Vakar noskrēju ierastos 2.8 darbs-māja kilometrus dubultā, lai izslēgtu vīru no dzīvokļa.
Tāpēc ka 35 tuvojas. Un vīrs vispār ir tāds dīvains vārds.
Mans vīrs ir epakalpīgs. Mans vīrs ir tik ļoti epakalpīgs. Mans vīrs no sirds mīl e-pakalpojumus un raud, ja es tos tīšinetīši apvainoju. Jo es esot losīga.
Nekad nerunāt sliktu par e-pakalpojumiem un palūgt bibliotēkā e-kataloga paroli.
Kā bērns šorīt mīļi teica, es izskatos pēc maza gabaliņa no liela briesmoņa. Aukstumpumpas ir iekarojušas visu teritoriju starp degunu un muti, kā arī lielu daļu augšlūpas, kas nedaudz apgrūtina elpošanu, ēšanu, runāšanu, smaidīšanu (nevarētu gan teikt, ka, atnākot šeit, man ļoti vai smaidīt gribētos). Un daudz ko citu, jā. Jauki noslimotas brīvdienas. Īpaši sestdienas naktī, kad pamodos no bērna raudāšanas, jo sāpēja auss. Kamēr gaidījām zāļu iedarbošanos, uzmanības novēršanai veselu stundu 3jos naktī spēlējām Hiacintes un Līzbetes tējas dzeršanu. Toties vakar bērns teica: mammu, tu mani ļoti lutini. Biju diezgan pārsteigta, jo kādu gabaliņu atpakaļ bērns uzdeva jautājumu: kāpēc tu mani nelutini kā ome - ome vienmēr atnes zeķītes, krekliņu, atļauj ēst pie televizora un pienes sulu gultā.
efix saka, ka mēs ar bērnu abi esot vienādi - daudz izrunājamies, apņirdzam un tipa jokojam.
Savukārt xanax šonedēļ ir ticis līdz savai visai apaļai jubilejai (atgādina klinģeri), lai arī uz ra-rosolu laikam nav lielas cerības.