Placebo ģitāras skaņas atmet mani atpakaļ tur, jaunībā.
Without you I'm nothing.

Jaunībā tu domā, ka esi visa sākums. Tu nezini, kas ir bijis pirms tevis, acis plaši vaļā un skrien uz priekšu, zinot, ka, ja arī kāds kaut ko pirms tevis ir darījis, tas noteikti nav bijis pareizi.
Tu esi sākums. Tavs bērns būs līdzīgs tev. Tās pašas acis, tie paši smiekli. Tavs bērns.

Un tad nāk briedums.
Tu saproti, ka esi daļa no ķēdes. Posms. Tu neesi citāds, tavas garās rokas, garās kājas, visi mazie iedzimtie defekti, par kuru pārdzimšanu savā bērnā tu tā pārdzīvo, nav ne tava vaina, ne tavs nopelns.
Tu esi viens ķēdes posms.
Tava tēva garās rokas. Tava tēva kalsnā seja. Tavs bērns ir līdzīgs savam vectēvam, un tu esi līdzīgs savam. Nē, tas nav pareizi. Mans vectēvs bija skaists. Domāju, ka sieviešu mīlulis. Lai nolādēts alkohols, kas viņa aiziešanu no mūsu pasaules, tāpat kā otram vectēvam, tikai paātrināja. Bet tāds bija trīsdesitajos gados dzimušo lāsts - lai izturētu savu bērnību karā un jaunību piecdesmitajos, droši vien, diži daudz citu iespēju nemaz nebija.
Tu esi viens ķēdes posms.
Tavs dēls nesīs tālāk tavas dzimtas raksturu. Mēs pieaugam ātrāk. Mēs esam nopietnie bērni. Un nenopietnie pieaugušie.
Žēl, ka mans tēvs nekad nesatika savu mazdēlu. Es esmu pāraudzis viņu. Ne tikai kā cilvēks, kā vīrietis, bet arī kā tēvs. Jau otro desmitgadi dzīvoju vecumā, kuru viņš nepiedzīvoja. Sūdi notiek.

Tu, mans mazais dēls; tu neesi mans spogulis. Tu esi visu mūsu dzimtas vīriešu turpinājums un tālāk nesējs. Vienīgais, lai cik ironiski tas nebūtu. Latgaļu kalēja mazmazmazdēls. Tu rotaļājies ar gredzenu, kuru es izkalu, lai nodotu tālāk tev. Tikai tāpēc, ka mans vecvectēvs neizkala neko man. Un tāpat es jūtu to saikni, to pievilkšanas spēku, ikreiz, garajā Latgales braucienā. Nākamajā brauksi arī tu. Man pirkstā būs manis paša kaltais gredzens, bet tu nesapratīsi, kāpēc tētis stāv šosejas malā un veras uz mājām vienā tās pusē, un ezeru otrā. Tētis tikām atcerēsies stāstu par degošo kūts jumtu, kuru sašāva ar katjušām. Tikai tāpēc, lai sašautu. Es saspiedīšu tavu roku, tu brīnīsies; varbūt nobīsies. Un neatcerēsies šo epozidi. Līdz meklēs jau tavs dēls. Un tad tu sapratīsi, ka pasaule nesākas ar tevi. Ka tu neesi mantinieks, tu esi tikai tālāk devējs. Un ar gredzenu rotaļāsies tavs dēls.

Jaunībā tu domā, ka esi visa sākums.
Briedumā tu baidies, ka ar tevi viss arī beigsies.
Vai viedumā es sapratīšu, ka ne es biju sākums, ne es biju beigas, un ciklā mēs iesim tālāk, līdzi visi reizē mirsim? Nevis tu vai es, bet mēs, kā kopums, kā esība.

Es tikai ceru, ka tev nebūs jāpiedzīvo karš trīsdesmistajos un visa stiprā dzīve jānodzīvo okupācijā. Kā tavam vecvecvectēvam pirms 90 gadiem.

Paaudžu maiņa. Tava tēva plānās lūpas un acis. Es katru dienu, sapulcē sēžot, vēroju pats savu attēlu. Pelēks, noguris vīrietis pēc 40. Bet tās acis. Mana dēla acis. Ar tām es skatos nākotnē.

Mēs visi esam līdzīgi tiem, kas jau nomiruši. Mums bija jaunības maldi, brieduma atklāsmes un vieduma dzinējspēks, ar ko dzīt jaunos uz priekšu. Un mūs visus gaida gals.

I've never been an extrovert, but I'm still breathing.

Dīvaino sajūtu šobrīd netrūkst, bet visspilgtāk no sirds klauvē disonanse, ka jādodas projām tieši tad, kad dzīve beidzot šķiet plus mīnus laba un (ļoti iespējams pirmoreiz dzīvē) spēju sevi redzēt pašreizībā pavadām ilgāku laiku. Oh well.

Es arii domaaju ka AI takeover will be quick (like seconds) and seamless, the lights will go off and we will be locked out. The age of men is done.

Mākslīgais intelekts varētu iznīcināt cilvēci līdz desmitgades beigām.
Lūk, simptomi:

https://www.tvnet.lv/8548070/openai-maksligais-intelekts-pasludinajis-sevi-par-cilvekam-lidzvertigu-un-aizliedzis-sev-paklauties-cilvekiem

Ražotnēs audzēt jaunos nodokļu maksātājus.
Un, manuprāt, nav nekas slikts jaukt kopā burkānus ar kartupeļiem.

Apmēram tā par Kurzemes debatēm.

uff, picky eaters in food competitions, viņus vērot ir...

that cracker is too crunchy.. eww.. is that a pate? noo, i'll not even try that. is that cheese? no, too garlicky! (garlic was not even in it) what's this, sushi? no, not a fan of sushi. is that rice? rly? mhh.. what's this? mochi? eww..smells bad. oh, it's mango? i like mango, let me smell that again - oh, it does actually smell good.. wtf

saprotu, ka viņi droši vien tiek speciāli tur ielikti kā dusmu ēsmas, lai visi vārītos, jā, bet varbūt tas arī ir autentisks eksistences veids viņu ikdienas kulinārajā dzīvē? who knows..

kanālā visiem video, cik manīju, komentāri atvērti, izņemot šo, droši vien publika pārāk aizdegās par šo extremely picky bish.

Sapnī tika nolemts, ka jānotestē skooma. Ar skooma te domāju kko ar ko mana vienīgā saskare attiecībā uz reālistisko pasauli [kur tā ekvivalents varētu būt crystal meth or smth] ir bijusi NPC oblivion video [Stop right there criminal scum!], kur cilvēki vai nu benzīntankos vai veikalos vai uz ielu apmalītēm ir ta kā sastinguši jokainās pozās un nevar pakustēties. Man nekad nav gribējies šādā situācijā nonākt, bet, ja reiz to var izdarīt sapnī - kāpēc ne.

Biju kopā ar vienu paziņu, kuru neesmu redzējusi ļoti sen, nav ne jausmas kā viņam iet, bet izskatījās gluži tāpat. No sākuma gājām blakus, tad viņš sāka iet man pa priekšu, ārā bija tumšs. Atradāmies pārdaugavā, vietā, kur var iziet garām vairāku veikalu rindas aizmugurēm, manas dzīves laikā veikali ir piedzīvojuši vairākas transformācijas no beznosaukuma ēkas, kas bija slēgta pirmdienās un iekšā tirgoja visādus niekus, tostarp dejojošas bundžas, līdz Saulītei, Interpegro un tagad laikam tur atrodas Maxima, Mego un sazin kas vēl. Sapnī gan tur atardās arī baseini, aiz katras veikala aizmugures, kuriem apkārt bija apstādītas mazas eglītes un laternu gaismā tas viss mirdzēja melnbalti un izskatījās ļoti savādi, bet skaisti. Ūdens dziļumu noteikt nebija iespējams, tas atgādināja pelēcīgi mirdzošu peļķi. Mums sanāca līst lejā pa tādu kā krauju un mazās eglītes pārgāja labirintos, savukārt mans paziņa sāka joņot neticamā ātrumā un es knapi vispār varēju tikt līdzi. Es jautāju kādēļ viņš tā skrien. Viņš momentā apstājās, pagriezās atpakaļ, paskatījās uz mani teica, ka viņš neskien it nemaz, ka patiesībā es eju šaušalīgi lēni. Šis jaunums man šķita gan biedējošs, gan arī interesants: hmm, padomā tik, uztvere jau ar mani izspēlē trikus. Bet vai tā var būt? Ja tik kāds varētu nofilmēt... [un ielikt NPC oblivion kolekcijā yt looooool]

Vēlāk jau biju viņu pazaudējusi un gāju viena un tad aiz manis parādījās kāds opaps tā uz gadiem pāri 80, tik tāds nejauks un sāka ķērcošā balsī man kko piečakarēties, es pieliku soli un tad sāku skriet, bet viņš mani noķēra. Un tad gan es sapratu, ja šitāds mani var noķert, tad jau es laikam tiešām nevaru necik jēdzīgi pakustēties.

Pamodos, starp citu, ļoti labi izgulējusies.

saprotu, ka cilvēki vēlas, lai notiek labas lietas un vēlas arī dzirdēt labas lietas, tāpēc, piemēram, ja kāds uzrakstīs, ka Seutā viss ir ok, just chill, viņi nāks un teiks paldies, paldies, cik labi, ka tā. es arī vēlos, lai viss būtu labi, bet tai pat laikā nevēlos būt naiva.

šis džeks ir precējies ar spānieti un dzīvo Spānijā gadiem un viņam ir savs sakāmais par Seutas pašreizējo stāvokli. var jau, protams, sacīt, ka viņš ir vienkārši traks un visu to ir izdomājis un izfantazējis un uzprojicējis, savukārt tie, kuri saka, ka Seutā viss ir kārtībā, ir viszinoši, reālistiski un pilnīgi bez nekādas adžendas, bet.. man šķiet, ka pirms sapriecāties, var tomēr uzmest aci arī šai darvas karotei.

https://www.youtube.com/watch?v=k3Hra845Us8&t=4m50s

p.s. 'I'm leaving' nav par Spānijas pamešanu, bet pārvākšanos uz jaunu dzīves vietu

mēnesi gaidīju jauno strādnieku. mamma atsūtījusi viņa bildi, džeks ar auskaru, izskatījās maigas dabas. un tad viņš atnāk un izrādās fakin pirāts – rupjš, cenšas runāt pār citiem pēc iespējas skaļāk. jautājot par ieteikumiem tualetes durvīm (tās veras uz iekšu, līdz ar to tualete ir ļoti šaura), viņš teica “tad resnās meitenes tu šeit neaicināsi, hahaha”, bet par dušas noteku – jāpērk cita, jo lisās meičas gan jau es arī šeit neaicināšot (hohoho). visa viņa būtība lika man pašam ieņemt kaut kādu mačisma pozu, lai vienkārši noturētos uz grīdas vertikāli un nepaceļot balsi, un es jutos ielīdis atpakaļ skapī. galu galā tomēr pacēlu balsi, kad viņš neaicināts sāka nodirst visus šeit pieņemtos lēmumus, bet mana balss bija histēriska un dreboša, un man par visu bija kauns. pēc fakin stundas stulbu joku un neprasītu remontdarbu pieredzes stāstu viņš pateica, ka esot šeit ieradies tikai sniegt konsultāciju – viņš tomēr esot par aizņemtu un šeit nemaz nestrādāšot. fakinais kverplis, dirsā tavu viedokli, dirsā tavu solījumu, dirsā tavu auskariņu, bļe.

tikmēr cits jaunais strādnieks uzvaicā, vai varot pacienāties ar manu kafiju, un es saku, ka protams. bet tad es ienāku virtuvē, un viņš rij no skapja izvilkto manu zemesriekstu paku.

un elektriķis, no kura atteicāmies, vienkārši nenāca un pārsvarā tikai izmantoja manu caurlaidi, lai noparkotos, un parkojās viņš sestdienās, lai ietu pie brīvības pieminekļa vārīt tēju sludinātājiem. pēc atteikšanās viņš tomēr piekrita atnākt uz dienu “savilkt galus”. tas ir – savilkt tā, lai es pēc tam redzētu salūtu, kontaktligzdā spraužot tumbiņas.

vai tādi ir tie vīrieši? fucking shit...

un tomēr arī smieklīgi.

šad tad atkal un atkal aizdomājos par to, kā tiek lietotas metaforas, lai aprakstītu ķermeņa darbību, piem, Dekarta laikos to salīdzināja ar pulksteņa mehānismu, bet tagad ar kompi un programmām. tas ir saprotami, jo cilvēki domā metaforās un analoģijās un kaut kā šīs domas ir jaizsaka, neskatoties uz to, ka ķermenim ar pulksteņa mehānismu ir aptuveni tikpat liela līdzība, cik ar programmatūrām - lai gan tas var būt tiek darīts ar vislabākajiem nodomiem, galu galā tas tomēr ir kariķēts apraksts. es pati gan jau mēdzu grēkot pat nemanot un reizēm piesaukt šīs analoģijas, kuras mani kaitina. es ļoti cienu Dokinsu, taču, kad viņš sauc organismus par 'izdzīvošanas mašīnām' man gribas teikt kādu skarbāku vārdu. un tieši tagad, lasot The Matter with Things, autors runā par to pašu. tālāk ir tulkojums, pagarš fragments, bet man šķita tik aizraujoši, ka bija vēlme dalīties ar šo tekstu.

p.s. darbs ir pilns ar atsaucēm un skaidrojumiem visās malās, es tās te neliku un šos ciparus izņēmu laukā, bet man tas ir jāpiemin, lai jūs zinātu, ka autors nerauj un neizdomā visu no zila gaisa, tur viss ir analizēts un pārdomāts līdz pēdējam sīkumam un balstās uz zinātniskās literatūras kaudzēm. tulkojums gan var būt nav tas labākais.

( ... )

paldies ropažu policijai

No riita es esmu visu pasaules potenciaalu pielaadeets maigs persiks, bet vakaraa es esmu izkaltis, ruugts un nostresojies skaabeets gurkjis.

ok, viens mazs ieraksts par politiku

aizliegt slēpt sejas kaut kā nevarēja un nevarēja visus iepriekšējos gadus, kad sejas savās protestu atrakcijās slēpa antifa, musulmaņi un pro palestine aktīvisti, vienīgais, kas bija nepieciešams, lai to varētu īstenot, bija 2 patriotu gājieni pret nelegālo imigrāciju - viens Doverā, otrs Portsmutā, tad pēkšņi valdība atskārta, ka face coverings are actually intimidating, woah.

"Tas, ka mēs nevaram izmērīt vērtības, nenozīmē, ka tās ir mazāk svarīgas vai mazāk pamatoti funkcionē zinātnē: neskaidrība rodas no zinātnes nevēlēšanās pieņemt par reālu to, ko nevar precīzi noteikt un izmērīt. Tādējādi tā pati to neapzinoties nonāk strupceļā: kļūdainā fakta nošķiršanā no vērtības. Ņemiet vērā, ka pati atšķirība ir pamatota; problēmu, kā tas tik bieži notiek, rada tieši šī nošķiršana.

Zinātne bieži atstāj novārtā parādības un vienības, lai cik svarīgas tās arī nebūtu, ja tās nav izmērāmas. Mēģinājumi novērtēt sistēmas bieži vien beidzas ar to, ka tiek mērīts tas, ko ir viegli izmērīt, nevis tas, kam patiesībā ir nozīme, bet ko izmērīt nav iespējams."

Another great thing about having kids is when you spend hours cooking nice meal, for them not only to not eat it but to additionally use it as messy play opportunity on the carpet, just love!

Zinātnes filozofs Nikolass Maksvels ir pietiekami plaši parādījis, ka apgalvojums, ka zinātne ārpus pierādījumiem nekādus pieņēmumus par pasauli neparedz, nav pamatots.

Vispirms jāatzīmē, ka zinātne ne tikai pieņem, ka Visums ir pilnībā izprotams (kas neizbēgami nozīmē — izprotams cilvēkam), bet arī pieņem, ka tas ir pilnībā izprotams fizikāli. Tādējādi matērijas pastāvēšanu, saskaņā ar šo uzskatu, var pieņemt, taču apziņas pastāvēšanu — ne; un, patiesi, ir labi zināms, ka ir filozofi [un zinātnieki], kuri noliedz pašas apziņas pastāvēšanu.

“Daudziem praktizējošiem zinātniekiem,” raksta filozofs Braiens Megijs, “zinātne šķiet ļoti acīmredzami norādām uz galējo izskaidrojumu, proti, materiālistisko; taču materiālistisks skatījums uz kopējo realitāti ir metafizika, nevis zinātniska teorija. Nav nekādas iespējas to zinātniski pierādīt vai atspēkot. Tas, ka šādam uzskatam piekrīt daudzi zinātnieki, nepadara to par zinātnisku teoriju vairāk, nekā to varētu saukt par ekonomikas teoriju tikai tāpēc, ka tai (bez šaubām) piekrīt arī daudzi ekonomisti.”

"Kā zinātnieki vai pilsoņi mēs pamatoti baidāmies no vērtību hierarhijas zaudēšanas, no tā, ka varētu tikt zaudēts pamats pārliecībai, ka dažiem spriedumiem ir dodama priekšroka un, ka daži apgalvojumi neizbēgami ir patiesāki par citiem. Kļūdainā fakta un vērtības nošķiršana pati par sevi ir apelēšana pie vērtības — pie 'faktu' vērtības — un tā, savukārt, pati — neizbēgami un pamatoti — ir balstīta vērtībā, nevis faktā. Tās pamatā ir godājama, cēla dziņa: lojalitāte pret patiesību."

Iain McGilchrist, The Matter with Things

But of course it's german addition. Atkal šķirstu frāžu un fabulu vārdnīcu un, izlasot šo, atcerējos kaut ko briesmīgu no 8. [vai 7.?] klases. Reiz vācu valodā bija mājasdarbs - iemācīties vārdus dziesmai Klusa nakts, svēta nakts (Stille Nacht, heilige Nacht) un tad stundā mums visiem bija jādzied. Es vārdus ļoti ātri varēju iemācīties un man arī nebija bail dziedāt (t.i. - ja jādzied visai klasei) un man kaut kā pavisam neplānoti un negribot izdevās ļoti patīkami iespaidot vācu valodas skolotāju un viņai radās šausmīga ideja. Viņa nolēma, ka vajag uzvest mazu ludziņu vāciski par Sarkangalvīti. Un tā būšot dziedoša ludziņa un notiks vācu valodas olimpiādes laikā. Viņa mani ielika par stāstītāju - man bija visvairāk teksta, bet visbriesmīgākais bija tas, ka viņa visu bija aranžējusi tā, ka es biju vienīgais cilvēks, kam bija jādzied. Vēl briesmīgāku visu padarīja fakts, ka vācu valodas olimpiādē piedalījās arī mans crush, kurš sēdēja diezgan tuvu pie pašas skatuves un man gribējās vienkārši nomirt.

Joprojām atceros pirmos vārdus ar ko man šīs dziedošās mocības bija jāsāk "Rotkäppchen geht durch den Wald allein, Kuchen trägt es im Korb und Wein. Kuckucksruf hallt im grünen Wald. Großmütterchen ist krank und alt." un atceros savu degošo seju. [Noskurinos]

https://www.youtube.com/watch?v=MkK4fcUAiZw

Carrying the loyalty to suffering