Man tik ļoti skauž, ka un kad citi iet pīpēt. Tik ļoti gribētos iet, bet negribas pīpēt.

Tad jau jāiet uz aptieku pēc beznikotīna kaltētās zāles cigaretēm.

Kādu brīdi atpakaļ biju palikusi nepīpētāja, tad atkal vienkārši prieka pēc atkal uzpīpēju. Un tad atkal drusku. Un tad jau drusku atkal papīpēju. Bet pagājušās nedēļas piektdienā bērnam bija ekskursija uz Medicīnas muzeju. Pēc ekskursijas bērns paziņoja: ja tu vēl pīpēsi, tu vecumdienās būsi KROPLE. Kliba ar melnu muti un pretīga.
Neesmu pīpējusi.

Labprāt uzpīpētu, bet negribas. Kaut kā dīvaini - 15 gadus gribas, un tad pēkšņi - negribas.
Vakar salīmēju uz nagiem pavasara puķītes un taureņus. Man liekas, ka izskatās līdzīgi, kā tad, kad bērni aplīmējas ar košļeņu tetovējumiem.

Parādi man savu bildi.
Vai tiešām nāksies sevi piespiest atkal pīpēt, lai nejustos tik vientuļa un nevienu_nesatiekoša. Kā tajā multenē tas, kuru neviens nepamanīja. Tikai es neglābju kazlēnus.

Tagad noderētu viena Dusmu Cigarete.
Kluso Telefonu iestāde.

Pēkšņi atcerējos, ka neesmu pīpējusi. Ka neesmu pīpējusi jau ceturto dienu. Dīvaināka lieta par nepīpēšanu gan ir pierakstīšanās RCB siekalgrāmatu lasīšanas nolūkā. Gudrā dzīve ir beigusies.

(Un viņas ir visur. Viņas lec acīs, skrien virsū, viņas ir vairāk nekā jebkad bijušas, viņas kaitina. Un man sāp)

Visi tādi tizli.
Ja nav tizli, tad stulbi.
Ja nav stulbi, tad ir Aldis.
Jā, ir vēl skumjie.


Un pīpēju es tik maz, ka gandrīz vispār nepīpēju. К чему бы ето?