Man liekas, ka īsta ģimene ir tad, kad viens otru nevar ciest, bet visi nepārtraukti satiekas un nevar viens bez otra iztikt, bet nespēj ilgstoši uzturēties vienā telpā. Un pirms dzimšanas dienām nekad nevar izdomāt viens otram dāvināmas dāvanas. Neizdomāšanu pavada paniska sazvanīšanās.

Indrānu iela ir gandrīz ļoti jocīga iela.

Plānotais ģimenes valsts pabalsts nākamajā gadā varētu sasniegt par pirmo bērnu - desmit latus mēnesī, par otro bērnu - 12 latus mēnesī, par trešo bērnu - 16 latus mēnesī, bet par ceturto un katru nākamo bērnu - 18 latus mēnesī.

Īstenībā es savu gaumi nevaru finansiāli atļauties.

Es zinu, kāpēc man šodien sāp rokas. Pat ja mēs vakar bijām tikai veikalā un Alfas slidotavā.
Vakar pa dienu Rīgā bija ideāla satiksme.

Rīgā snieg :)

Trīsstūra sveču parodētāji kliedz logos kā lētas plastmasas puķes.

Šodien balle pilī.

Valdis gan besī ar savu tukšfrāžainību.

Manī mīt priecīgs kļūdu meklētājs.

Diemžēl es neesmu apveltīta ar spēju būt pieaugušai. Es tikai spēju daudzas lietas darīt tā, kā darītu pieaugušie.

Izskatās, ka tas, ko ragana teica par maizi, ir mani dziļi ietekmējis, ja vēl šorīt par to domāju. Man šito lietiņu ir tik daudz, ka droši varu piešķirt sev citiem-normālo-man-riebjas-lietu skudru pūžņa nosaukumu. Viena no tādām lietām, kuru es neuzkrītoši cenšos izlabot arī citu mājās, ir - nomazgātos nažus, dakšas, karotes likt žāvētājā ar rokā turamo galu uz leju, bet mutē liekamo galu - uz augšu. Vienmēr mēģinu smuki pārkārtot, lai rokā turamais gals būtu uz augšu. Un - loģiski - varētu ņemt dakšu aiz kāta nevis zariem.

Un tad plusi transformējas mīnusos. Vai izrādās, ka tikai apmigloti apjukušais mīnusus par plusiem redzējis.

Vislaik domāju, ka nav tik slikti, bet ziņās vienvakar pateica, ka ir slikti. Un visas ziņas sliktas gandrīz visās ziņās. Un tad vēl žoržedgars šitā izrunājas par puisi no mana topa. Valdis arī tāds tukšrunis laikam. Kas to būtu domājis, ka ir tik slikti. Nenormāli slikti. Būtu vismaz Gaismas pils, lai kaut kas labs. A nav, ir tikai slikti.

Laiks šodien ir nežēlīgs.

Ar to konču modi ir grūti. Es vienmēr bērnam ļauju pašam izvēlēties, kādas končas grib nest un kādas varētu gribēt citi bērni. Parasti tās ir krāsainas karameles, čupa-čups. Katrā ziņā tās noteikti nav šokolādes konfektes. Laimas šokolādes končas pavisam noteikti nav modē.
Kad bērns vakar stāstīja, ka viņa nestās karameles bijušas foršas un visi gribējuši vēl, bet otra puikas atnestās arabeskas (zaļā papīra dēļ bērns tās sauc par kalsberg končām) un rudzupuķes neviens negribējis ēst, atcerējos vienu epizodi no sava raibā un bagātā mūža.
Apmēram 3.klasē tika organizēts gada nogales klases vakars, uz kuru visiem bija jāierodas ar groziņiem. Nezinu, kāpēc mammas nebija mājās un groziņu man līdzi deva tētis. Tētis bija sabēris māla bļodiņa vārītas pupas, kuru ietinis tajā brūnajā, biezajā papīrā un apsējis ar jēli rozā lāpāmo diegu vairākās kārtās. Šodien nepateikšu, kāpēc (varbūt vienkārši pārāk kompleksaini bērni bijām saaudzināti), bet man bija nenormāli kauns par tām pupām, brūno papīru un jēli rozā diegu. Klases vakara burzmā neviens nepamanīja, ka es savu pupu bļodiņu tā arī neizvilku. Pupas sapuva, paslēptas istabā. Vēl tajā klases vakarā man bija caurspīdīgi, tumši zili pussaules griezuma svārki.

Tāpēc es bērnam vienmēr ļauju pašam izvēlēties.

Carlsberg končas ("Arabeska" laikam īstajā vārdā tādā zaļā papīrā) un "Rudzpuķe" esot vecmodīgas. Neviens bērns tādas skolā neēdot.

Edgars ir tāds mazs žoržs siksna.

Edgars gan man nepatīk.

Aizdomājos par maiņas apaviem darbā. Citi pārvelk kurpes, citi staigā zābakos. Pat daži puikas pārvelk tādas darba iešļūcenes.
Es gribētu pārvilkt kurpes, bet esmu neārstējama zābaku fane. Ja nebaidītos, droši vien arī vasarā zābakos staigātu.

Es ar kaut ko lepojos.

Ar šausmām atcerējos laikus, kad nebija majonēzes un rosolus taisījām ar krējumu.

Sapinu bizi un satinu ritenītī.

Visam jābūt atstarojošam.
Bez atstarojošajiem elementiem varētu būt naktskrekli, balles kurpes un spiegu mēteļi.

Man patīk gan Aigars, gan Oskars. Visvairāk VV.

Senajos laikos bija tādi marinēti zaļi tomāti 3litru burkās. Veikalā pārdevās. Lai gan senajos laikos jau visu paši marinējām, vārījām, spiedām burkās, tomēr tos zaļos tomātus kaut kā nē. Dažreiz nopirkām. Reti, jo viss taču jau pašiem bija pagrabā. Šad un tad Rimi acis meklēšanas režīmā pārskrēja pāri marinēto gurķu plauktiem - jā, kabači, patisoni, gurķi, paprika, bet no zaļajiem tomātiem NE SMAKAS. Svētdien Rimi marinēto dārzeņu stenda apakšējā plauktā es ieraudzīju VIŅUS. 2litru burkā. Kopā ar citiem dārzeņiem gan, bet nu lai. Vakar pagaršoju. Normāli, bet nu - nav TAS, galīgi ne tas. Kur ir seno laiko marinētie zaļie tomāti?

1. Kāpēc gan nelikt ar likumu ražotājiem apģērbā iešūt/ieadīt/ielīmēt atstarojošos elementus?
2. Vakar drusku samulsu pie viena no atstarotājeņģeļiem, kas izgājuši ielās.

Par dāvanām un Ziemassvētkiem es laikam nerakstīšu. Bet attieksme nost-ar-dāvanām nav mainījusies.

Droši vien, tā nav taisnība, ka pārdesmit gadus atpakaļ ziemā bija sniegs. Sašķūrētajām kupenām ceļa malās nevarēja redzēt pāri. Slēpes un ragavas bija ziemas ikdiena. Dorši vien, tas ir no kādas filmas par leduslāčiem.

Šitas jautājums nav foršs: pasaki, ko uzdāvināt.

Es kā gājējs, jo visai tālredzīgi esmu ieplānojusi visus ikdienā apmeklējamos objektus izvēlēties kājāmejamā attālumā, vienmēr ievēroju satiksmes noteikumus. Ar dusmām vai izbrīnu (atkarībā no garastāvokļa) vēroju tantītes, bērnus un citus, kas šķērso ielu pie sarkanā, skrien pāri 3 vai 6 joslām vietās, kur tas nav paredzēts vai, gaidot zaļo signālu, izskrien 1-2m uz ielas. Var jau būt, ka sekundes ir TIK svarīgas. Es vienmēr gaidu zaļo, paeeju to gabaliņu līdz krustojumam vai gājeju pārejai. Bērns ir iedresēts ievērot satiksmes noteikumus un apkārts/aplīmēts ar atstarotājiem, pat ja parastā pārvietošanās ir Rīgas centrā.
Bet es nekādi nesaprotu, kā atbilstoši satiksmes noteikumiem šķērsot Tallinas un Cēsu ielas krustojumu. Vēl domāšu.

Fuj, atcerējos, ka ir viens gadījums, kur mēs nekad neievērojam noteikumus: atbraucot mājās, novietojot mašīnu uz ielas mājai pretējā pusē, mēs neejam līdz krustojumam. Tas arī jāpadomā.

Baigi daudz visādus parakstus vāc par un pret. Ka tik tas paraksts nesanāk pats pret sevi parakstījies.

Viens no briesmīgākajiem un nepieklājīgākajiem sakāmajiem ir Labu Apetīti. Īpaši ēdošam cilvēkam. Vienīgā vieta, kur lietot Labu Apetīti, varētu būt ēdiena receptes beigās. Kā vēstules nobeigums.

Jūtos daudz skumjāk nekā balti piekrusotie kapi aiz loga.
Bimbis acu galā.
Man nav ko teikt.