Kad cilvēki redz jauki ziedošas puķes vai ķiršus ielas malā ejot rītos uz darbu, viņi reti kad apstājas. Bet kas nenozīmē, ka viņi, nu, vismaz, es, dotu priekšroku pelēkai un dubļainai ielai. Iespējams, tu gribi, lai viņi apstājas un apzināti izjūt, cik apkārt izskatās skaisti, bet parasti viņiem nav laiks un vēlēšanās to darīt. Es nezinu, vai šī nav pārāk pliekana metafora, bet - puķes necieš no tā, ka uz tām nereaģē. T.i. ja citi tevi nenovērtē tik apzināti, kā tu gribētu, tad paši vainīgi, un visai iespējams, ka tas ir tikai normāli, un tev jāļauj katram uzstādīt pašam savas prioritātes.

Vispār nepazīstot tevi, visi šie padomi ir shots in the dark.