tāds kas ? ko ? kā ? kur ?

nu kur tu esi aizmaldījusies, muļķe ?

zinu jau - būs tomēr atkal jāpiemet plānotājs pilns ar visām iespējamajām aktivitātēm.
kad man nav tā brīvā laika, es nevaru to pavilkt, gan morāli, gan fiziski, bet tagad, kad esmu atmetusi to visu jūtos nekāda. pati sev krītu uz nerviem. nav jau tā, ka nedaru neko vai, ka būtu daudz brīva laika. galīgi ne, bet vienalga iekšā tas tukšums un neapmierinātība ar sevi.
varbūt vienkārši jāatsāk rakstīt. tīri dvēselei.

man ir pilnīgi piedrāzt. es zinu, ka tajā nedēļas nogalē man ir jāpiedalās vismaz divos pasākumos reizē, bet es gribu būt tajā trešajā pasākumā vismaz tās pāris stundas un man ir vienalga, es tur būšu.

man slāpst pēc dzīves garšas.

sēžu, taisu draņķa vizītkartes. pat tik vienkāršu lēmumu kā, kuru izvēlēties, neprotu veikt. fuck it.

Man patīk retu reizi saskrieties ar s. kādā mēģinājumā vai citā smieklīgā aktivitātē, lai bezloģiski zviegtu kā vaļi skan riesta laikā [es nezinu, kā viņi to dara, tas tik tāds izteiciens], lai aprunātu paši sevi un saprastu, ka mums nesanāk paveikt visu, ko gribas un kā gribas.

Es it kā tiecos ikdienā darīt lietas, kas darītu manu dzīvi labāku, vērtīgāku, laimīgāku, tomēr nez kapēc manī metas virsū šīs agresijas un dzīves nolemtības izjūtas tik bieži ? Maybe I’m just some kind of bipolar. 

tiek runāts par dzīves melnrakstu neeksistēšanu, iedvesmām un dzīves mērķiem, kuri eksistē tieši priekš - tagad.

joki spoki.

Jauns gads. Jauns cilvēks. Jauns Es.

kad man ir paģiras, es kļūstu par šizofrēniķi.
viens ir les miserable un otrs ir varens filozofs.
turpinu skatīties 2 broke girls.

centies vai necenties, tomēr sanāk mazliet pret sienu ar sevi zvetēties.
šodien vismaz skolā saņēmu mazu mīļuma devu, kas bija patiesi vajadzīgs pēc manām šaubām un pārdomām vakarnakt.
un nu, kārtējā mācību kaudze priekšā. neatminos, kad būtu tā normāli gulēts pa nakti ? vai darbi vai q., bet miegam laika kā nav tā nav.

another morning, another day.
another try for a better life.
but this time I'm gonna enjoy the fight.

un pats galvenais, kā lai atsāku sevi mīlēt ? tā pilnībā?

tie ziemassvētki nāk. un vispār laiks nāk un iet steidzinātiem soļiem. un kur tas gads palika ?
un cilvēki ir nozuduši no apvāršņiem. un tas jau ir tikai laika jautājums, kad kāds teiks, ka es esmu nozudusi no apvāršņa, jo tā jau ir un tā tas būs.
un vispār nāk kaut kāda gada beigu sajūta. sajūta, ka jāsakārto sevi.? gribas rekolekcijas. gribas uz grēksūdzi. gribas saņemties. gribas jauki nobeigt gadu.
un gribas arī lai pēdējais šīs skolas gads izvēršas jauks.
daudz ko gribas, problēma, ka maz daru. he he.
jāpamēģina sastādīt kaut kādu to do list , citādāk galīgi neizdodas.

skaisti jūtos. tas ir tā, ka jūties gan labi, gan draņķīgi, bet spēj to pieņemt uz izbaudīt.
tāda interesanta nedēļa. apmeklēju salīdzinoši daudz mises, krāsoju sienas, pielikos pie skolas darbiem, korī skaidrojos ar skolotāju, ka mana balss tajos debesskrāpjos sakāpušās notis nevar izdziedāt un vispār kāpju ārpus savas komforta zonas un izbaudu to. apņemos darboties "olā", organizēties tur iekš kjb un vēl un vēl. un ne tāpēc, ka liek, tāpēc, ka liekas, ka vajag.
šorīt vēl iepriecēja brāļa priekpilnā sajūta, jo sen tādas izpausmes nebija redzētas.
tāda pašpietiekamības sajūta beidzot iegūta ? pat ne tā īsti, bet kaut kā tā.
iespējams, pat tā sajūta, ka neatkarājos no viņa.
es neignorēju un nenovēršos, viss ir pa vecam, bet es no viņa ikdienā ik mirkli neatkarāju sevi un savas sajūtas, un man tas ir svarīgi. es neciešu būt atkarīga no viņiem. un tas droši vien ir vēl viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc es vairs nejūtu sevī to riebumu pašai pret sevi un ņīgrumu pret pasauli.
jā, un tas ir labi ! un tā tas būs, jo paļaujos uz Tēti.

it kā dzimšanas diena. it kā tāds dīvains noskaņojums. it kā nesaprotu, ko ar to visu gribēju sev pateikt.
kas tai manā galvā darās. kas tai manā iekšā slēpjas.

un šoreiz nav runa par tevi.
es esmu es.
jā, mana dzīve ietver jūs visus, bet es esmu šoferis pašas dzīvē.
jākāpj ārā no iedomu mācību mašīnas, kur tik bieži stūri vada kāds cits.
tāds nobeigums nav egoistisks.
es.

reizē mīlu un nicinu to sajūtu, kad saproti, ka nevienam citam nevar uzticēties. ka pasaulē esi viens, bet pārējiem par tevi nospļauties.
pēdējā laikā šī nav vienīgā lieta/notikums/rīcība, ko reizē mīlu un nicinu.

biju uz grafisko dizainu šodien atkal, un man laikam tīk. o. pagaidām liekas īpaši sakarīgs gan kā cilvēks, gan kā vadītājs. jāatzīst man tur būs pamatīgi jāskrien pakaļ viņiem, jo pa visām tām programmām esmu dummy, bet ar laiku. šodien iemēģināju roku skicējot logucīti vienam konkursam.
tikko tiku uzaicināta ievērtēt tautas deju skates. vispār jau jauki pakomunicēt ar kaimiņiem. he.
un jā, dzīvojos, ziniet. pēdējā laikā ne vienmēr sanāk pa skaisto, bet cenšos.
pat tad, ja pa to laiku veidoju aizsargmūri.