Skatos veikalā modernās bērnu (lielu bērnu, bet man riebjas vārds pusaudžu, kā arī tīņu) grāmatas un nesaprotu, kāpēc visas ir tik nenormāli fantastiskas, briesmoņpilnas, nežēlīgas? Bērna jau sen izlasītais Harijs Poters ir salīdzinoši jauks un nefantastisks.

Manī atkal ir atmodusies nekontrolējamā atkarība no lasīšanas. Aizgāju uz bibliotēku, bet nekas mani neuzrunāja: esmu tavs lasāmais. Lasīšu neko.

Un tad es sev atkal nodaru pāri, lasot to, ko nevajadzētu lasīt, to, kas liek ievilkties pretīguma rievai ap muti.

Ielasījos markizs  par puķēm. Nav jau svarīgi, cik dāvina. Divas, piecas, sešas, četrdesmit. Vai no tā, ka puķes pārī, tās paliek neglītākas? Ne jau krāsa, skaits, lielums, šķirne ir svarīgi. Tipa ja nevari atnest normālā skaitā, tad nenes vispār.

Bērnībā mums arī vienmēr teica, ka pāra skaitā puķes tikai uz kapiem nes, bet vai tam ir kāds sakarīgs izskaidrojums? Jeb vienkārši mammai tā pateica tante, tantei pateica otrā tante. Vecmamma gan nekad neskaitīja puķes, varbūt tad tas nebija modē vēl, tante tikai drusku vēlāk izdomāja.

Tieši tāpat arī - kāpēc lai kallas vai neļķes būtu kapu puķes? Kallas man patīk, neļķes gan nē. Bet, piemēram, tētis mammai vienmēr neļķes dāvinājis gadu no gada, tomēr man nekad nav ienācis prāta, ka viņš pie mammas kā uz kapiem iet. Iespējams gan, ka tieši tāpēc man nepatīk neļķes, ka asociējas ar tēti.

Īstenībā es esmu ar puķēm izlutināta gan smukajos svētkos, gan ikdienā, gan izdomātajos svētkos:)

Tie, kas nelasa [grāmatas], nespēj radoši domāt.

..Savā žurnālā izlasījušas, ka vīrietis labprāt ar seksu nodarbojas svešās vietās, stiepj lauleni ciemos, tur iestīvē vannasistabā, aizāķē krampīti un mēģina izvarot nabagu izlietnē..

 

Un lasu dažas dzīves.

Man ir Jaunas Biezas Siekalgrāmatas.
Un nemaz negribu aizdomāties.
Arī darbaholiķe es neesmu vairs.

wo tagad man ir lasiit ko
Ērvings, Džons. Lūgšana par Ouenu Mīniju. Rīga : Jumava, 2004. 641 lpp.