūt, ja mēs strādātu ar tukšuma sajūtu, tad eventually mūs tik ļoti neaizskartu, ja cilvēki šad tad nav jauki vai ja mums viņu nav, jo galu galā, mes varētu dot sev to, ko gaidām no cilvēkiem. Man reāli šķiet, ka tā jaukumošana ir apizināti/neapzināti centieni no cilvēkiem iegūt to, ko nespējam dot sev paši.

bet es vairaak gribu dot cilveekiem nekaa no vinjiem njemt, bet man shkjiet, ka vinji no manis negrib njemt, kas man liek domaat, ka tas ko es gribu vinjiem dot, ka tas ir stulbs, nevajadziigs un trauceejoshs. shii ir mana ultimate dziives teema, konstanti neguut pieraadiijumums tam ka all i have to give equals to dirt and nothing and noone wants nothing from me

protams, ka viņi no Tevis negrib ņemt. jo vispirms Tev ir jādod sev pašai, citādāk Tev īstenībā ātri vien nebūs nekā, ko nevienam dot. var jau smieties un teikt, ka tā ir baigā ezotērika, bet, manuprāt, cilvēki jūt, ka Tava potenciālā došana nav ilgtspējīga tieši šī iemesla dēļ, un nevēlas uzņemties šo risku.

jā, protams, kuram gan negribas cēli būt tikai devējam, nekad ne ņēmējam, bet pasaule tā nestrādā, ir vajadzīgs līdzsvars. tad, kad Tu iemācīsies vispirms paņemt pati no sevis, vislabāk - arī no citiem, un, sekojoši, spēsi pilnvērtīgi dot citiem, procesā saglabājot sev nepieciešamos resursus (pat, ja šobrīd neapzinies, ka gribi/riskē pārtērēties), tad arī varēsi ieiet tai apritē, kurā Tu acīmredzami vēlies būt.

tas, ko gribu teikt - cilvēki no Tevis negrib ņemt nevis tāpēc, ka tas, ko Tu spēj dot, nav vērtīgs, bet tieši tāpēc, ka tas ir ĻOTI vērtīgs un vajadzīgs Tev pašai. viņi negrib atņemt maizi pusbadā dzīvojošam cilvēkam.

wow..mosh. bet man gan vienmeer licies, ka kameer es pret sevi izturos kaa pret burzhuju, un dziivoju metaforiskaa zefiiru un briljantu kaudzee, citiem es vienmeer dodu par maz. un mani ir paarnjeemusi taa stadija, ka ir kljuvis garlaiciigi dot tikai sev, fokuseeties tikai uz sevi.

honestly, i feel like i cannot crack this, feels like a condition that i need to accept and learn to live well around it.

ierakstīji to jaunāko ierakstu, un tas man atgādināja, ka uz šo komentāru gribēju atbildēt, norādot, ka ne vienmēr tās buržuju lietas ir gana, lai sevi mīlētu, ka "došana" sev var izpausties dažādi, ne tikai sevi lutinot

"The problem with self-love as we currently understand it is in our view of love itself, defined, too simply and too often, as an extraordinary feeling that we respond to with hearts and flowers and fantasy, ritual consumption and affectless passion. Modernity would have us mooning after ourselves like heartsick, slightly creepy teenagers, taking selfies and telling ourselves how special and perfect we are. This is not real self-love, no more than a catcaller loves the woman whose backside he’s loudly admiring in the street.
The harder, duller work of self-care is about the everyday, impossible effort of getting up and getting through your life in a world that would prefer you cowed and compliant. A world whose abusive logic wants you to see no structural problems, but only problems with yourself, or with those more marginalized and vulnerable than you are. Real love, the kind that soothes and lasts, is not a feeling, but a verb, an action. It’s about what you do for another person over the course of days and weeks and years, the work put in to care and cathexis. That’s the kind of love we’re terribly bad at giving ourselves".

ļoti iesaku izlasīt visu rakstu, paldies miegamaasa, kas savulaik FB noaktualizēja

http://thebaffler.com/latest/laurie-penny-self-care

bet that's the issue, man nav probleemu citiem dot love, caring verb stuff love, bet vinjiem to nevajag. un sev es to vien daru kaa dodu caring verb stuff love, staying true to my inner callings and feelings in a world that dismisses them. protams, ka es neuzskatu, ka sev pirkt lietas ir biggest expression of love, more like honouring of the embodiment aspect of existence :)

it feels like i've done all, tried all, but at the end of the day, noone needs my love, so the only person that stays for me to continue to give love to is myself. and although it could be worse, i just feel like it could be better.. i have frikin shitloads of love to give, bet there are no takers, people just think that love is weird or annoying.

bet dazhreiz es domaaju, ok so be it, taapeec, ka vinji domaa ka es esmu weird, lame or annoying, it's not up to me. the love is in me and it needs to get out, and actually i have much less control over whether it does get out or not, than i assume. so par spiiti es tikuntaa turpinu, kas man juutas kaa, uzmaakties cilveekiem ar loving vibe, because it can't be helped. un lai arii es visu laiku juutos kaa raibs klauns, it can't be helped, love is unstoppable and unleashes itself

Kad cilvēki redz jauki ziedošas puķes vai ķiršus ielas malā ejot rītos uz darbu, viņi reti kad apstājas. Bet kas nenozīmē, ka viņi, nu, vismaz, es, dotu priekšroku pelēkai un dubļainai ielai. Iespējams, tu gribi, lai viņi apstājas un apzināti izjūt, cik apkārt izskatās skaisti, bet parasti viņiem nav laiks un vēlēšanās to darīt. Es nezinu, vai šī nav pārāk pliekana metafora, bet - puķes necieš no tā, ka uz tām nereaģē. T.i. ja citi tevi nenovērtē tik apzināti, kā tu gribētu, tad paši vainīgi, un visai iespējams, ka tas ir tikai normāli, un tev jāļauj katram uzstādīt pašam savas prioritātes.

Vispār nepazīstot tevi, visi šie padomi ir shots in the dark.