Pieteicu streiku kartupeļiem un pusstreiku pienam.

Viss sliktais, kas manī ir, tikai izprovocēts izpausties visu brīvdienu garumā. Bezkontrolējamība.

Ilgi un no sirds gaidīju Lieldienu brīvdienas. Sagaidīju dusmas, asaras, skumjas, grūti pārvaramu mājās bēgšanas sajūtu, strīdus, bailes.
Bez vārdiem skumjais.

Mamma un tētis visu laiku ēd tabletes. Ja sāp galva, ja sāp vēders, ja ieēsts kaut kas trekns, ja ieēsts kaut kas kuņģi dedzinošs, ja nenāk miegs, ja par daudz nāk miegs, ja, iespējams, varētu sākties iesnas, ja, iespējams, varētu sākt sāpēt galva, ja, iespējams, varētu būt caureja, ja, iespējams, kaut kas varētu iesāpēties. Rīta tablete, pusdienu tablete, vakara tablete. Dienu no dienas.

Man ir depresija un bailes. Es sapratu vakar, esot ciemos pie brāļa. Es pateicu skaļi, ka man ir bail. Ka es nesaprotu un nespēju kontrolēt to, kas notiek. Ir darbs, nav darbs. Ir parasts dzīvokļa rēkins, pēkšņi rēķins = parasts reķinsx2. Es nedrīkstot sūdzēties, jo pagaidām ir dzīvoklis, darbs, ēdiens. Iestādījums samazina algu visiem darbiniekiem par 15%, bet citiem esot vēl sliktāk. Es biju pārliecināta, ka tas nenotiek ar mani, ka krīze ir kaut kur blakus, ka tas notiek ar citiem TV ziņās. Es gribēju noslīcināt bailes šampanietī, es gribēju tās noslīcināt naktī ar taksi braucot uz Mangaļsalas molu. Es nespēju būt priecīgs ciemiņš, pārrēķinot alkoholu, ēdienu un elektrību iespējamajos ietaupījumos. Pirms mēneša es biju pārliecināta, ka būs labi. Varbūt vakar vajadzēja izmazgāt matus. Manam brālim nav darbam, manam māsasvīram ir bezalgas atvaļinājums, mana brāļa draudzene strādā darbu, kas riebjas, jo cita nav. Brālis apsver iespēju studēt maģistratūrā un strādāt Rimi par plauktu kārtotāju. Pirms mēneša es vēl ticēju, ka es kontrolēju savu dzīvi un spēju palīdzēt citiem. Ka mammas zvani ar biedinājumiem, ka visus mūs atlaidīs, ka atņems algas, ka nevarēsim samaksāt kredītus un ka visiem mums būs jāiet dzīvot lauku būdā un jābaro truši ar mežā plūktu zāli, ir tikai tādi nekonesaprotošas tantītes bailīgie murgi. Kad mamma zvanīs, es vairs nespēšu droši atbildēt: eu, nu beidz murgot, ar mums tas nevar notikt. Man ir bail, ka mans iekrātais naudas gabaliņš pazudīs kaut kādus nesaprotamos politiski ekonomiskos virpuļos. Darbdienu vakaros es tikai spēju līdz tv vai gultai aizlīst. Esmu kaut kā traki iestrādājusies. Vakaros ir tā, ka liekas, ka smadzenes var aizdegties. Arī citreiz pa dienu tā ir. Bet tagad gribas raudāt. Bezpalīdzīgi.Jāizmazgā mati.

 Ja esat izauguši kopā ar hamburgeriem un hotdogiem, visticamāk, ka suši jūs tā arī nekad neiemīlēsiet.

Tāpēc nekas nevar būt bezgaumīgāk, kā pēc suši vai tempura šķīvja pasūtīt kokakolu vai zaļo tēju. Tas ir nožēlojami.

 

Visvairāk ir dusmu.

Pūķa āda spiež.

Vakar uz mani no televizora kliedza Sandra Kalniete. Ar balsi nobakstīja.

Ūdens ir stulbs. Dažreiz smilšaini melns vai brūns ir karstais, bet dažreiz aukstais ūdens. Reizēm, mazgājoties dušā, duša paliek smilšaini melna, ka sāku šaubīties, vai datora vietā mans darba instruments ikdienā tomēr nav lāpsta vai 6.izmēra atslēga. Reizēm izmazgātās drēbes ir tīras, reizēm smilšainas un pelēkas. Īpaši aizmigušos un neveiklos rītos pat tēja ir smilšaini melna. Vai brūna. Pods atgādina melnu purva akaci. Nu neko. Ūdens ir stulbs.

Nav siltā ūdens. Nav siltā ūdens. Nav siltā ūdens. Nav siltā ūdens. Nav siltā ūdens. Nav siltā ūdens.
Stulbums. Tikpat stulbi.

Ēdu Kinder Maxi King, un acī iekrita rieksta gabaliņš. Bija tā pasaka par vistiņu un gailīti, kur vistiņai tas riekstiņš iesprūda acī vai kaklā. Un, atceroties par pasakām, atcerējos, ka piektdien sarunā iesaistījās tā pasaka par sēni, zem kuras lietus laikā visi zvēri slēpās un kura pa to laiku izauga. Izrādījās, ka salīdzināt ar pasakām, pieņemot, ka visi to zin, ir nemoderni, jo nezin pasakas. Kā var nezināt pasaku par sēni. Man saka: tu zini tāpēc, ka tev bērns. Tas vēl nemodernāk pateikts, jo kurš bērns gan šodien lasa pasaku par sēni vai vistiņu. :(
Un vēl es pagājušajā nedēļā vīlos Baltic Beach Hotel: neieēdami negaršīgs ēdiens, pirts par aukstu, burbuļbaseins pārhlorēts.

Pāris dienas atpakaļ gadījās pārāk tuvu un ilgi sēdēt blakus izteiktiem spriedelētāju un kābūtujabūtinātāju pārstāvjiem. Ir jau viņi visādu veidu un pakāpju, bet šie bija no tiem izcili spriedelīgajiem.
 - Vakar redzēju Degpunkta reklāmā, ka puisis iebrauca dīķī ar mašīnu.
 - Kā?
 - Nezinu, es tikai to reklāmu redzēju. Divi braukuši garām un izglābuši. Ja ne, tad viss.
 - Gan jau pārāk ātri brauca.
- Un normāliem cilvēkiem tādu dēļ jālien ūdenī. Lai izglābtu vienu atsaldēto.
- Gan jau apdzina līkumā. Brauca garām. Bet vai tādi jāglābj? Nākošreiz iebrauks autobusa pieturā, kur cilvēki gaida autobusu. Tādi jau nemainās.
- Var jau arī mainīt, nebrauks jau kā atsaldēts. Būs mācība. Kā otra dzimšanas diena.
- Bet ja brauks kā braucis, nobrauks kādu, ieliks cietumā, bet cietums jau tādus arī neizaudzinās. Iznāks, tad atkal normāliem cilvēkiem būs jāriskē un jāglābj, jāriskē pašiem ar savu dzīvību. Varbūt ar glābšanu pat sanāk sliktāk.
Padod tik spriedelētajam mazo vārdiņu.

Nesen parunājos ar cilvēku un izpaudu savu viedokli par dāvanu kartēm, pat ne ar smadzenes galiņu neiedomājot, ka tieši šis cilvēks pirms pāris nedēļām uzdāvinājis vienu no nenormāli grūti iztērējamajām kartēm. Fuj.

Dāvanu Kartes ir izdomājis Velns.
Pavadīt veselu dienu izmisīgi mēģinot (grūti arī mēģinājumu nosaukt par īpaši izdevušos) nopirkt Kaut Ko Normālu attiecīgajā vērtībā, ir tiešām izmisīgi.

Tante saka: virtuvē ir klinģeris. tu jau paņēmi? Saku, ka paldies, es kliņģeri nē. Viņa paskatās uz mani un saka: tu tievē?

Nav jau vēl pāri 70 kg, gadiem arī. Bet tante jau labāk zin.

Viens no kaitinošākajiem stereotipiem: ā, tā jau valsts iestāde, tur jau var iet mājās pusdienlaikā un neko nedarīt.

Nenormāli forša tā lidostas urinal reklāma.

Agrāk, kad visu vai gandrīz visu cepa cūku taukos, bieži vien tauki sacietēja ap marinētu gurķu šķēlēm.

Ir pasākumi, kas vienmēr beidzas tizli, bet katru reizi atkal un atkal neticas, ka atkal beigsies tizli.

Valdis gan besī ar savu tukšfrāžainību.

Kas tas pa stulbumu, ka gribas sniegu? Man nemaz vairs nav ziemas drēbju.

Vislaik domāju, ka nav tik slikti, bet ziņās vienvakar pateica, ka ir slikti. Un visas ziņas sliktas gandrīz visās ziņās. Un tad vēl žoržedgars šitā izrunājas par puisi no mana topa. Valdis arī tāds tukšrunis laikam. Kas to būtu domājis, ka ir tik slikti. Nenormāli slikti. Būtu vismaz Gaismas pils, lai kaut kas labs. A nav, ir tikai slikti.

Runāt un dziedāt atļaut tikai tiem, kas zina vārdus.

Ir abpusgriezīga depresija kā divu veidu migrēna vienam cilvēkam.

Apkure ir nozagta.

Ir tādi cilvēki, kas atvainojas bieži, daudz, katrā rindkopā, par lielām lietām un sīkumiem.

pretīgi. Kad vienā jomā viss sakārtots, tad jāķeras pie nākošās jomas, kas pirms tam skaitījās sakārtota, pārkārtošanas un uzlabošanas. Kāds nesen teica, ka problēmu nav, ir tikai izaicinājumi. Tāds pastulbs sakāmvārds, bet šī brīža izaicinājums ir uz galda izlieta kafija, kuru var noaicināt ar vienu līmlapiņu. Pa_Kreisai uz galda smird samtenes. Es gribētu, lai manā vāzē ir lefkojas. Tā kā nezinu nosaukumu rozes parodējošajām rozā rozītēm, tad saukšu tās par lefkojām. Milzīgs rozā lefkoju pušķis. Ārā šodien īsts pilsētas laiks. Skaists. Ja vien tik ļoti neriebtos darbs. Padomus nevajag. Vakar zvanīja tētis. Ka netiekot viens pats galā ar tomātiem, brālis jua bija pateicis, ka viņam vēl nevajagot, tādējādi nē teikšanas limits bija izsmelts. Un šodien tētis atsūtīs tomātus. Daudz. Tas jau nekas, ka es neēdu tomātus. Droši vien, ka ir tomātuvelns, kas vecākiem liek piestādīt pilnu siltumnīcu ar tomātiem un pēc tam terorizēt bērnus ar tomātiem.

Elvi kā jau Elvi vienmēr ir rindas. Kā zināms, rindā stāvot var daudz redzēt un daudz dzirdēt. Šodien man priekšā stāvēja tante. Gadi 55 varbūt. Kad pienāca tantes55 kārta, maksāja viņa ar karti. It kā jau nebūtu gana smieklīgi, ka Elvi tie pinkoda ievadāmie aparāti tiek padoti tā, ka neliels pulciņš apkārtējo rindāstāvētāju ir spiesti redzēt kodu, ja vien pieklājīgi neaizmiedz acis. Kad tantei55 bija jāievada pinkods, tante no somas izvilka tādā mēnešbiļetes plēvītē ieliktu lapiņu, kur lieliem burtiem bija rakstīts:
VISA 8547
MOB TEL 4765
IBANKA 8674
un vēl rindiņā kādi četri kodi pierakstīti. Skatoties no lapiņas, viņa mierīgi ievadīja pinkodu, gaidot apstiprinošo pīkstienu, lapiņu mierīgi turēja rokā, izrādot uz visām pusēm.

Ja izlien no būra un uzmet skatu nedaudz no malas, tad viss ir tik sarkani izsaukumzīmjots. Tāds kruts pārspīlēts svarīgums. Nenormāli svarīgi cilvēki, nenormāli svarīgi projekti, nenormāli svarīgi augstākās prioritātes darbi. Vienkārši nenormāli svarīgi. Ķer un grāb. Ķer un grāb. Un galvenais: neaizmirsti piezīmēt sarkano izsaukuma zīmi gan sev, gan saviem darbiem.

Drīz smalki aprakstīšu to, kas man nepatīk un kas negaršo.

Garklāva tik jocīgi tirinās ekrānā. Pat vissmukākie mati tādu neglābj.

ka vemšu

ar riebumu