Jocīgās ģimenes jocīgā satikšanās: pirmstikšanās aprunāšana, kaitinājumu paredzēšana, pirmslaika sacepšanās par vēl nenotikušiem kaitinājumiem, pēdējā brīža pārdomāšanas apsvēršana vai izlikšanās par slimu, zīmīgu skatienu raidījumi tikšanās laikā, acu pārbolīšana, krupju vārdu rīšana, nevarēšana iztikt vienam bez otra un smiešanās. Daudz daudz smieklu starp sakaitinātiem skatieniem.

Skatos veikalā modernās bērnu (lielu bērnu, bet man riebjas vārds pusaudžu, kā arī tīņu) grāmatas un nesaprotu, kāpēc visas ir tik nenormāli fantastiskas, briesmoņpilnas, nežēlīgas? Bērna jau sen izlasītais Harijs Poters ir salīdzinoši jauks un nefantastisks.

Un vēl man nepatīk, ja par dāvinātām lietām saka atpakaļ: jūsu puķe, jūsu glāzes. Pat ja ir pagājuši vairāki gadi, kopš to dāvanu dāvinājām.
Bet joprojām jājūtas atbildīgiem un uztrauktiem, ja piektajā gadā puķi apgrauž bebrs. Vai saplīst glāze.

Lielāko daļu nodzīvotā laika man savi vecāki nav īsti patikuši, bieži pat ļoti nepatikuši, bet, kopš manas dusmas un nepatika ir vērsusies pret otriem vecākiem, kuri sākotnēji likās visai jauki, patīkami un patīkami, man savi vecāki patiešām ir iepatikušies. Ne tik ļoti, lai mēs kļūtu īsti draugi un aiz muguras viens otru kārtīgi neaprunātu, bet pietiekami, lai satikšanos negaidītu ar nepatiku, bet pat ar samērā normāla izmēra prieku.
Krusteniska aprunāšana ir viena no mūsu ģimenes attiecību pamatsastāvdaļām.

Jebkurš tačskrīns man atgādina gliemeža vēdera glaudīšanu.

Man labāk patīk, ja lielākā daļa cilvēku paliek pie tās robežas, kur par viedokļu nesakritību nestrīdas, tikai māj ar galvu ar ārpuses smaidu un iekšpusīgu nosaukšanu par stulbeni. Es nogurstu no piespiedu kopābūšanas un ar to saistītās nevajadzīgās informācijas apmaiņas. Nogurstu tik ļoti, ka zaudēju iedzimto piesardzību un apstrīdu dažādus viedokļus, paužot savu visai negatīvi skeptisko.
Es kļūšu atkal par klusētāju ar kluso viedokli, un iekšējās acis, klausoties piespiedu sarunas, atkal būs pārbolītas līdz izbolīšanas robežai.
Esmu strīdējusies par siltumu, aukstumu, klaiņojošu dzīvnieku barošanu, tievumu, resnumu, diētām, mikroviļņu kaitīgumu, kaitīgajām pārtikas piedevām, svaru, mājdzīvnieku turēšanu. Jebkuras sarunas aizsākšana par šiem tematiem man liek dusmās elektrizēties.

Mani vajā nepatīkamas termokrūzes sabiedriskajā transportā. Šoreiz 6.tramvajā iekāpa meitene ar termokrūzi un smirdēja pēc vājas šķīstošās kafijas.

Vakar ziņās dzirdēju briesmīgus vārdus, ka šajā neparasti aukstajā laikā klaiņojošie dzīvnieki jāielaiž māju kāpņu telpās, jo nosaluši tie neesot agresīvi. Iedomājos, kā es nāku mājās un uz katra pakāpiena sēž bomžu kaķi un klaidoņsuņi. Līdz pirmajiem pavasara saules stariem mājās netiktu. Man jau no suņa bildes vien bail un nepatīkami, kur vēl kustīgu redzēt tuvāk, nevis tuvāk, bet jebkurā attālumā, kur tie saredzami.
Pagājušajā ziemā Bolderājā klaiņojošu vilku suņu bara dēļ vairāk kā pusstundu stāvēju nekustīgi ar acīs iesalušām asarām.

Jā, uzpūtība ir mana labākā īpašība, bet man nepatīk cilvēki ar termokrūzēm. Īpaši nepatīk, ja cilvēks ar krūzi ir trolejbusā. Vēl īpašāk nepatīk, ja cilvēks un krūze smird pēc krustnagliņām. Kartona krūzes man, protams, patīk.

Kāpēc man negaršo ķirbji? Ne tikai negaršo, bet pat nepatīk.

Darba ballē izturēju 1.5 h un 4 glāzes martini asti, līdz obligātās visipiedalāsirajautri rotaļas un komandu spēles mani piespieda bēgt.
Uzkrāsotās acis un salakotie mati neļāva doties taisni gultā, nokļuvām Vecrīgā, kur acis un mati izrādījās un izgrozījās viena kokteiļa garumā, līdz uzvarēja rītagrijāceļas.
Esmu tik garlaicīga, ka visur ir garlaicīgi. Es baidos iziet no mājas. Nebaidos un eju ar prieku, ja mērķis ir darbs vai pārtikas veikals.
Mājās ir droši un jautri ar iedomu draugiem un datorpulciņu. Viens dzied, otrs ļauj sevī rakstīt.
Svētdien bērnu basketbols Saldū bija gandrīz tikpat jautrs kā sarunas ar iedomu draugiem un vairākpadsmit reižu jautrāk kā balleballe.
Man patīk strādāt. Un patīk sniegs.
Mēs nepērkam dāvanas.
Mēs nesūtām kartiņas.
Svētkus nesvinēju, bet bērna dēļ sāku svinēt. Tagad biežāk svinam vai izliekamies svinam.

Viesības, kur pasniedz siltos ēdienus, bet nav galda (un trūkst arī šķīvju), ir nepatīkamas.
Siltais ēdiens bezgalda mājā ir neiederīgs, pārspīlēts un lieks.

Piena zagļi.

Vienu (VIENU) reizi ievadīju lietotāja vārdu un paroli, un internetbanka man atbildēja šo: Lietotājs ir bloķēts!
Jūs esat ievadījis/jusi nepareizo paroli piecas reizes. Drošības nolūkā pieeja internetbankai tiek bloķēta.

Pavadīt piecas dienas Aizkrauklē ir šausmīgi fuj.

Man nepatīk atvainošanās puķes, peldēties bez peldkostīma un ritenis! Izsaukuma zīme ir tikai pie vārda ritenis.

Negaršīgi pagatavots ēdiens, kuram jābūt garšīgam. Vajā, izseko un ir priekšā.

Skaudība jau nu gan nav īpašība, kas piedēvējama konkrētai nācijai. To teicienu par skaudīgiem latviešiem Centja Nūdeļa vectēvs gan jau izdomājis.

Vēl man nepatīk arī daudzi citi vārdi, protams. Nekad arī neesmu slēpusi, ka es esmu iedomīga ar ļoti izteiktu nepatīksindromu.
Tikko atcerējos, ka man nevisai patīk lasīt grāmatas, kas sarakstītas pirmajā personā. Tad es jūtos it kā būtu iesprostota citā ķermenī un skatītos caur citķermeņa citacīm. Parasti citķermenis izskatās kā kādreiz bērnībā lasītajā grāmatā "Askanio" milzu skulptūra, kuras galvā varēja dzīvot kā istabā.
Un tad nepatīk, ja rakstnieks-rakstītājs tekstā vēršas pie lasītājiem ar uzrunām. Tādām kā manu dārgo lasītāj, mani lasītāji, cienījamie tie, kas lasa šīs rindas. TV3 arī tā Evelīna K. ik pēc pāris teikumiem atkārto: dārgie skatītāji, jums skatītāji. Nav smuki.

Visnevajadzīgākā un vietuaizņemošākā lieta virtuvē ir virtuves kombains - visadarītājs.

Laikam nerakstīšu par to, kas nepatīk. Nepietiks vietas.