Agrāk kaut kādā dzīvē bija tā, ka es nemācēju aprunāt. Mani neinteresēja citu draugu un nedraugu iekšējās un ārējās attiecības, iekšējais un ārējais izskats. Nekad man nesanāca čukstēt draudzenei vai pusdraudzenei ausī: eu, tu zināji, ka Ilzītei un Lienītei pielika pie algas 32 latus? vai arī: zini, ko man Lienīte teica par Ilzītes draugu?. Vai arī: zini, man liekas, ka Ilzītei zeķītes nepiestāv pie kleitas, var jau visādi saģērbties, bet šitā. Bet tad manā nejauši likumsakarīgajā darba ceļā parādījās viena no lielajām gaismas iestādēm. Diezgan pilna ar gaismu. Tā bija tik izcili perfekta aprunāšanas skola trīs gadu garumā. Es iemācījos ne tikai pareizi izrunāt maģisko frāzi: eu, tu zināji. Es iemācījos pareizajās vietās pieklusināt balsi, noslēpumaini čukstēt svarīgākās detaļas, nervozi skatoties pāri plecam, iesmieties nicinošu smiekliņu un īstajās vietās pārbolīt acis. Izcili apgūtā aprunāšanas māksla ar iečukstienu un bolīšanas efektiem kļuva par manas būtības sastāvdaļu. Kā sūklis es uzsūcu informācijas druskas, lai tās apdarinātu ar vajadzīgo intonāciju, piešķirtu tādu vai citu svarīguma pakāpi ar visu žilbinošo efektu palīdzību. Tā ir lipīga sērga, kas izplatās visos līmeņos, iedzimst un pārmantojas. Un tie draugi, kas, ziņkārē degdami, saka: fuj, kā var tā aprunāt. Un tie draugi, kas saka, ka neaprunā. Un tie, kas saka, ka viņus tas neinteresē. Tādi visi aprunātīgi. Bet ir daži labie arī.
Es nepiedzimu ziņkārīga un joprojām neesmu, bet es esmu slima ar aprunāšanu. Es aprunāju pat negribot zināt. Es esmu slima.