Bija jau aizmirsies, cik Brīvdabas muzejs ir mierīgi skaists. No Juglas centra kājām aizgājām līdz Brīvdabas muzejam, muzejā nostaigājām pāris stundas.

Šodien ar bērnu bijām ārā spēlēt basketbolu. Sākumā divatā, vēlāk ar bērna draugiem: tiku ar visiem pieklājīgi iepazīstināta un uzaicināta piedalīties. Jauki pārmaiņas pēc pavadīt laiku desmitgadīgu puiku komandā.

Kapos vēl nesprāgst pumpuri.

Kapos zāģē, kapos dzied putni.

Laikam siltums aiz loga drusku apreibināja, abi ar bērnu nolēmām iet uz Ziedoņdārzu. Vienu es bērnu tur vēl dažus gadus nelaidīšu. Bērns, basketbola bumbu driblējot un es, grāmatu šupojot, devāmies uz 2 minūšu gājiena attālo Ziedoņdārzu. Pirmaie pārsteidza (es zināju, ka tur ir, bet ne jau TIK) milzīgie suņu kaku kalni un gar celiņu malām čurājošie un kakājošie suņi. Man (kā pārliecinātai suņu, kā arī dzīvnieku pilsētā nīdējai) pārādījās pirmās riebuma pazīmes. Ar drusku sabojātu optimismu nokļuvām līdz basketbola groziem. Bērns aizskrēja mētāt bumbu, es meklēt puslīdz sēžamu soliņu saulītē. Gan soliņi, gan vismaz 3 metru rādiusā ap tiem viss izskatījās piečurāts, piespļaudīts, piemētāts. Visapkārt pīpējoši bērni, apdzērušies onkuļi un tantes, vienaldzīgas mammas, kuru bērni rokas pa suņu kaku smiltīm. Kaut kā atradu soliņu, kas izskatījās mazāk apčurāts, apsēdos un mēģināju sakoncentrēties lasīšanai. Lai arī neesmu pārāk trusīga, vislaik drusku strjomna bija. Nepagāja ne desmit minūtes, kad blakus apsēdās iedzērušu un nopīpējušos meitenīšu bariņš. Īstenībā grūti tādus sīkus, bļaustīgus radījumus nosaukt par meitenītēm, kas koķetē ar nodzērušiem bomžiem, prasot, vai viņš grib jaunu sievu un vai kāda no viņām sešām derēs. Īstenībā tas bija pat drusku vairāk kā pretīgi. Dārzā otrā galā zālē gulošie dzērāji, kakājošie suņu bari, rupjās, neglītās meitenītes. Kā no ziemas miega modušies neradījumi, kas izlien no savām alām.
Šī iemesla dēļ man reizēm negribas dzīvot Rīgā.

Zaļumballe = labi. Puisis smuks. Un nebija gumijniekos.
Viss ir skaisti, izņemot darbu.

Nez no kā un kur pazūd kilogrami? Šorīt visai pārsteigti konstatēju, ka bez notīšanās ar pārtikas plēvi vai skoču mierīgi ielienu izmēru mazākās drēbītēs. Cerams, ka pēc brītiņa mani nepārņems šausmu pārsteigums, ka mierīgi ielienu xanax  xxs drēbītēs.

Man vienkārši VAJAG to kleitu.

Man rīt ieplānota zaļumballe. Nez ko dara lietainā zaļumballē?

 

Naktī gulēju ar 3 (trīs) nepareizām segām nepareizā gultā ar nepareizām drēbēm. Tāpēc 8.00 gāju uz solāriju.

Atvaļinājums ar jūtamu mājsamniecisko tieksmju pastiprināšanos.
Ne sistēmas, ne struktūras.

Desiderata.

Katru reizi, kad atnāk pavasaris, es nesaprotu, kāpēc esmu viņu gaidījusi.

Un tikko viņš - TV - iekliedzās: pēc 2 minūtēm iestāsies pavasaris.

Nez kāpēc LNT ziņās tik daudz laika tērē, stāstot, par ko stāstīs laika ziņās un sporta ziņas. It kā laika ziņās kādreiz stāstītu kaut ko citu kā laika ziņas. Vai sporta ziņās nu ne par sportu parasti, bet, wot, par trušu audzēšanu pie Ludzas.