Pirms kāda laika skatījos aspirins  skolas salidojuma bildes (aspirins smuks). Un apskaudu. Tad atcerējos, ka man neskauž, jo kaut kad izrādījās, ka reālie salidojumi par visvairāk-cik-var-būt grādiem neatbilst maniem saromantizētajiem fantāziju salidojumiem. Esmu aizmirsusi vārdus un sejas. Un negribu zināt, ko viņi dara.
Un atkal tas ir viens no tiem - man pietrūkst nevis kaut kā aizgājuša, bet gan kaut kā tāda, kas nekad nenotiks.