Vienā dienā, man liekas, es redzēju uz ielas draugu, ar kuru agrāk draudzējāmies vairāk un kura vārds un seja ir manu draugu rindā datorā, bet nobaidījos pasveicināt, jo nobaidījos, ka varbūt viņš nav tas.
Un vienā dienā redzēju citu draugu, kurš uz mani paskatījās, bet nesveicināja, un es nobijos, ka esmu kļuvusi nesveicināma. Jo pirms nedēļas biju redzējusi vēl vienu draugu, kurš arī nesveicināja.
Esmu slinks un bailīgs draugs.
Pat arī radinieks tāds, jo redzēju uz ielas brālēnu, kuru sveicināt mani atturēja doma pa visu galvu: ko teikt pēc čau.

Lielāko daļu nodzīvotā laika man savi vecāki nav īsti patikuši, bieži pat ļoti nepatikuši, bet, kopš manas dusmas un nepatika ir vērsusies pret otriem vecākiem, kuri sākotnēji likās visai jauki, patīkami un patīkami, man savi vecāki patiešām ir iepatikušies. Ne tik ļoti, lai mēs kļūtu īsti draugi un aiz muguras viens otru kārtīgi neaprunātu, bet pietiekami, lai satikšanos negaidītu ar nepatiku, bet pat ar samērā normāla izmēra prieku.
Krusteniska aprunāšana ir viena no mūsu ģimenes attiecību pamatsastāvdaļām.

Mani moka dusmas un karsts bezgaiss. Pirmais saistīts ar radiniekiem, otrais ar darbu.

Es esmu tik dusmīga, ka esmu dusmīga par to, ka darba dusmas nāk iekšā mājā.

Es precīzi zinu, kad beidzās tie rīti, kas sākās ar šampanieti. Un precīzi zinu, kāpēc. Un arī vakaros es vairs nekur neeju.
Silti, droši, paredzami, vienmērīgi, laimīgi.

2009 - Kalifornija, Nevada, Arizona
2010 - Florida, Džordžija, Ņūdžersija, Dienvidkarolīna, Ziemeļkarolīna, Pensilvānija, Merilenda, Virdžīnija
2011 -?

Kad brīvdienās man likās, ka kakls mēģina aizaugt, mēle notirpt un limfmezgli nokļūt rīkles otrā pusē, pirmdienā aizgāju pie kakla dakteres. Dakteres reakcija uz manu bezkrāsaini izteikto man sāp kakls bija bija vairāk kā dīvaina: paldies dievam, ka jums sāp kakls. Patīkami, ka beidzot kakls. Ja būtu vēl vienas iesnas, es te uz vietas nošautos.

Man labāk patīk, ja lielākā daļa cilvēku paliek pie tās robežas, kur par viedokļu nesakritību nestrīdas, tikai māj ar galvu ar ārpuses smaidu un iekšpusīgu nosaukšanu par stulbeni. Es nogurstu no piespiedu kopābūšanas un ar to saistītās nevajadzīgās informācijas apmaiņas. Nogurstu tik ļoti, ka zaudēju iedzimto piesardzību un apstrīdu dažādus viedokļus, paužot savu visai negatīvi skeptisko.
Es kļūšu atkal par klusētāju ar kluso viedokli, un iekšējās acis, klausoties piespiedu sarunas, atkal būs pārbolītas līdz izbolīšanas robežai.
Esmu strīdējusies par siltumu, aukstumu, klaiņojošu dzīvnieku barošanu, tievumu, resnumu, diētām, mikroviļņu kaitīgumu, kaitīgajām pārtikas piedevām, svaru, mājdzīvnieku turēšanu. Jebkuras sarunas aizsākšana par šiem tematiem man liek dusmās elektrizēties.

Salieku dziesmu dziedātājā, kas spītīgi un nenotverami pārlien uz otro neieslēgto ekrānu, daudz senklausītu un daudz vispār neklausītu dziesmu krievu valodā. Un nedziedu līdzi un ļoti neprotu būt viena.

Mūžīgais piekusums ir tad, kad ierodies darbā 8:30 un 11:00 spogulī pamani, ka acis ir tikai pa pusei uzkrāsotas. Abas vienādi - līdz pusei.
Un vēl es tikko atcerējos, ka agrāk domāju, ka sviestam un sieram nav derīguma termiņa.

Ģimene, darbs, datori un mani iedomu draugi. Un vīns. Šobrīd tikai datori, iedomu draugi un vīns.

Es tik sen neesmu redzējusi savus matus zem matu krāsas, ka nezinu, vai neesmu jau sen nosirmojusi.

Man patīk plānot ceļojumus. Jo vairāk plānojuplānoju, jo interesantāksinteresantāks liekas.

Mans vīrs cep maizi un krāso man matus. Ne jau tagad, bet vispār.

Nevaru atminēt stulbās galvas noslēpumu.
Neglītās kā ķirbis galvassāpes atņem acu gaišumu un spēju palietot alkoholu.
Bet tā gribas gaišas acis.

Man tiešām patīk 34.

Man šodien bija tāds pārsteigums, kurš man patīk. Atnāku no darba, un guļamistabā ir aizkari. Manās visskaistākajās krāsās. Un ar sudraba standziņu.
Vispārsteidzošākā šodienas dāvana.

Man ir skumju purns. Ikdiengarāmcilvēki man bieži saka: pasmaidi. Un vēl viņi saka: tu esi bēdīga/nostrādājusies/nomocījusies, pasmaidi. Tuvākpienākošie tā nesaka. Tikai tie. Esmu uz āru tāds nomocījies skumju purns. Bet iekšā jautrāk par jautru. Un daži lamu vārdi.

darbs+vīns

all you can eat

Gribu klausīties svešas problēmas, dot padomus un jaukties svešās dzīvēs. Nosodoši šūpot galvu vai atbalstoši māt, līdzjūtīgi vaibstīties. Vīrs saka: tiec ar sevi galā. Sestdien teica, jo šodien viņš ir Briselē, vakar bija Briselē un rīt būs Briselē. Tiec galā ar saviem dēmontārpiem. Tādu vārdu viņš nezina. Dēmontārpi. Man nāk miegs.

Gribu plānot. Vai plānot un organizēt.

Pirms kāda laika skatījos aspirins  skolas salidojuma bildes (aspirins smuks). Un apskaudu. Tad atcerējos, ka man neskauž, jo kaut kad izrādījās, ka reālie salidojumi par visvairāk-cik-var-būt grādiem neatbilst maniem saromantizētajiem fantāziju salidojumiem. Esmu aizmirsusi vārdus un sejas. Un negribu zināt, ko viņi dara.
Un atkal tas ir viens no tiem - man pietrūkst nevis kaut kā aizgājuša, bet gan kaut kā tāda, kas nekad nenotiks.

Nelietoju halātu, bet bieži iedomājos darba biedrus viņu mājās novalkātos halātos, nomīdītās čībās un pelēkos dvieļos ietītiem matiem pēc iznākšanas no rūsplankumototās un kaļķakmeņotās dušas.
Visvairāk man nepatīk frotē peldmēteļi, kuri nekad nepiedalās halātu fantāzijā.

Viņi atnāks. Un viss būs kā parasti. Tik parasti un droši. Un satraucošākais nedēļas notikums joprojām būs pumpu spiešana. Un vienīgais, kuru gaidīt. Sakārtoti, droši un pareizi. Es cepšu kartupeļus, mēs skatīsimies filmas par citiem nedrošībā, nepareizībā un neparastumā.

Man viss skauž, esmu apjukusi un nezinu, ko gribu.

Gribētu būt drusku nenormālāka.

Man tik ļoti skauž, ka un kad citi iet pīpēt. Tik ļoti gribētos iet, bet negribas pīpēt.

Esmu par draugiem saukusi zagļus, dzērājus, pat stulbeņus un ļoti stulbus stulbeņus, bet sen vairs viņiem nav vietas ne telpā, ne sarakstā. Un arī tiem, kas sauc sevi par draugiem un met logos akmeņus, nekad nebūs vietas. Nekad nav bijis un nebūs.

Slikto domu dienas.

Visvairāk dzimšanas dienā es gribētu dāvanu - iztīrītu māju. Ļoti, ļoti iztīrītu māju. Ļoti, ļoti ciemiņkārtīgi iztīrītu māju.

Man garšo vīnogu sēkliņas, arbūzu sēkliņas, saulespuķu sēkliņas, sezama sēkliņas, ķirbju sēkliņas, bet negaršo ābolu sēkliņas.

Visu dienu uzmācas un neatstājas slimības sajūta: acis sāpīgi izspiežas, kauli nedaudz sāpīgi kustas, drebuļi dreb un galva ir starta pozīcijā, lai nekavējoties sāktu sāpēt.
Gribas kaut ko garšīgu, piemēram, zilo sieru vai picu, bet ir tikai trīs neatvērtas vīna pudeles.

Esmu nedaudz nogurusi no naktīm. Katru nakti es redzu tematiskos murgus, katru nakti es pieceļos sēdus gultā un skatos, katru nakti es vienu vai vairākas reizes apstaigāju māju, katru nakti es dzirdu skaņas, bieži, bet ne katru nakti, es mēģinu pierunāt gultasdraugu dzirdēt un redzēt to pašu, bieži, bet ne katru nakti, man ir bail.

Nu, labi. Es vienreiz biju iemaldināta iestādē piens, kur man tik ļoti nepatika. Es nemācēju tur būt un atbilstoši darīt, tikai gribēju mājās.