Jocīgās ģimenes jocīgā satikšanās: pirmstikšanās aprunāšana, kaitinājumu paredzēšana, pirmslaika sacepšanās par vēl nenotikušiem kaitinājumiem, pēdējā brīža pārdomāšanas apsvēršana vai izlikšanās par slimu, zīmīgu skatienu raidījumi tikšanās laikā, acu pārbolīšana, krupju vārdu rīšana, nevarēšana iztikt vienam bez otra un smiešanās. Daudz daudz smieklu starp sakaitinātiem skatieniem.

Bet ir otra galējība - drosmīgi ar draugiem un visiem. Mana brāļa draudzene, piemēram, drosmīgi metas māt ar rokām un ķeras ap kaklu jebkuram kāda mūsu radiniekam paziņam, ja kaut reizi dzīvē ir bijusi vienā telpā ar viņu. Vai laukumā. Pēc čau vēsi uzdodama visus tizli jautājamos un tizli atbildamos jautājumus, neuztraukdamās par to, ka mēs visi, ieskaitot upuri, jūtamies nedaudz neērti.

Ļoti laba istabas un āra temperatūra ir +20C.
Man sen ziema nebija izraisījusi emocijas, tagad patīk, tikai vairāk vajadzētu vēdināt telpas.


Un vairāk saņemties iet ārā.

Man garlaicīgi nepatika starorīga. Drusku patika, daudz nepatika.

Kebabu tops

1./2. vieta
Sultan Kebab (Barona iela pie Dzirnavu ielas) un Food Box (Pumpura iela)
Uz šiem noteikti turpināsim iet vēl un vēl. Food Box ir garšīgāka kebaba maize un asie pipari mērcē, Sultan Kebab ir garšīgāka gaļa un ļoti garšīgāki frī kartupeļi.

9. vieta
Kebab Fix
Tādi drusku viltus kebabi, bet dažreiz ir ok.

Bez vietas
TurKebab
Diez vai kādreiz iesim. Gan Vecrīgas, gan Brīvības ielas ēdnīcā ne pārāk garšīgi un ne pārāk skaisti. Ļoti negaršīga asā kebaba mērce, kura vēl sliktāk garšo kopā ar ļoti aukstajiem kāpostu salātiem.

Lāčplēša dienas pastaiga un skatīšanās-apkārt bija neizdevusies. Tikpat neizdevusies, kādi man izskatās visi Rīgas svētki.
Tikai kājas sāpēja. Un nebija romantiski. Mīcīgs bars nekad nav romantiski.
18.novembra karavīru izstādei jābūt romantiskai.

Katru dienu es satieku kādu slaveno vai parasto tv cilvēku. Šorīt Brīvības un Bruņinieku ielu krustojumā saskatījos ar Centi Nūdeli. Lāčplēša dienā, man liekas, ka redzēju nastja Valdemāra un Elizabetes krustojumā.

Man patīk tā Milkas barotava uz Valdemāra ielas.

Kad brīvdienās man likās, ka kakls mēģina aizaugt, mēle notirpt un limfmezgli nokļūt rīkles otrā pusē, pirmdienā aizgāju pie kakla dakteres. Dakteres reakcija uz manu bezkrāsaini izteikto man sāp kakls bija bija vairāk kā dīvaina: paldies dievam, ka jums sāp kakls. Patīkami, ka beidzot kakls. Ja būtu vēl vienas iesnas, es te uz vietas nošautos.

Gāju no Kadagas uz Ādažiem.

Brazīlija ir neforša un garlaicīga.

Da Sergio picām atlaides.

Mūžīgais piekusums ir tad, kad ierodies darbā 8:30 un 11:00 spogulī pamani, ka acis ir tikai pa pusei uzkrāsotas. Abas vienādi - līdz pusei.
Un vēl es tikko atcerējos, ka agrāk domāju, ka sviestam un sieram nav derīguma termiņa.

Mani vajā nepatīkamas termokrūzes sabiedriskajā transportā. Šoreiz 6.tramvajā iekāpa meitene ar termokrūzi un smirdēja pēc vājas šķīstošās kafijas.

Jā, uzpūtība ir mana labākā īpašība, bet man nepatīk cilvēki ar termokrūzēm. Īpaši nepatīk, ja cilvēks ar krūzi ir trolejbusā. Vēl īpašāk nepatīk, ja cilvēks un krūze smird pēc krustnagliņām. Kartona krūzes man, protams, patīk.

Darba ballē izturēju 1.5 h un 4 glāzes martini asti, līdz obligātās visipiedalāsirajautri rotaļas un komandu spēles mani piespieda bēgt.
Uzkrāsotās acis un salakotie mati neļāva doties taisni gultā, nokļuvām Vecrīgā, kur acis un mati izrādījās un izgrozījās viena kokteiļa garumā, līdz uzvarēja rītagrijāceļas.
Esmu tik garlaicīga, ka visur ir garlaicīgi. Es baidos iziet no mājas. Nebaidos un eju ar prieku, ja mērķis ir darbs vai pārtikas veikals.
Mājās ir droši un jautri ar iedomu draugiem un datorpulciņu. Viens dzied, otrs ļauj sevī rakstīt.
Svētdien bērnu basketbols Saldū bija gandrīz tikpat jautrs kā sarunas ar iedomu draugiem un vairākpadsmit reižu jautrāk kā balleballe.
Man patīk strādāt. Un patīk sniegs.
Mēs nepērkam dāvanas.
Mēs nesūtām kartiņas.
Svētkus nesvinēju, bet bērna dēļ sāku svinēt. Tagad biežāk svinam vai izliekamies svinam.

Viesības, kur pasniedz siltos ēdienus, bet nav galda (un trūkst arī šķīvju), ir nepatīkamas.
Siltais ēdiens bezgalda mājā ir neiederīgs, pārspīlēts un lieks.

Uz sekundes simtdaļu sajutos supermenīgi. Tērbatas ielas Zarā stāvēju uz slīdošajām trepēm, virzījos uz otro stāvu un tik ļoti gribējās pacelt roku Supermena pacēlienā.

7 sērijas Heroes.

Sāp mugura.
Nevaru izlemt, vai iet uz karavīru izstādi.

Pirmdienas rītā apmēram pretim galerijaicentrs viņa iekāpa lielā siekalā. Es gāju aiz viņas, vēroju viņas augstpapēžu zābakus, kad biezā želejveida siekala pacēlās no asfalta kopā ar septiņus centimetrus augsto zābaka papēdi.

Forši, ka var vilkt zābakus.

Svētdien bijām pastaigā: Ziedoņdārzs - Deglava tilts - Minska - Domina - Ziedoņdārzs.

Viņš teica: šodien iešu iedzert alu. Un aizgāja uz māju, kur dzīvo puika un nīlzirgs.

Nu, labi. Es vienreiz biju iemaldināta iestādē piens, kur man tik ļoti nepatika. Es nemācēju tur būt un atbilstoši darīt, tikai gribēju mājās.

Katru rītu, ejot uz darbu, es redzu cilvēkus no televizora. Katru rītu es eju uz darbu pa citu ceļu.

Nu, es tos nesauktu par svētkiem. Vairāk par mīcekli.

Krastmalā viss tik saspiesti. Pūlī mani pārņem nepatika un panika, tāpēc nekādi nespēju iepriecāties par ēdamielu kopā ar retro auto. Tiešām ļoti kopā. Viens uz otra.

Es tiešām esmu jocīga. Pēc bērna zvana ar ziņojumu: esmu Ziedoņdārzā ar draugiem, man obligāti, ļoti obligāti ceļā darbs-mājas ir jānolien gar Ziedoņdārzu ar jautājumu: varbūt man aiznest tavu somu uz mājām? Aiznest somu, vai ne. Īstenībā ar milzīgi ieplestām pūces acīm un ieslēgtiem visiem mātes radariem aplūrēt draugus.

Piektdiena - čūsku diena. Darbs liek iet stādīt mežu.

Es tik bieži ieraugu oblica, ka vairs pat neliekas aizdomīgi.

Barona-Matīsa-Tērbatas-Tallinas ielu rajonā pārvietojas slikts puika. Apmēram gadi 15 varētu būt. Uzrunā visus garāmgājējus ar tekstu: vai jūs varētu palīdzēt, es pats esmu no Balviem, man šodien nozaga maku, nepietiek naudas autobusa biļetei, ja neticat, nāciet līdzi uz autoostu nopirkt biļeti. Bēdīgs puika tāds. Šorīt puika brauca ar riteni un piestāja pie garāmgājējiem ar veco, labo " es esmu no Balviem". Pirmoreiz šo tekstu dzirdēju pirms pāris mēnešiem bez latgaļu akcenta.

Vakaros staigājam pa Ameriku.

Vakar bijām uz cirku.

Iepriecināju sevi ar solāriju.
Vispirms gāju uz Brīvības ielas oranžīgo iestādi 'Solāriju studija', bet tur solārija karaliene skatījās uz mani vardes acīm un nepatīkamā balsī teica, ka visi solāriji ir aizņemti. Varbūt kāds būs brīvs pēc 20 minūtēm. Solārija karaliene izskatījās pārpārsteigta, ka uz solāriju var nākt iepriekš nepierakstoties. Ievilku asti un gāju uz jau ierastāko Tērbatas ielas 'Sunlounge' pie runājošā smaržsolārija un vienmēr laipnajām tantēm, kas nekad neskatās ar vardes acīm un nekad nav solārijkaralieniski pārpārsteigtas par iepriekš nepierakstītu vajadzību sevi iepriecināt ar solāriju.

Šodienas pastaiga: Matīsa iela - Valdemāra ielas Rimi - Mežaparks. Tūkstošiem ziemas cepuru un lencīškrekliņu Mežaparka taciņās, rindās pie Zoo. Ar maziem ritenīšiem, lieliem ritenīšiem, skritulīšiem. Klusi un mierīgi iejūkot pūlī, varēju raudzēt un pilnveidot savu naidu pret velobraucējiem.
Izskatās, ka mājās skaidrais ūdens ir atgriezies.