Vai nav tā, ka sen mirušo autoru darbi ir ar atvērtām autortiesībām? Resp., tās nepieder nevienam, turklāt nav aizliegts interpretēt darbu. Piemēram, ja Ģertrūdes ielas teātris izdomās iestudēt politkorektizētu Skroderdienu versiju, neviens to viņiem nevar aizliegt darīt. Un, ja nu kādreiz kas tāds tiešām notiks, mums, savukārt, paliek izvēles brīvība neapmeklēt izrādi un rakstīt dusmīgus komentārus par "politkorektumu, kurš aizgājis par tālu". :)

Vispār man šķiet, ka šādos "quo vadis" pārspriedumos parasti tiek aizmirsts, ka politkorektuma izpausmes kultūrā nav kaut kādu reptiļcilvēku konspirācija, bet gan konkrētu radošu cilvēku apzinātas izvēles. Vai tie būtu bērnu grāmatu izdevēji, vai lugu režisori, tie ir cilvēki kas izvēlējušies savā radošajā darbībā ņemt vērā vēsturiski diskriminēto cilvēku grupu pretenzijas pret konkrētām kultūras klišejām. Tādēļ saukt to par cenzūru, manuprāt, ir smieklīgi.