Nesen tika atzīmēts, ka es cibā rakstu diezgan atklāti. Šī nebūs gluži atbilde uz šo piezīmi, jo es īsumā atbildēju uz vietas, bet varbūt pieminēšu dažas papildus lietas, ko, dejojot ballītē, ir grūtāk ielikt vārdos.
Pirmkārt, man neliekas, ka es rakstu atklāti. Rakstīt bez atslēgas ir apzināta izvēle. Es divas reizes esmu dzēsis cibu. Pirmo reizi, kad sapratu, ka tavu atklātību var izmantot pret tevi, un otro - saprotot, ka zem atslēgas var sarakstīt daudz sūda, un nedz zematslēga tevi pasargā no tā, ka tas tiks izmantots pret tevi, nedz kādam, ieskaitot tevi pašu, no tā kļūs labāk. Pat tad, kad man ir kaut kas ventilējams, man jāspēj šīs emocijas pārvērst domās, domas teikumos, un spēt par šiem teikumiem pēc tam atbildēt. Un es joprojām zem šī parakstos. Es, protams, paļaujos, ka ciba nav tviteris, un šo visu nelasa pieci tūkstoši random cilvēku, bet ja kāds random cilvēks pienāktu uz ielas, un konfrontētu mani par kādu cibas ierakstu, es būtu gatavs par saviem vārdiem atbildēt. Un runājot par atklātību - ir dažas lietas, par kurām es šeit hintoju, un daudzi cibiņi zina, par ko tieši, bet es par tām nerakstu for a reason. Un tā, manuprāt, nav atklātība. Es pat emocionāli būtu gatavs aizstāvēt savu pozīciju par šīm nepieminētajām lietām, bet es neredzu vajadzību mirt varoņa nāvē par dažām lietām. Piemēram, es neredzu ieguvumu no varoņa nāves, teiksim, Gazas sektorā, lai pierādītu savu pointu. Es domāju, ka dzīvs un brīvs es šai pasaulei vēl būšu noderīgāks kā krītot svētā mocekļa nāvē. I don't have Jesus vibes. Un es ceru, ka ir skaidri saprotams, ka es te runāju metaforās, nevis domāju actual nāvi.
Bet otrs "atklātības" iemesls, rakstīt kaut ko citu vai mazāk atklāti ir diezgan garlaicīgi. Es, protams, rakstu arī par filmām, retumis pieminu kādu sadzīvisku notikumu kā references punktu nākotnes sev, bet caurmērā es neredzu jēgu runāt par ēdienu, vai kādas interesantas pastaigas man ir bijušas ar suni. Reizēm sports, bet arī tur es mēģinu meklēt kaut kādu personības izaugsmi, ne tika daudz emocionālu notikumu atstāstu. Piemēram, Bali bija tādas piezīmes uz avīzes maliņas, kas ļautu atcerēties notikumu hronoloģiju, un atgādinātu par tām mācībām, ko ir devusi šī pieredze. Ar attiecībām, savukārt, es šobrīd spēju dīlot pašās attiecībās. Varu lieku reizi pieminēt un citiem ieteikt Agapi, kurai ir savi trūkumi, bet reizēm tur var izlobīt kaut ko vērtīgu. Visa pārējā ciba ir tāda terapija pašam ar sevi, jau atkal - saprast savas emocijas, pārvērst tās domās, domas teikumos, un vienkārši pierakstīt tos šeit. Ja nu kādam vēl ir interesanti. Neko ne no viena neslēpju, ne par ko specifiski nevēlos parunāt, ja kāds pienāktu klātienē, un kaut ko pajautātu, spētu atbildēt jebkura cilvēka klātbūtnē. Protams, arī ņemot vērā konkrētos apstākļus. Mēs te nesen vienā restorānā parunājāmies, gaidot savu teikaveju, un mūs te drusku nokaunināja, ka dažas lietas nevajag apspriest publiskās vietās.
Bet jā, es rakstu mazāk, jo man ir mazāk interesantu lietu ko teikt. Ne obligāti tāpēc, ka mana dzīve būtu kļuvusi šausmīgi garlaicīga, lai gan tur ir arī daļa no tā, bet arī tāpēc, ka visādas pārmaiņas vairs nenotiek tik strauji, un līdz ar to jaunu atziņu par dzīvi ir kļuvis mazāk. Cita starpā, lai kaut kas notiktu, kaut kas ir jākustina, un kopš septembra viss ir bijis diezgan stabili. Ja vien es nenopirkšu jaunu dīvānu par nesaprātīgi daudz naudas, kuras man šobrīd dīvānam nemaz nav, līdz Burnam nekādi dzīvi mainoši notikumi netiek plānoti.
