Par dāvanām un Ziemassvētkiem es laikam nerakstīšu. Bet attieksme nost-ar-dāvanām nav mainījusies.

Mierīgi, priecīgi, silti.
Ja sajūti, ka darbs jāmaina, tad nevajag gaidīt un staipīties vēl pusgadu. Pat ar naudu un solījumiem ievilinātam. Forši ir nākt uz darbu ar prieku.

Vai 2 Ziemassvētku balles ir jaunas kleitas vērtas?

 Brīnums palika pagājušajā gadsimtā. Svētki bez brīnuma nav svētki. Masu histērija, obligātais pienākums, svētku sajūtas reanimēšana. Tik bezjēdzīga laika un resursu izšķiešana. Mani neuztrauc tikmēr, kamēr mani tas neskar. Bet katrs telefoniskais, elektroniskais un klātienē teiktais priecīgus svētkus manī nogalina jebkuru mazāko vēlēšanos piedalīties, jo pārliecina par to, ka cilvēkiem ir vienalga, kā es jūtos. Ka es jūtos kā čusku midzenī. Ieslēdzas Meža alas sindroms. Miera un drošības. Jeb vienkāršotā veidā - gulēšana gultā ar galvai pārvilktu segu. Nu nepatīk man ne dāvināt, ne saņemt dāvanas. Nepatīk man pārsteigumi. Un saņemot kārtējo nevajadzīgo dāvanu, smaidīt un teikt, cik skaisti, paldies. Saņemt kārtējo kaudzē iekraujamo kartiņu vai nelasītu izdzēsto e-card. Laiks, ātrums un vērtības mainās, bet mēs nezkāpēc turamies pie bezjēdzīgām un nepamatotām tradīcijām. Ko jūs mēģināt apmānīt? Savu sirdsapziņu? Ka visu gadu neesi licies ne zinis par tā otra veselību, laimi un prieku, bet pēkšņi vienā konkrētā datumā tā masveidā ir ieinteresējusi more or less visus? Dāvanas no sirds ir pavisam citas un citā laikā&vietā. Man dāvana bija pagājusī sestdiena vai toreiz aizbraukšana uz Mangaļsalu. Vai naktī braukšana mājās no komandējuma, lai pēc iespējas ātrāk būtu kopā. Vai tas, ka man nav jāiet uz vecāku sapulcēm.

 Vai mūžīgajā laika un naudas nepietiekamībā svarīgāks nav tas, ka mēs varam būt kopā? Ka mēs vispār esam? Mani nomāc doma, ka cilvēks manis dēļ ir tērējis lieki naudu un enerģiju. Kāpēc to kartiņu kā atgādinājumu, ka atceries, domā, mīli, nevar sūtīt 14.martā vai 22.jūlijā? Via jebkurā citā datumā. Man nav vēlēšanās kļūt par masu atceres objektu, jo tā vajag. Ir citas daudz svarīgākas dienas, kas man nozīmē daudz vairāk. 9tais datums. Tas, kas ir pa īstam, nevis tāpēc, ka tā vajag. 

 Un pasakiet, ko tieši jūs svinat Ziemassvētkos? Kristus dzimšanu?

Īstā Kristus dzimšanas diena nav zināma. Evaņģēliji stāsta tikai par Jēzus piedzimšanas faktu. Ēģiptē III gs. Jēzus Kristus dzimšanas dienu svinējuši 25.martā. Arī citās austrumu zemēs šo dienu saistījuši ar pavasara saulgriežiem. Romā 25.decembri kā Kristus dzimšanas dienu sākuši svinēt ap 336.gadu. Ķeizars Marks Aurēlijs 274.gadā par godu „neuzvaramā saules dieva” dzimšanai 25.decembri izsludināja par valsts svētkiem, tādējādi cenšoties stiprināt pagānu valsti. Lai mazinātu šo pagānisko iespaidu, kristieši sākuši svinēt 25.decembri kā Jēzus Kristus dzimšanas dienu, tādējādi apliecinot, ka Kristus ir „pasaules Gaisma”  un „Taisnības saule”.

 Un eglīte mājās arī?

Ziemassvētku eglītes tradīcija saistās ar svēto Francisku, kas Ziemassvētku naktī mežā pie Jēzus Bērna silītes eglēs ielicis aizdegtas svecītes. Eglīte simbolizē labā un ļaunā pazīšanas koku paradīzē, arī „dzīvības koku” – krustu, kas ir nesis visskaistāko augli – cilvēku atpestīšanu. Eglītes mūžīgais zaļums stāsta par Kristus dāvāto cerību mūžīgai dzīvei. Degošās svecītes eglītē simbolizē Kristus atnesto gaismu pasaules tumsā.

 Jūs tiešām zināt, ko īsti jūs svinat? Dieva taču nav. Iet uz baznīcu Ziemassvētkos? Nosalušas rokas un kājas un pēkšņi ticību dievam iemantojušo cilvēku bari atņem jebkuru skaistumu baznīcai.

 Liekulības un melu laiks. Līdz asarām sāpīgs. Obligātu pienākumu un nepamatotu & neskaidru rituālu pildīšanas laiks.

Ziemas saulgrieži latviešiem ir prieka un līksmības svētki, svinot gaismas uzvaru pār tumsu, jo pēc gada garākās nakts saule atkal griežas uz pavasara pusi.

 Var jau būt. Drīzāk gan stress, nemiers un jau tā ierobežoto finansu līdzekļu tērēšana.

Pasmaidi, sirds gaiša kļūs!