Kā mēle nenokalst un neapaug piepēm, izrunājot tos vārdus: iet uz Čaka ielu?

Kas tad cits atliek, iešu uz Čaka ielu!
Aiziešu uz Čakeni sapelnīt naudu!

Fuj.

Šodien atkal pavisam tuvu dzirdēju vārdu čalis. To teica puisis (22 g.).

Pēdējā laikā mani sācis vajāt vārds čalis. Nebiju domājusi, ka tas tiek lietots TIK daudz un TIK bieži. Metas zosāda, kā raganai no pienesuma.

Skaudība jau nu gan nav īpašība, kas piedēvējama konkrētai nācijai. To teicienu par skaudīgiem latviešiem Centja Nūdeļa vectēvs gan jau izdomājis.

Vēl man nepatīk arī daudzi citi vārdi, protams. Nekad arī neesmu slēpusi, ka es esmu iedomīga ar ļoti izteiktu nepatīksindromu.
Tikko atcerējos, ka man nevisai patīk lasīt grāmatas, kas sarakstītas pirmajā personā. Tad es jūtos it kā būtu iesprostota citā ķermenī un skatītos caur citķermeņa citacīm. Parasti citķermenis izskatās kā kādreiz bērnībā lasītajā grāmatā "Askanio" milzu skulptūra, kuras galvā varēja dzīvot kā istabā.
Un tad nepatīk, ja rakstnieks-rakstītājs tekstā vēršas pie lasītājiem ar uzrunām. Tādām kā manu dārgo lasītāj, mani lasītāji, cienījamie tie, kas lasa šīs rindas. TV3 arī tā Evelīna K. ik pēc pāris teikumiem atkārto: dārgie skatītāji, jums skatītāji. Nav smuki.

Mani kaitina vārds pikants visās formās un veidos.

Man nepatīk vārds vīrs. Vārds vīrs rauj mēli krampī dažreiz.

Viens no neciešami riebīgākajiem teicieniem ir "par manu nodokļu maksātāja naudu". Pirms vai pēc parasti tiek nosaukta darbība, kuru tad nu kāda no valsts iestādēm vai konkrēts darbinieks veic, iztērējot konkrētā riebīgrunātāja sviedros pelnīto naudu.

Nepatīk jautājums telefonā: vai vari runāt?
Un nepatīk vārds māmiņa.

Btw vārds kolēģis ir tizls