Mani moka dusmas un karsts bezgaiss. Pirmais saistīts ar radiniekiem, otrais ar darbu.

Laimes sajūtas radīšanai saēdos adžiku. Drusku jau radās.

Es esmu tik dusmīga, ka esmu dusmīga par to, ka darba dusmas nāk iekšā mājā.

Man tagad nepatīk. Un man nepatīk nepatikt, kad iemesls ir darbs. Darbs man patīk, bet nepatīk, ka darbā jādarbojas ar nepatīkamajiem un patīkami jāsmaida nepatīkamajiem, kuri ir īpaši nepatīkami un jāsaka jā. Nepatiku dara tikai īpaši nepatīkamie, parastie nepatīkamie saņem smaidu un iekšēju lamu vārdu. Īpaši nepatīkamie atstāj gļotas uz darba smaida.

Viņi atnāks. Un viss būs kā parasti. Tik parasti un droši. Un satraucošākais nedēļas notikums joprojām būs pumpu spiešana. Un vienīgais, kuru gaidīt. Sakārtoti, droši un pareizi. Es cepšu kartupeļus, mēs skatīsimies filmas par citiem nedrošībā, nepareizībā un neparastumā.

Man viss skauž, esmu apjukusi un nezinu, ko gribu.

un tad es ļoti noguru no iesnām pilnas galvas

Ilgi un no sirds gaidīju Lieldienu brīvdienas. Sagaidīju dusmas, asaras, skumjas, grūti pārvaramu mājās bēgšanas sajūtu, strīdus, bailes.
Bez vārdiem skumjais.

Šodien es raudāju par rīsiem miskastē.

Es atnāku tad, kad ir dusmīgi, bezcerīgi, skumji un daudzbēdīgi. Skumji un bēdīgi nav vienādi.

Un vēl bez tā visa man ir DUSMAS.

Man ir depresija un bailes. Es sapratu vakar, esot ciemos pie brāļa. Es pateicu skaļi, ka man ir bail. Ka es nesaprotu un nespēju kontrolēt to, kas notiek. Ir darbs, nav darbs. Ir parasts dzīvokļa rēkins, pēkšņi rēķins = parasts reķinsx2. Es nedrīkstot sūdzēties, jo pagaidām ir dzīvoklis, darbs, ēdiens. Iestādījums samazina algu visiem darbiniekiem par 15%, bet citiem esot vēl sliktāk. Es biju pārliecināta, ka tas nenotiek ar mani, ka krīze ir kaut kur blakus, ka tas notiek ar citiem TV ziņās. Es gribēju noslīcināt bailes šampanietī, es gribēju tās noslīcināt naktī ar taksi braucot uz Mangaļsalas molu. Es nespēju būt priecīgs ciemiņš, pārrēķinot alkoholu, ēdienu un elektrību iespējamajos ietaupījumos. Pirms mēneša es biju pārliecināta, ka būs labi. Varbūt vakar vajadzēja izmazgāt matus. Manam brālim nav darbam, manam māsasvīram ir bezalgas atvaļinājums, mana brāļa draudzene strādā darbu, kas riebjas, jo cita nav. Brālis apsver iespēju studēt maģistratūrā un strādāt Rimi par plauktu kārtotāju. Pirms mēneša es vēl ticēju, ka es kontrolēju savu dzīvi un spēju palīdzēt citiem. Ka mammas zvani ar biedinājumiem, ka visus mūs atlaidīs, ka atņems algas, ka nevarēsim samaksāt kredītus un ka visiem mums būs jāiet dzīvot lauku būdā un jābaro truši ar mežā plūktu zāli, ir tikai tādi nekonesaprotošas tantītes bailīgie murgi. Kad mamma zvanīs, es vairs nespēšu droši atbildēt: eu, nu beidz murgot, ar mums tas nevar notikt. Man ir bail, ka mans iekrātais naudas gabaliņš pazudīs kaut kādus nesaprotamos politiski ekonomiskos virpuļos. Darbdienu vakaros es tikai spēju līdz tv vai gultai aizlīst. Esmu kaut kā traki iestrādājusies. Vakaros ir tā, ka liekas, ka smadzenes var aizdegties. Arī citreiz pa dienu tā ir. Bet tagad gribas raudāt. Bezpalīdzīgi.Jāizmazgā mati.

Diena, kad velk uz bimbi, bet ārā laist negribas.

Visvairāk ir dusmu.

Pūķa āda spiež.

Ir bijis, ka reizēm pa krānu tek drusku brūnāks vai drusku pelēkāks ūdens. Gadās. Vakar veļasmašīna mazgāja drēbes. Ar pelēkajām, melnajām un zilajām viss kārtībā vai vismaz vizuālu izmaiņu nav, turpretim mana mīļākā baltā blūze, mīļākais baltais krekliņš, bērna mīļākās baltās basketbola zeķes un vispār viss, kas reiz bija balts, ir brūni pelēks. Rokas nolaidās, bimbis atnāca. Par to, ka nevar izmazgāt, pat to, ka šodien nav ūdens, jo ūdeni remontē, par to, ka diez vai pelēkās drēbes atkal būs baltas, par to, ka ūdeni nevar iesūdzēt tiesā, par to, ka (droši vien) jau nedēļām dzeram, ēdam un mazgājamies reizēm pelēki brūnajā ūdenī.
Bet kaimiņiem atkal pikniks pagalmā bija.

Tāds saskumjums atnācis.

Viss bimbis vēl nav iztecējis, tepat vien aiz acu āboliem no vakardienas bimbja smilšpapīrotajiem stāv.

Vakar bērns zvana (arī bimbādams), ka skolas bibliotēka nedod matemātikas grāmatu otrajam pusgadam, jo pirmā pusgada grāmata esot sabojāta un tikai tad, kad vecāki atnesīs jaunu pirmā pusgada grāmatu, tad varēs saņemt otrā pusgada grāmatu. Nav jau man žēl to dažu latu, bet uznāca dusmas, ka grāmatu, kurai nedaudz ieplīsis locījums starp vāku un pirmo lapu (pie tam normāli glīti salīmēts), sauc par sabojātu. Tieši kā tas traucē nākošajiem bērniem mācīties matemātiku, īpaši laikā, kad mācību grāmatas mainās ne tikai katru gadu, bet arī pa pusgadam? Zvanīju skolotājai no dusmām un bimbja trīcošā balsī, un viņa man saka, ka VISI bērni ir nevīžīgi, tāpēc jāpērk skolai jaunas grāmatas. Saka, ka konkrēti mana bērna grāmatu gan nav pārbaudījusi. Bet no neizsniegtās grāmatas jau uzdoti mājas darbi. It kā jau peļu pirdiens, bet dusmas gan. Un tikšanās ar skolas bibliotekāri.

Vakar bija no-sirds-raudamais vakars, kad pat no peļu pirdiena (aspirins ) bimbiens nāca. Vispirms bija dusmas, pēc tam peļu pirdieni.

Jūtos daudz skumjāk nekā balti piekrusotie kapi aiz loga.
Bimbis acu galā.
Man nav ko teikt.

skumjā diena

Ārā ir bīstami, telefons ir bīstami. Jo ātrāk atpakaļ dzīvokļa mājīgajā ledusaukstumā, jo labāk.
Šodiena tāda: dzert imunellu, pārklikšķināt cvonline, cept kotletes, klausīties augšējo kaimiņu urbjcērtsitkalskaņās un drusku baidīties, vai nu jau mani no ārpuses šķir tikai ģipšakartons, aiz kura lēnām drūpot birst urbjcērtsitkalta mūra atliekas.

Bimbis.

Saulrietā staigā šī meitene skumjā
Un visus pēc kārtas lād

Paskatoties apkārt un paskatoties atpakaļ, izbrīna, cik dīvainas un pārsteidzošas lietas dara izmisumā. Bieži vien no plauktiņa "nekad_tā_nedarītu".
Izmisums, izmisīgi, izmisis. Sakne mis.

Es robotiski eksistēju. Viss ateksistējas robotiski parasti ierastā laikā. Pa gabaliņam izvemjot žulti. Pat vienāršākie vārdi un ierastākās darbības pievilkušās ar žulti.
Un man nav spēka Liekules Smaidam kā žultainam sīrupam.

Visdrīzāk, ka raudāšu.
Kāpēc neviens nenāk un nesaka, vai ņemsi šo skaisto darbu ar visskaistāko algu?
Tā kā būtu laiks.

Depresija ar nepārtraukti pieaugošu bada sajūtu.

Parādi man savu bildi.
Vai tiešām nāksies sevi piespiest atkal pīpēt, lai nejustos tik vientuļa un nevienu_nesatiekoša. Kā tajā multenē tas, kuru neviens nepamanīja. Tikai es neglābju kazlēnus.

Varētu raudāt no riebuma, bet pat tam jēgas nav.

neticami skumji, ņemot vērā, ka man iet labi

Gāju uz tualeti, bet tur - tur podā skumji peld mazs, vientuļš ob apvalciņš. Iemetu ziepes, lai jautrāk.

kaut kaads blja

ka nepārtraukti izstrādājas Miega Viela