Īsti sēņotāji nebaidās novietot mašīnu blakus jau agrāk atbraukušu sēņotāju mašīnai un lasīt baravikas apkārt svešajai mašīnai.
Īsti sēņotāji brauc mežā vismaz 10km no šosejas un vairākas reizes nogriežas mazos meža celiņos.
Īsti sēņotāji nes mājās Rimi kasti pilnu ar baravikām un bekām.
Īsti sēņotāji smaida, ieraugot sēni.
Īsti sēņotāji prot sēnes izmantot jebkurā ēdienā.
Īsti sēņotāji fotografē sēnes un fotografējas ar sēnēm.
Īsti sēņotāji domā, ka tikai viņi ir īsti sēņotāji.
Īsti sēņotāji iedomīgi pārbolās, ja kāds cits stāsta par sēņošanu.

Sestdien bija sēnes. Četras stundas kopā ar dažādām bekām un gailenēm. Vēl svinējām mammas dzimšanas dienu un uzdāvinājām mammai riteni. Tētis nopirka sieru ar olīvām vīnogu lapās un sviestu ar zaļumiem. Un maizi.

Sestdien salasīju gailenes vienas mērces daudzumā. Līdzsēņotāji nesalasīja nevienu. Nākošās sestdienas rītu esmu ieplānojusi pavadīt Daudzevas mežos.

Stāsta, ka viņas esot klāt, tāpēc sestdienas rītu esmu ieplānojusi pavadīt Valkas mežos.

Gribu sēņot.

Ēdu Kinder Maxi King, un acī iekrita rieksta gabaliņš. Bija tā pasaka par vistiņu un gailīti, kur vistiņai tas riekstiņš iesprūda acī vai kaklā. Un, atceroties par pasakām, atcerējos, ka piektdien sarunā iesaistījās tā pasaka par sēni, zem kuras lietus laikā visi zvēri slēpās un kura pa to laiku izauga. Izrādījās, ka salīdzināt ar pasakām, pieņemot, ka visi to zin, ir nemoderni, jo nezin pasakas. Kā var nezināt pasaku par sēni. Man saka: tu zini tāpēc, ka tev bērns. Tas vēl nemodernāk pateikts, jo kurš bērns gan šodien lasa pasaku par sēni vai vistiņu. :(
Un vēl es pagājušajā nedēļā vīlos Baltic Beach Hotel: neieēdami negaršīgs ēdiens, pirts par aukstu, burbuļbaseins pārhlorēts.

Ar lielu prieku un nepacietību gaidīju sestdienu, lai beidzotbeidzot tiktu mežā un pār muguru skrietu sēņu maniaka laimes skudras. Sestdienas rītā pēc kārtīgām mammas brokastīm braucām uz mežu. Kā jau tas parasti notiek, tētis mūs ieveda dziļdziļi mežā, jo īsti sēņotāji īstās sēnes nelasa šosejas malā. Staigāt gar šosejas malu vai paliela mežā ceļa malu ir zem īsta sēņotāja goda. Diemžēl biju aizmirsusi, ka mamma un tētis uz mežu brauc kā uz kartupeļu lauku. Izložņājot džungļus, pārlienot pāri puspurvam, dažiem grāvjiem un pusizcirtumam, ir jānočeko visas sēņu vietas. Tētis un mamma iejūtas gidu un ekspertu lomās, nepārtraukti norādot virzienu un arī konkrētas vietas koordinātes, kur kādas sēnes meklēt, radot iespaidu, ka bez viņu norādēm jau sēnes neviens atrast nevar. Pēc piektās stundas biju gatava lūgties un solīties viena pati tīrīt piesēņotos piecus lielos grozus ar pārsvarā baravikām. Es tomēr izvēlos sēņošanu kā prieku. Nevis sēņu pierakšanu vairāku stundu garumā, pēc tam vairāku stundu ilgu sēņu tīrīšanu, cepšanu un vārīšanu. Man patīk tas prieks pēc pāris stundu staigāšanas pa skaisto mežu un sēņu daudzums, kas nepieciešams vienai gaileņu un vienai beku mērcei. Būs tomēr jādod priekšroka Valkas mežiem bez ekspertiem un vietu zinātājiem, jo Daudzevas mežu džungļi ar speciālistu komandu tomēr nav sēņu maniaka prieks.

Vakar bijām mežā. Tik laimīga, tik laimīga - ar baravikām, apšu bekām un gailenēm.

Tētis teica, ka baravikas esot mežā. Nenormāli gribu uz mežu. Sēņot un sēnes gribu.