Man garlaicīgi nepatika starorīga. Drusku patika, daudz nepatika.

Kebabu tops

1./2. vieta
Sultan Kebab (Barona iela pie Dzirnavu ielas) un Food Box (Pumpura iela)
Uz šiem noteikti turpināsim iet vēl un vēl. Food Box ir garšīgāka kebaba maize un asie pipari mērcē, Sultan Kebab ir garšīgāka gaļa un ļoti garšīgāki frī kartupeļi.

9. vieta
Kebab Fix
Tādi drusku viltus kebabi, bet dažreiz ir ok.

Bez vietas
TurKebab
Diez vai kādreiz iesim. Gan Vecrīgas, gan Brīvības ielas ēdnīcā ne pārāk garšīgi un ne pārāk skaisti. Ļoti negaršīga asā kebaba mērce, kura vēl sliktāk garšo kopā ar ļoti aukstajiem kāpostu salātiem.

Lāčplēša dienas pastaiga un skatīšanās-apkārt bija neizdevusies. Tikpat neizdevusies, kādi man izskatās visi Rīgas svētki.
Tikai kājas sāpēja. Un nebija romantiski. Mīcīgs bars nekad nav romantiski.
18.novembra karavīru izstādei jābūt romantiskai.

Katru dienu es satieku kādu slaveno vai parasto tv cilvēku. Šorīt Brīvības un Bruņinieku ielu krustojumā saskatījos ar Centi Nūdeli. Lāčplēša dienā, man liekas, ka redzēju nastja Valdemāra un Elizabetes krustojumā.

Man patīk tā Milkas barotava uz Valdemāra ielas.

Brazīlija ir neforša un garlaicīga.

vai virs staburaga durvīm vienmēr ir bijis zaļburtu uzraksts tērbatas virtuve

Mani vajā nepatīkamas termokrūzes sabiedriskajā transportā. Šoreiz 6.tramvajā iekāpa meitene ar termokrūzi un smirdēja pēc vājas šķīstošās kafijas.

Vakar ziņās dzirdēju briesmīgus vārdus, ka šajā neparasti aukstajā laikā klaiņojošie dzīvnieki jāielaiž māju kāpņu telpās, jo nosaluši tie neesot agresīvi. Iedomājos, kā es nāku mājās un uz katra pakāpiena sēž bomžu kaķi un klaidoņsuņi. Līdz pirmajiem pavasara saules stariem mājās netiktu. Man jau no suņa bildes vien bail un nepatīkami, kur vēl kustīgu redzēt tuvāk, nevis tuvāk, bet jebkurā attālumā, kur tie saredzami.
Pagājušajā ziemā Bolderājā klaiņojošu vilku suņu bara dēļ vairāk kā pusstundu stāvēju nekustīgi ar acīs iesalušām asarām.

Jā, uzpūtība ir mana labākā īpašība, bet man nepatīk cilvēki ar termokrūzēm. Īpaši nepatīk, ja cilvēks ar krūzi ir trolejbusā. Vēl īpašāk nepatīk, ja cilvēks un krūze smird pēc krustnagliņām. Kartona krūzes man, protams, patīk.

Sāp mugura.
Nevaru izlemt, vai iet uz karavīru izstādi.

Pirmdienas rītā apmēram pretim galerijaicentrs viņa iekāpa lielā siekalā. Es gāju aiz viņas, vēroju viņas augstpapēžu zābakus, kad biezā želejveida siekala pacēlās no asfalta kopā ar septiņus centimetrus augsto zābaka papēdi.

Svētdien bijām pastaigā: Ziedoņdārzs - Deglava tilts - Minska - Domina - Ziedoņdārzs.

Nu, labi. Es vienreiz biju iemaldināta iestādē piens, kur man tik ļoti nepatika. Es nemācēju tur būt un atbilstoši darīt, tikai gribēju mājās.

Katru rītu, ejot uz darbu, es redzu cilvēkus no televizora. Katru rītu es eju uz darbu pa citu ceļu.

Nu, es tos nesauktu par svētkiem. Vairāk par mīcekli.

Krastmalā viss tik saspiesti. Pūlī mani pārņem nepatika un panika, tāpēc nekādi nespēju iepriecāties par ēdamielu kopā ar retro auto. Tiešām ļoti kopā. Viens uz otra.

Es tiešām esmu jocīga. Pēc bērna zvana ar ziņojumu: esmu Ziedoņdārzā ar draugiem, man obligāti, ļoti obligāti ceļā darbs-mājas ir jānolien gar Ziedoņdārzu ar jautājumu: varbūt man aiznest tavu somu uz mājām? Aiznest somu, vai ne. Īstenībā ar milzīgi ieplestām pūces acīm un ieslēgtiem visiem mātes radariem aplūrēt draugus.

Es tik bieži ieraugu oblica, ka vairs pat neliekas aizdomīgi.

Barona-Matīsa-Tērbatas-Tallinas ielu rajonā pārvietojas slikts puika. Apmēram gadi 15 varētu būt. Uzrunā visus garāmgājējus ar tekstu: vai jūs varētu palīdzēt, es pats esmu no Balviem, man šodien nozaga maku, nepietiek naudas autobusa biļetei, ja neticat, nāciet līdzi uz autoostu nopirkt biļeti. Bēdīgs puika tāds. Šorīt puika brauca ar riteni un piestāja pie garāmgājējiem ar veco, labo " es esmu no Balviem". Pirmoreiz šo tekstu dzirdēju pirms pāris mēnešiem bez latgaļu akcenta.

Šodienas pastaiga: Matīsa iela - Valdemāra ielas Rimi - Mežaparks. Tūkstošiem ziemas cepuru un lencīškrekliņu Mežaparka taciņās, rindās pie Zoo. Ar maziem ritenīšiem, lieliem ritenīšiem, skritulīšiem. Klusi un mierīgi iejūkot pūlī, varēju raudzēt un pilnveidot savu naidu pret velobraucējiem.
Izskatās, ka mājās skaidrais ūdens ir atgriezies.

Bija jau aizmirsies, cik Brīvdabas muzejs ir mierīgi skaists. No Juglas centra kājām aizgājām līdz Brīvdabas muzejam, muzejā nostaigājām pāris stundas.

Izgājām ar bērnu pusgarajā pastaigā: Matīsa iela - Deglava tilts - Nīcgales iela - Minska - Domina - Zemitānu tilts - Matīsa iela.

Lasīju, ka Venēcijā aizliegšot barot baložus un baložiem aizliegs piekakāt Sv.Marka laukumā. Lūdzu, aizliedziet arī Rīgā barot baložus uz ielas un palodzēm, kas atrodas virs ielas. Varbūt vispār aizliedziet baložus. Aizvakar baložu barotājs bija uz Tērbatas ielas starp Bruņinieku un Stabu, vēl ieņirdza par manu pretīguma spiedzienu. Šorīt baložu barotājs bija uz Bruņinieku ielas. Vēl viena mūžveca baložu barotāja ir uz Čaka ielas, baro savus baloždraugus uz 3. vai 4. stāva palodzes. Baložu bari, baložu kakas, baložu spalvas. Lūdzu, nebarojiet baložus.

Varbūt tiešām nopietni apsvērt dzīvošanu nerīgā?

No kaut kā es iespaidojos. Iespaidoties atgādina spaidus, kā arī iespiešanos. Bet kaut kas tur tāds ir. Iespaidojošs.

Un šodien es vēl biju vienā seminārā viesnīcā "Rīga". Visvairāk man tur patika spoguļi. Tur bija tādi spoguļi, kas rādīja visu pareizi. Pat ja ir liekais vēders, rāda, ka nav. Bet tieši citās vietās, kur jābūt, arī rādās viss, kā jābūt. Man patika.
Pasmējusies teicu tā.
Īstenībā šodien vispār smiekli nenāk.

Vienās Drogās apsargs teica sievietei, lai parāda, kas viņai somā vai maisiņā. Bet viņa uzkliedza, lai nelien un nepazemo viņu. Lai sauc policiju, ja grib, bet viņa nerādīs viņam somu un necietīs, ka viņš vislaik pa veikalu pakaļ staigā. Pateica, lai iemācās likumus. Un izgāja ārā. Nesmukais apsargs šausmīgi nosarcis mētājās kā gandrīz govs pie elektriskā gana.

Laikam siltums aiz loga drusku apreibināja, abi ar bērnu nolēmām iet uz Ziedoņdārzu. Vienu es bērnu tur vēl dažus gadus nelaidīšu. Bērns, basketbola bumbu driblējot un es, grāmatu šupojot, devāmies uz 2 minūšu gājiena attālo Ziedoņdārzu. Pirmaie pārsteidza (es zināju, ka tur ir, bet ne jau TIK) milzīgie suņu kaku kalni un gar celiņu malām čurājošie un kakājošie suņi. Man (kā pārliecinātai suņu, kā arī dzīvnieku pilsētā nīdējai) pārādījās pirmās riebuma pazīmes. Ar drusku sabojātu optimismu nokļuvām līdz basketbola groziem. Bērns aizskrēja mētāt bumbu, es meklēt puslīdz sēžamu soliņu saulītē. Gan soliņi, gan vismaz 3 metru rādiusā ap tiem viss izskatījās piečurāts, piespļaudīts, piemētāts. Visapkārt pīpējoši bērni, apdzērušies onkuļi un tantes, vienaldzīgas mammas, kuru bērni rokas pa suņu kaku smiltīm. Kaut kā atradu soliņu, kas izskatījās mazāk apčurāts, apsēdos un mēģināju sakoncentrēties lasīšanai. Lai arī neesmu pārāk trusīga, vislaik drusku strjomna bija. Nepagāja ne desmit minūtes, kad blakus apsēdās iedzērušu un nopīpējušos meitenīšu bariņš. Īstenībā grūti tādus sīkus, bļaustīgus radījumus nosaukt par meitenītēm, kas koķetē ar nodzērušiem bomžiem, prasot, vai viņš grib jaunu sievu un vai kāda no viņām sešām derēs. Īstenībā tas bija pat drusku vairāk kā pretīgi. Dārzā otrā galā zālē gulošie dzērāji, kakājošie suņu bari, rupjās, neglītās meitenītes. Kā no ziemas miega modušies neradījumi, kas izlien no savām alām.
Šī iemesla dēļ man reizēm negribas dzīvot Rīgā.

Drusku vairāk kā stunda no centra līdz Alfai kājām.
Drusku vairāk kā stunda atpakaļ.
Drusku sāp kājas.