Es nekad agrāk nebiju gājusi uz darba intervijām. Tagad iegūstu jaunu darba meklētāja pieredzi. Pat, ja es sapņoju par bezdarbu + kursi, meklētājs manī neliekas mierā. Darba intervijas man sagādā prieku, parasti eju ar attieksmi: paskatīšos, varbūt der, varbūt iepatīkas. Nezināju, ka man tādu prieku varētu sagādāt stundu gara izrunāšanās. Viena pat gadījās grupu intervija.
Ja sāktu savu rīcību analizēt, nonāktu pie tā, ka darba intervijas izmantoju kā bezmaksas psihoterapeitu, lai skaļi izrunātu savas bēdas, priekus un apslēptās vēlmes.
Dīviani, bet man ir interesanti.

Kad esmu sākusi sapņot par bezdarbniecību, piedāvājas darbi.
Mani uztrauc, ka nespēšu atteikties no darba un nekad nekļūšu cienījama (jeb izmisusi & depresīva) bezdarbniece.

Šitāds riebums pret darbu sen nav bijis. Riebums, kas gandrīz jau robežojas ar naidu.

Mājas labi, ārā labi, darbā arī it kā labi, bet tomēr kaut kā sūdaini. Sūdains kaut kāds tas darbs. Tā ir, kad iet-iet-iet prom, bet ievilinās atpakaļ.

Pašapziņas un motivācijas trūkums.
Droši vien, tas ir normāli un iestādē viss ir kārtībā, ja darbiniekiem vismaz reizi mēnesī iestājas motivācijas krīze.

Tas ir tikai darbs, bļin.

Tāda forša _tas_ir_tikai_darbs_ sajūta.

Agrāk kaut kādā dzīvē bija tā, ka es nemācēju aprunāt. Mani neinteresēja citu draugu un nedraugu iekšējās un ārējās attiecības, iekšējais un ārējais izskats. Nekad man nesanāca čukstēt draudzenei vai pusdraudzenei ausī: eu, tu zināji, ka Ilzītei un Lienītei pielika pie algas 32 latus? vai arī: zini, ko man Lienīte teica par Ilzītes draugu?. Vai arī: zini, man liekas, ka Ilzītei zeķītes nepiestāv pie kleitas, var jau visādi saģērbties, bet šitā. Bet tad manā nejauši likumsakarīgajā darba ceļā parādījās viena no lielajām gaismas iestādēm. Diezgan pilna ar gaismu. Tā bija tik izcili perfekta aprunāšanas skola trīs gadu garumā. Es iemācījos ne tikai pareizi izrunāt maģisko frāzi: eu, tu zināji. Es iemācījos pareizajās vietās pieklusināt balsi, noslēpumaini čukstēt svarīgākās detaļas, nervozi skatoties pāri plecam, iesmieties nicinošu smiekliņu un īstajās vietās pārbolīt acis. Izcili apgūtā aprunāšanas māksla ar iečukstienu un bolīšanas efektiem kļuva par manas būtības sastāvdaļu. Kā sūklis es uzsūcu informācijas druskas, lai tās apdarinātu ar vajadzīgo intonāciju, piešķirtu tādu vai citu svarīguma pakāpi ar visu žilbinošo efektu palīdzību. Tā ir lipīga sērga, kas izplatās visos līmeņos, iedzimst un pārmantojas. Un tie draugi, kas, ziņkārē degdami, saka: fuj, kā var tā aprunāt. Un tie draugi, kas saka, ka neaprunā. Un tie, kas saka, ka viņus tas neinteresē. Tādi visi aprunātīgi. Bet ir daži labie arī.
Es nepiedzimu ziņkārīga un joprojām neesmu, bet es esmu slima ar aprunāšanu. Es aprunāju pat negribot zināt. Es esmu slima.

Kā niez rokas uzrakstīt atlūgumu. Katru raksta gabalu gribas sākt ar: Lūdzu mani atbrīvot.
Vārds LŪDZU gan neiederas. Drīzāk: visu gaišu, bļe.

Ar riebumu es nāku uz darbu. Ar riebumu.

Darbs importanto lietu sarakstā noslīd arvien zemāk. Zem brīvdienām, solārija, bērna mājas darbiem, ēdiena, grāmatām, dušas, skaipošanas, puķu pārstādīšanas un vispār - zem visa. Darbs dara darītāju. Darbs ir stulbs.


Ar tām disketēm kā ar mušām. Tas nav nekāds saules dūriens vai sitiens ar aizkaru stangu.

A darbs ta riebjas, riebjas. Nez cik ilgi var nostrādāt riebjošā darbā?

Ir 2 iemesli, kāpēc es nerakstu atlūgumu.
Naudiņas un otrs iemesls.

Un vēl tas, protams, ka efix negrib atļaut man vienkārši dzīvot mājās.

Apkopēja prusaku līķus ir atstājusi man priekam.
Nu tad man IR prieks.

Prusaki nāk uz dejām. Tie ir krieviski prusaki.

cien.koleege, atvainojos.
nemaz neiznaaca saglabaat dokumentu uzreiz. tagad tas izdevas un ,luk, suutu jums .




P.S. Kas īsti ir kolēģi?
Kāpēc tantes mani uzrunā, ja ne par Marisju, tad par kolēģi?

Drusku tā kā silts darbā.

1 nedēļa atvaļinājuma un daži tūkstoši kilometru.
Samedīti objekti Liepājas, Kuldīgas, Tukuma, Talsu rajonos. Drusku Aizkrauklē.
Jūra Engurē, Rojā, Kolkā, Mazirbē:)