Skatos veikalā modernās bērnu (lielu bērnu, bet man riebjas vārds pusaudžu, kā arī tīņu) grāmatas un nesaprotu, kāpēc visas ir tik nenormāli fantastiskas, briesmoņpilnas, nežēlīgas? Bērna jau sen izlasītais Harijs Poters ir salīdzinoši jauks un nefantastisks.

Bērns: tev patīk būt par mammu?
Es: jā, protams.
Bērns: tāpēc ka var valdīt pār citiem?

Lai visi domātu, ka mums ir hēlijbaloni, salīmējām balonus ar skoču pie griestiem.

Darba ballē izturēju 1.5 h un 4 glāzes martini asti, līdz obligātās visipiedalāsirajautri rotaļas un komandu spēles mani piespieda bēgt.
Uzkrāsotās acis un salakotie mati neļāva doties taisni gultā, nokļuvām Vecrīgā, kur acis un mati izrādījās un izgrozījās viena kokteiļa garumā, līdz uzvarēja rītagrijāceļas.
Esmu tik garlaicīga, ka visur ir garlaicīgi. Es baidos iziet no mājas. Nebaidos un eju ar prieku, ja mērķis ir darbs vai pārtikas veikals.
Mājās ir droši un jautri ar iedomu draugiem un datorpulciņu. Viens dzied, otrs ļauj sevī rakstīt.
Svētdien bērnu basketbols Saldū bija gandrīz tikpat jautrs kā sarunas ar iedomu draugiem un vairākpadsmit reižu jautrāk kā balleballe.
Man patīk strādāt. Un patīk sniegs.
Mēs nepērkam dāvanas.
Mēs nesūtām kartiņas.
Svētkus nesvinēju, bet bērna dēļ sāku svinēt. Tagad biežāk svinam vai izliekamies svinam.

Bērns: Man patīk tavi stringi.
Es: Jā, man arī patīk. Smuki.
Bērns: Nav smuki, es tikai tā saku, lai tevi iepriecinātu.

Kopš bērnam aizrādīju par nekārtīgi nomazgātu šķīvi ar taukainām malām, pašai trauki jāmazgā piecreiz rūpīgāk, jo visi trauki tiek pārbaudīti piecreiz uzmanīgāk (piecreiz uzmanīgāk gan nav īsti vietā, jo agrāk neviens neko nepārbaudīja). Vakar izrādījās, ka neesmu pietiekami kārtīgi nomazgājusi blendera spārniņus.

Bērnam klepus.

Atkal nedēļas nogales basketbola zīmē (un zālē).

Tas nav svarīgi, kā es gatavoju kabačus.

Ko darīt, ja vīrs un dēls atsakās ēst kabačus?

Es tiešām esmu jocīga. Pēc bērna zvana ar ziņojumu: esmu Ziedoņdārzā ar draugiem, man obligāti, ļoti obligāti ceļā darbs-mājas ir jānolien gar Ziedoņdārzu ar jautājumu: varbūt man aiznest tavu somu uz mājām? Aiznest somu, vai ne. Īstenībā ar milzīgi ieplestām pūces acīm un ieslēgtiem visiem mātes radariem aplūrēt draugus.

Bērns reizēm runā tik kaitinošā formā, ka negribētas dusmas saskrien galvā un turas tur, līdz brīdim, kad saprotu, ka bērns runā tieši tā, kā parasti runāju es. Un saka tieši to, ko būtu teikusi es. Un tad pamanu vēl vairākas lietas, kurās bērns neapzināti/apzināti mani atdarina un kuras kaitina.
Pati sev esmu dusmas un kaitinājums.

Basketbola sezona beidzās ar LR čempionāta bronzas medaļu. Basketbola līdzjutējas pušķus nomainu pret velobraukšanas līdzjutējas pušķiem.

Bērna draudzene-paziņa no skolas esot mūs redzējusi uz ielas brīvdienās un skolā jautājusi, vai es esot viņa mamma. Tad teikusi, ka viņam esot tik ļoti jauna mamma. Bērns teicis: jā, viņai ir tikai 32.
Brīžiem es esmu pilnīgi pārliecināta par vecāku neuzmanības teoriju: viņi savus trīs bērnus ir sajaukuši (nez vai tikai savā starpā vai arī ar citiem), bet reizēm es ne tikai izskatos, bet arī jūtos kā pilnīgi sīkā. Tāda sīkā, kas uzvilkusi mammas kurpes.

Šodien ar bērnu bijām ārā spēlēt basketbolu. Sākumā divatā, vēlāk ar bērna draugiem: tiku ar visiem pieklājīgi iepazīstināta un uzaicināta piedalīties. Jauki pārmaiņas pēc pavadīt laiku desmitgadīgu puiku komandā.

Kā jau projektu nedēļā un valdienā pienākas, bērnam šodien bija klases vakars. Un kā jau valdienā pienākas - ar pudeles griešanu: risks vai patiesība. Sākumā ar bučošanu uz vaiga, bet tas esot baigi garlaicīgi, tāpēc pēc tam uz lūpām esot jābučo bijis. Mana mammīgā daļa joprojām ir šokēti samulsusi: vai tiešām jau. Un sirdsveidīga dāvana no meitenes.

Visi puķu veikali, kas pa ceļam, bija puiku rindiņu pilni. Citi puikas nāca un gāja pa ielu papīrā ietītas puķes vilkdami līdzi kā vecvāveru astes. Nebija mīļi.

Man mīļums bija vakar, kad pēc astoņiem ienācu mājās un bērns teica: gribi, es tev uztaisīšu vakariņas. Pirms tam bērns jau bija uztaisījis vakariņas arī tētveidīgajam puisim.

Mums mājās ir stulba un aizmāršīga Zobu Feja. Vislaik aizmirst atnest naudu par zobiem, bērns guļ ar zobiem zem spilvena. Cerams, ka šodien aiznesīs un atnesīs.

Vakar, ēdot vakariņas, runājām par elektrisko maizes krāsni, kur samet iekšā visas sastāvdaļas un pēc kāda laika izņem svaigu pašceptu maizi. No vienas puses forši būtu, bet padomājām, ka gan jau drīz vien apniktu, tāpat kā tas notiek ar tosteriem un/vai citām ierīcēm. Tajā brīdī bērns klusi un nopietni ieteicās: "Jā, es zinu, kā tas ir. Piedzemdēja mani, papriecājās - forši, un pēc gada jau apnika." Pajokoja.

Aizteksta piezīme: parasti vakariņu laikā bērns (gandrīz nepārtraukti runājot) cenšas no mums izvilināt smaidu, smieklus vai smieklus līdz asarām un žagām. Vakar tas izdevās 100%.

 

Viss bimbis vēl nav iztecējis, tepat vien aiz acu āboliem no vakardienas bimbja smilšpapīrotajiem stāv.

Vakar bērns zvana (arī bimbādams), ka skolas bibliotēka nedod matemātikas grāmatu otrajam pusgadam, jo pirmā pusgada grāmata esot sabojāta un tikai tad, kad vecāki atnesīs jaunu pirmā pusgada grāmatu, tad varēs saņemt otrā pusgada grāmatu. Nav jau man žēl to dažu latu, bet uznāca dusmas, ka grāmatu, kurai nedaudz ieplīsis locījums starp vāku un pirmo lapu (pie tam normāli glīti salīmēts), sauc par sabojātu. Tieši kā tas traucē nākošajiem bērniem mācīties matemātiku, īpaši laikā, kad mācību grāmatas mainās ne tikai katru gadu, bet arī pa pusgadam? Zvanīju skolotājai no dusmām un bimbja trīcošā balsī, un viņa man saka, ka VISI bērni ir nevīžīgi, tāpēc jāpērk skolai jaunas grāmatas. Saka, ka konkrēti mana bērna grāmatu gan nav pārbaudījusi. Bet no neizsniegtās grāmatas jau uzdoti mājas darbi. It kā jau peļu pirdiens, bet dusmas gan. Un tikšanās ar skolas bibliotekāri.

Bērns ir pieteicies par brīvdienu brokastu taisītāju. Ir tik priecīgi celties ar ceptu desiņu un omletes smaržu.
Bērns ir prieks.

Bērnam izlabot diktātā dabūto 4 uz augstāku atzīmi - nav svarīgi, bet matemātikas kontroldarba 9 uz 10 izlabot - tas ir svarīgi.

Vakar ap plkst.19:00 bērns klusi iepīkstējās: zini, es tev aizmirsu pateikt, bet mums rīt ir Mārtiņdienas tirgus skolā, kur kaut kas katram jāpārdod. Ēdams kaut kas. Un nedrīkst būt veikalā pirkts, bet pašam jātaisa. Man gar acīm noņirbēja diana  pīrādziņi.

Pīrādziņu  vietā saspraudām gaļu, sieru, vīnogas uz krāsainiem plastmasas zobentiņiem un nolēmām pārdot par 10 santīmiem.

Šonedēļ vienā no darba intervijām man pajautāja, kā jūs atpūšaties. Es apjuku. Gar acīm nozibēja virkne vienkāršu brīvdienu darāmo lietu: braukšana pie vieniem vai otriem vecākiem, multeņu skatīšanās kino, iešana ēst, ēšana, bērna basketbols, braukšana uz dažādām Latvijas un nelatvijas vietām staigāšanas un skatīšanās nolūkā, cepšana, sēdēšana trijatā pie tv vai vienkārši būšana trijatā mājās. Un es nesapratu, kas man no tā visa jāsaka.
Jau vairāk kā desmit gadus man nav neviena ĪSTA vaļasprieka.

Vienā vakarā ieskatījos bērna dienasgrāmatā vairāk nekā parasto skatienu uz uzdotajiem darbiem un nākošās dienas stundām. Saucas laikam Sīrupa dienasgrāmata. Papildus dienasgrāmatas parastajām funkcijām šajā Sīrupa/Amigo dienasgrāmatā var izlasīt horoskopus, piemēram, par to, ar kuriem klases biedriem sader mīlestībā. Tā noteikti ir informācija, kas nepieciešama sākumskolas skolēniem. Katrā otrajā lapā ir dažādi padomi, sākot no tā, kā uzrunāt kādu ballītē un iepazīties (Kāds man teica, ka te ir tikai viena meitene, kas man derētu, un tā esi tu! Esmu aizmirsis savu mobilo, vai nepateiksi man savējo!), līdz tam, ka forši ir, ja izlādējās telefona baterija, jo beidzot neviens nevar kontrolēt, kur tu esi, cikos būsi, un tev ir attaisnojošs iemesls. Vai ne.
Vēl viens no padomiem bija, kā kļūt par krutāko DJ, nokačājot DC++ jaunākos hitus, ielādēt tos arī telefonā. Pimp my phone, tā tur bija rakstīts.
Es tomēr ceru, ka 4.klases skolniekam ir slinkums lasīt dienasgrāmatas pamācoši izklaidējošo daļu. Ļoti ceru.

Kādu brīdi atpakaļ biju palikusi nepīpētāja, tad atkal vienkārši prieka pēc atkal uzpīpēju. Un tad atkal drusku. Un tad jau drusku atkal papīpēju. Bet pagājušās nedēļas piektdienā bērnam bija ekskursija uz Medicīnas muzeju. Pēc ekskursijas bērns paziņoja: ja tu vēl pīpēsi, tu vecumdienās būsi KROPLE. Kliba ar melnu muti un pretīga.
Neesmu pīpējusi.

Bērns basketbola nometnē.

Tam, ka man patīk bērna matemātikas grāmatās izrēķināt visus cietos riekstus, noteikti ir kāda saistība ar Brūsu V.

Stulbā zobu feja. Atnes naudu, bet zobu aizmirst paņemt. Bērns jau priecīgs, ka var atkal likt zobu zem spilvena.

Kur/kā/ko bērnam saorganizēt dzimšanas dienā? Ir kaut kas labs redzēts/dzirdēts/darīts?

Pēdējā laikā mājās vakariņas izvēršas par stundu garu cirku ar bērnu galvenajā lomā.

Kā bērns šorīt mīļi teica, es izskatos pēc maza gabaliņa no liela briesmoņa. Aukstumpumpas ir iekarojušas visu teritoriju starp degunu un muti, kā arī lielu daļu augšlūpas, kas nedaudz apgrūtina elpošanu, ēšanu, runāšanu, smaidīšanu (nevarētu gan teikt, ka, atnākot šeit, man ļoti vai smaidīt gribētos). Un daudz ko citu, jā. Jauki noslimotas brīvdienas. Īpaši sestdienas naktī, kad pamodos no bērna raudāšanas, jo sāpēja auss. Kamēr gaidījām zāļu iedarbošanos, uzmanības novēršanai veselu stundu 3jos naktī spēlējām Hiacintes un Līzbetes tējas dzeršanu. Toties vakar bērns teica: mammu, tu mani ļoti lutini. Biju diezgan pārsteigta, jo kādu gabaliņu atpakaļ bērns uzdeva jautājumu: kāpēc tu mani nelutini kā ome - ome vienmēr atnes zeķītes, krekliņu, atļauj ēst pie televizora un pienes sulu gultā.

efix  saka, ka mēs ar bērnu abi esot vienādi - daudz izrunājamies, apņirdzam un tipa jokojam.

Savukārt xanax  šonedēļ ir ticis līdz savai visai apaļai jubilejai (atgādina klinģeri), lai arī uz ra-rosolu laikam nav lielas cerības.

Vakar iedomājos, kāds maniakāli neveselīgs prieks pārņem mammas, redzot, ka bērns ēd. Ieslēdzas kumosu skaitītājs, acīs iemirdzas drudžains spīdums. Ko vēl tu ēdīsi?
Nesvarīgi, kāda vecuma bērns. Pati sevi vakar pieķēru lepojamies, ka bērns kārtīgi paēd.

Šodien ar bērnu gājām uz darba uzsaukto bērnu pasākumu Dabas muzejā. Ielien Meža rūķu ziemas namā. Ielīdām.Kamēr gaidījām, apkārt vazājās/nēsājās daļēji rūķveida radījumi. Ar attieksmi, ka rūķi viņi ir tikai pasākumā. Jau nozaga drusku no prieka (gadījumā, ja tāds bija).
Sākums. Rūķveida radījumi (2) skraida (diezgan nesaprotami) starp bērniem. Bērni vecumā no 0 - 12 gadiem. Pēkšņi galvenais rūķveida radījums ar trušzobiem, kas sevi lepni iedēvē par rūķu menedžeri, šķiet, Ditu, sāk reklamēt tēju Beseda, piedāvajot karstu (!) tēju bērniem un vecākiem (bļin, kuram bērnam tusiņā interesē tēja). Vairāk vai mazāk tiekot galā ar traki karsto tēju, bērni steidzīgi tiek iegrūsti Dabas muzeja puzuru izstādē (akdieees kā man riebjas puzuri), kur rūķveidīgais vadību nodod puzuru meistaram (rūķveidīgais nezin vārdu puzuru meistaram, tāpēc uzkaras kaklā un mēģina izdabūt vārdu).
Puzuru meistars kaut ko stāsta par Visumu un puzuriem, par to, kā, guļot zem (!) sienas gubas (cik daudz Rīgas bērni var iedomāties gulēt siena gubā nez), senie latvieši debesīs kosmosu vērojuši un tad puzurus sākuši taisīt no tā. Nu redz, puzuris esot dzīves ceļš. Beigas (nu dzīves ceļa) arī parādīja, ar piebildi, kas tas vairāk uz vecākiem attiecas. Nu neko - iedalīja tiem 0-12 gadus vecajiem bērniem (visi bērni stāv vienā barā ar ap galdu) salmus, diegus un adatas (!) un lika puzuri taisīt. Tāds puzuru tusiņš. Zin, ja godīgi, tad cieši saspiedies bērnu bars ar adatām rokā izskatās bīstami. Ja bērnam izvērās diegs no adatas, puzuru meistars nolaizīja un ievēra atpakaļ. (Apvēmos gandrīz). Puzuru taisīšana ar nepacietīgiem uzbrēcieniem bērniem, steidzināšanu un raustīšanu ilga apmēram 40 minūtes. (Sāku nervozi pārvietoties pa telpu, pārbolot acis 'viss ir stulbi' bolījumā). Aizmirsu piebilst, ka galvenajam rūķveidīgajam nepārtraukti skaļi (!) zvanīja mobilais telefons, uz zvaniem viņš, protams, atbildēja uz brītiņu pārtraucot pasākumu.
    Tad nu sasteidzināja tos, kas nepietiekami ātri šuva puzurus, jo laika neesot. Sadalīja gan bērnus, gan vecākus četros komīšos, nu komandās, iedalīja katram laminētu instrukciju (nez lai nenosiekalo vai). Tad katrs komītis aizgāja savu ceļu. Sekojošā pasākuma daļa bija salīdzinoši normāla, jo Kukaiņu rūķis, Putnu rūķis, Zvēru rūķis un Koku rūķis uzdeva uzdevumus un ko jau nu tur dara.
Ja godīgi, tad Kukaiņu rūķis bija rēcīgs (senks par galīgu pasākuma neizgāšanos), un Putnu rūķis arī bija ok. Laikam jau iepriekš to komīšu pārvietošanos viņi samēģinājuši netika, jo nepārtraukti Kontrol, tb rūķu punktos viens komīts ar otru saskrējās.
Beigās pa visiem rūķu punktiem katram komītim bija jāsavāc kopā viena lapa sagraizīta teksta un jāuzmin, kas tad tur ir aprakstīts, ar domu, ka šo vajadzēs izmantot pasākuma noslēgumā - dāvanu saņemšanā vai kaut kā līdzīgi. Bet laikam jau arī par to trušzobainais rūķis aizmirsa, jo bēni tā arī palika nesaprašanā, kur tad palika jēga iešanai caur rūķu punktiem.
Izejot laminētajā instrukcijā norādīto ceļu, visi satikās konferenču zālē, kur trušzobainais piedāvāja sulu, pīrāgus un kūkas.Nu labi - garšīgi. Otrais pasākuma pluss. Bērnu bars rija. Tikmēr trušzobanais (runājot pa mobtel !), atvilka maisu ar dāvanā, dažiem bērniem sanāca noskaitīt pa pantiņam, citiem neļāva. Iegrūda pa dāvanai bērniem. A dāvanā - končas (bļin, cik var), 1 ābols, 1 tēja Beseda (bļin, bērniem zin tā tēja ir tik svarīga). Zin, vecākiem arī iedeva dāvanas (dušas želejas ja kas), drīzāk ļoti lielā ātrumā iemeta rokās, tad dažiem iegrūda salvetēs ietītas pārpalikušās kūkas. Un pasākums bija beidzies.
It kā jau ok  - viss ātri, reizē kārtojot lietas pa mob tel, īpaši neiedziļinoties, neplānojot, galvenais, nepieminot ziemassvētkus.
Var jau būt, ka uz janvāri visi rūķvedīgie būs ietrenējušies, trušzobainim būs pielecis, ka pa telefonu runāt pasākuma laikā nav forši (pat ja tie ir TIKAI bērni).
Katrā ziņā šobrīd nebūt ne lētais pasākums ir neorganizēts, nepārdomāts, bezjēdzīgs.
Ā - vēl pa malām klīda dīvaini vīriešu dzimtes radījumi ar rūķu cepurēm (man viņi atgādināja klusējošos pedofīlus no amerikāņu filmām). Nez vai viņiem maksā par to? Vai arī viņi piemaksā par iespēju tur klīst.
Dīvaini, ka nekur neredzēja Dabas muzeja inventārtantes, kas sēž stūros un kliedz uz bērniem, lai neko neaiztiek.

Un vēl otrās pastaigas laikā mēs redzējām ar spīdošiem policistiem piebāztus autobusus. Kā viņus pārskaitīja un aizveda prom.