Lielāko daļu nodzīvotā laika man savi vecāki nav īsti patikuši, bieži pat ļoti nepatikuši, bet, kopš manas dusmas un nepatika ir vērsusies pret otriem vecākiem, kuri sākotnēji likās visai jauki, patīkami un patīkami, man savi vecāki patiešām ir iepatikušies. Ne tik ļoti, lai mēs kļūtu īsti draugi un aiz muguras viens otru kārtīgi neaprunātu, bet pietiekami, lai satikšanos negaidītu ar nepatiku, bet pat ar samērā normāla izmēra prieku.
Krusteniska aprunāšana ir viena no mūsu ģimenes attiecību pamatsastāvdaļām.

Mani moka dusmas un karsts bezgaiss. Pirmais saistīts ar radiniekiem, otrais ar darbu.

Es esmu tik dusmīga, ka esmu dusmīga par to, ka darba dusmas nāk iekšā mājā.

Ilgi un no sirds gaidīju Lieldienu brīvdienas. Sagaidīju dusmas, asaras, skumjas, grūti pārvaramu mājās bēgšanas sajūtu, strīdus, bailes.
Bez vārdiem skumjais.

Es atnāku tad, kad ir dusmīgi, bezcerīgi, skumji un daudzbēdīgi. Skumji un bēdīgi nav vienādi.

Un vēl bez tā visa man ir DUSMAS.

Bērns reizēm runā tik kaitinošā formā, ka negribētas dusmas saskrien galvā un turas tur, līdz brīdim, kad saprotu, ka bērns runā tieši tā, kā parasti runāju es. Un saka tieši to, ko būtu teikusi es. Un tad pamanu vēl vairākas lietas, kurās bērns neapzināti/apzināti mani atdarina un kuras kaitina.
Pati sev esmu dusmas un kaitinājums.

Tagad noderētu viena Dusmu Cigarete.
Kluso Telefonu iestāde.

aug beziemesla dusmas un kašķīgums