Ir viena lieta, kad mēs mūsdienās radītās vai ģeneriskās/updeitotās bērnu grāmatās tā darām (kā, piemēram, mako ieraksta lapā). Tur tas ir loģiski, jo tās ir nespecifiskas grāmatas pa lielam bez savas vēstures; to nolūks ir mācīt to, kas ir tagad.

Bet bodlerizēt 100gadīgu autoru darbus (nāk prātā, piemēram, Dūlitls), tā vienkārši ir vēstures falsifikācija, kas, manuprāt, ir pilnīgi lieka un pat kaitīga.

Ja mēs bērniem mācām, kā domāt, tad mums nekas netraucē viņiem arī parādīt, kā domāja agrāk un pie reizes paskaidrot, kāpēc varbūt labāk ir nedaudz citādāk. Manuprāt, tas pat ir labi.

Piekrītu, iepazīstināt bērnus ar tādiem materiāliem, paralēli apspriežot kontekstu, ir ļoti veselīgi. Atklāts gan paliek jautājums, cik liela daļa vecāku to dara.

You are free to teach all the great Marxist philosophers provided you make it very clear that they were wrong.

Bruce

Novecojusus materialus cilveki vnk parstaj lietot. Piemeram, ir pulka izrazu, ko vairs neiestude, jo materials nav relevants; macibu gramatas iztiek bez jezus un dieva varda u.t.t. vai ir jagriez viss vecmodigais no veciem darbiem ara - nezinu (domaju, ka nav ko puleties, kam bus relevanti - lietos, kam ne - metis papirgroza), bet padiskutet par to, kas ir un kas varbut vel nav novecojis, gan var un pat vajag..

Nu, ciktāl runa par bērnu grāmatām, ikdienā jau diezgan daudzi, cik saprotu, ne tikai es, lieto +/-100 gadus vecus darbus: Dūlitls, Vinnijs Pūks, Vējš vītolos, Kiplings, Stīvensons, Hobits galu galā.

Novecojis būs tas, ko nelieto, tas arī viss.