Kad Kolka Cool Artuss iemieso pāķismu, tad tev nav cringe (lai ko tas nozīmētu, slinkums google translate darbināt)?
Mākslas darbi drīkst būt cietsirdīgi un netaisnīgi.

To, kada var but maksla, zinu, tas ta ka ir mans darbibas laucins. Tapat ka zinu, ka drikstu neapgrutinaties ar makslas darbiem, kas kadu iemeslu del man neskiet saistosi. Vnk pastastiju savu skatijumu; tiri ta, statistikai, nekadas pretenzijas ne pret ko neizvirzu.

Piekrītu, piekrītu.
No mana skatījuma, Skroderdienas rāda starpnāciju attiecības 19.gs beigu laukos. Un kariķētas ir tāpēc, ka tā ir komēdija. Tur jau, piemēram, Bebene ar ir karikatūra, ne cilvēks.
Bet, kad atnāk cenzors ar šķērēm, un izgriež no Toma un Džerija istabenes melnās kājas, tas ir idiotisms.

Kāpēc tas ir idiotisms?
Manuprāt, tas ir paredzams blakusefekts sociālajai evolūcijai - ja mūsdienās vairs nešķiet ok. kariķēt vai stereotipizēt dažādas cilvēku grupas, tad arī tiek apzināti veiktas izmaiņas, lai šī kariķēšana un stereotipizēšana nenotiku. Turklāt, šajā gadījumā mēs runājam par radošiem produktiem (neceļas mēle T&Dž saukt par mākslu :D), kas paredzēti bērniem, kuru kritiskā domāšana vēl nav pietiekami attīstīta, lai izvērtētu vēstījuma vēsturisko kontekstu.

Viss jautājums ir "KAM nešķiet OK?" Runā par sevi, vai tiem, kas Tev tādu pilnvaru ir devuši.

Šajā gadījumā, nešķiet ok. tiem, kuriem bija pilnvara pārtaisīt apspriežamo materiālu. Ar maniem (vai taviem) uzskatiem tam gan nav nekāda sakara.

OK. Bet labi būtu, ja Tu uzreiz pateiktu "kuriem", citādi izteicējs ir, teikuma priekšmeta nav.

Man vienmēr ir prieks par cilvēkiem, kas jebkuru diskusiju spēj novirzīt uz Būtisko.

Jā, paraksts "Biedru grupa".

Lūk - "pilnvara pārtaisīt". Kas viņus pilnvaroja un uz kāda pamata?

Es nezinu, varbūt bērnu grāmatu izdevniecības vadība? Uz pamata, ka attiec. izdevniecībai ir autortiesības?

Baidos iedomāties, kuram ir autortiesības uz Blaumani.

Vai nav tā, ka sen mirušo autoru darbi ir ar atvērtām autortiesībām? Resp., tās nepieder nevienam, turklāt nav aizliegts interpretēt darbu. Piemēram, ja Ģertrūdes ielas teātris izdomās iestudēt politkorektizētu Skroderdienu versiju, neviens to viņiem nevar aizliegt darīt. Un, ja nu kādreiz kas tāds tiešām notiks, mums, savukārt, paliek izvēles brīvība neapmeklēt izrādi un rakstīt dusmīgus komentārus par "politkorektumu, kurš aizgājis par tālu". :)

Vispār man šķiet, ka šādos "quo vadis" pārspriedumos parasti tiek aizmirsts, ka politkorektuma izpausmes kultūrā nav kaut kādu reptiļcilvēku konspirācija, bet gan konkrētu radošu cilvēku apzinātas izvēles. Vai tie būtu bērnu grāmatu izdevēji, vai lugu režisori, tie ir cilvēki kas izvēlējušies savā radošajā darbībā ņemt vērā vēsturiski diskriminēto cilvēku grupu pretenzijas pret konkrētām kultūras klišejām. Tādēļ saukt to par cenzūru, manuprāt, ir smieklīgi.

Kamēr ir cilvēki, kuri iestudēs Šekspīru ar mori Otello un žīdu Šeiloku, viss ir kārtībā. Bet man ir bažas par laikiem, kad izrādi aizliegs.

Tas būtu briesmīgi, protams. Bet vai ir pamatotas bažas, ka tādi laiki tuvojas?

Skolas un dzeju atgādināt?

Tam gan saknes aug nevis politkorektumā, bet svētulīgā tikumībā.

Resp., pilnīgi atšķirīgs pasaulskatījums.
Galu galā, darbīgās Stepaņenko un viņas fanu pulciņa aktivitātes panāca arī to soc.reklāmas plakātu aizliegšanu, pamatojoties tikai un vienīgi uz "homoseksuālisma popularizēšanu" - kaut kas tieši pretējs politkorektumam.

Pofig, korektums, tikumība, politiskā pārliecība, reliģija.

Es šūmējos ne par uzskatiem, bet par to, ka kāds pēkšņi nolemj, ka viņam ir tiesības koriģēt citus.

Aizliegt smēķēt krogos.
Aizliegt dzert alu uz parka soliņa.
Aizliegt aizsegt seju reliģisku iemeslu dēļ.
Mācīt skolās bērniem kristietību.
Ieviest valsts pamatlikumā "dzīvesziņas" ideju, nedefinējot to.
Dalīt informāciju "tikumībā" un "netikumībā".
Filtrēt Interneta saturu (ārvalstu kazino lapas).
Pārveidot vēsturiskos darbus, lai tie kļūtu politkorekti.

Tā tas viss sākas un turpinas un veļas uz totalitārismu.

One of them is not like the others.

"Pārveidot vēsturiskos darbus, lai tie kļūtu politkorekti."

Vai "parveidot vēsturisku darbu, lai realizētu savu fantastisko ideju uz operas skatuves salikt vešmašīnas" arī liktu šajā pašā sarakstā?

Nē, protams. Taisiet savu Turandotu ar bārdainu vīrišķi titullomā.

Bet pašvaldības vadītāja vēlme pārbaudīt materiālus, kurus skolotāji izmanto mācībās, mani sanikno.

Un kriminālā likumdošana, pēc kuras pētīt kādu noteiktu vēstures posmu ir aizliegts, mani sanikno.

Mani arī sanikno, ļoti.

Taču es pagaidām neredzu tendences, kas tieši no politkorektuma vestu pie totalitārisma. Kamēr neviens nemēģina izstrādāt likumprojektu par Skroderdienu cenzēšanu, tavs paņēmiens to mest vienā katliņā ar likumiem tradicionālo vērtību aizstāvībai man šķiet intelektuāli negodīgs.

"likumi tradicionālo vērtību aizstāvībai"...
Lūdzu, apraksti šīs tradicionālās vērtības. Tikai ne jau idealizēto kultūrtrēģeru priekšstatu kopumu "čaklums, tikumība, kautrīgums" bet patiesas tradicionālās vērtības. Jā, aizmirsu pajautāt - kuras sociālās grupas vai nācijas vērtības ir par pamatu?

Es neesmu īstais cilvēks, kuram uzdot šādu jautājumu, jo "tradicionālās vērtības" pārlieku bieži lietoju kā lamuvārdu. :)

Es šo vērtību sludinātājus lieku tai pat plauktā, kur nacionālistus, politkorektos, tikumiskos. Un viņus visus vieno vēlme uzspiest savu viedokli visiem.

Nu, ilgošanās pēc pasaules, kur visiem ir pareizais viedoklis, manuprāt, ir vispārcilvēcīga un neatkarīga no politiskās piederības vai reliģiskās orientācijas. Tomēr es saskatu lielu atšķirību starp tiem, kuri savu viedokli cenšas uzspiest ar likumdošanas palīdzību (kā tas šobrīd notiek ar tradicionālo tikumību un Latviju) un tiem, kuri savu viedokli cenšas padarīt vispārpieņemtāku caur izskaidrošanu un diskusijām (piemēram, nezinu, lekciju cikls "nahuj visās jūsu filmās ebreji ir sliktie").

Man aizdomas, ka 90% gadījumu svētulīgs paštaisnums tieši tiek maskēts ar politkorektumu. Tāpēc ar katru gadu aizvien lielāks ļaužu skaits, kam apzīmējums "politkorektums" saistās ar ko pašizdomātu, liekulīgu un uzspiestu.

Nu, es nezinu, ko iesākt tiem daudzajiem ļaudīm, kas mesidžu
a) klau, jūsu aizspriedumi un stereotipi bojā dzīvi veselai cilvēku grupai

jauc ar
b) geji nāk pēc mūsu bērniem, ātri, jāpapildina satversme.

Saskaņā ar LR Autortiesību likumu nav aizliegts interpretēt darbu, taču ir aizliegts to izkropļot, tb izmainīt tā, ka tas vairs neatbilst autora iecerei. Kur beidzas viens un sākas ptrs, tas parasti nav vis mākslas ekspertu, bet juristu ziņā. ;)

Ir viena lieta, kad mēs mūsdienās radītās vai ģeneriskās/updeitotās bērnu grāmatās tā darām (kā, piemēram, mako ieraksta lapā). Tur tas ir loģiski, jo tās ir nespecifiskas grāmatas pa lielam bez savas vēstures; to nolūks ir mācīt to, kas ir tagad.

Bet bodlerizēt 100gadīgu autoru darbus (nāk prātā, piemēram, Dūlitls), tā vienkārši ir vēstures falsifikācija, kas, manuprāt, ir pilnīgi lieka un pat kaitīga.

Ja mēs bērniem mācām, kā domāt, tad mums nekas netraucē viņiem arī parādīt, kā domāja agrāk un pie reizes paskaidrot, kāpēc varbūt labāk ir nedaudz citādāk. Manuprāt, tas pat ir labi.

Piekrītu, iepazīstināt bērnus ar tādiem materiāliem, paralēli apspriežot kontekstu, ir ļoti veselīgi. Atklāts gan paliek jautājums, cik liela daļa vecāku to dara.

You are free to teach all the great Marxist philosophers provided you make it very clear that they were wrong.

Novecojusus materialus cilveki vnk parstaj lietot. Piemeram, ir pulka izrazu, ko vairs neiestude, jo materials nav relevants; macibu gramatas iztiek bez jezus un dieva varda u.t.t. vai ir jagriez viss vecmodigais no veciem darbiem ara - nezinu (domaju, ka nav ko puleties, kam bus relevanti - lietos, kam ne - metis papirgroza), bet padiskutet par to, kas ir un kas varbut vel nav novecojis, gan var un pat vajag..

Nu, ciktāl runa par bērnu grāmatām, ikdienā jau diezgan daudzi, cik saprotu, ne tikai es, lieto +/-100 gadus vecus darbus: Dūlitls, Vinnijs Pūks, Vējš vītolos, Kiplings, Stīvensons, Hobits galu galā.

Novecojis būs tas, ko nelieto, tas arī viss.

Tipiska fašistu un lielcenzoru retorika. Bīstama.

Argumentēti kritizēt arī māki, vai tikai nepamatoti mētāties ar emocionāli piesātinātiem vārdiem?