Mana dienišķā izklaide ik pa laikam atmiņā paceļ visādus interesantus faktus, un viens no tiem man lika aizdomāties par šādu lietu. Manai mātei ļoti patika svinēt svētkus. Nekas neparasts - esmu dzirdējis gana daudz stāstu, par entuziastiskām sievām, un neieinteresētiem vīriem. Un manai mātei gribējās svētkus padarīt par ģimeniskiem, iesaistot bērnu un tā. Arī nekā neparasta. Ja es baigi gribētu, es šo visu varētu aizšrinkot līdz viņas pašas bērnības pieredzēm, jeb to trūkuma.
Bet tā epizode, ko es atcerējos, bija tā, kur es vēl pēc pusnakts sīpola mizās mēģinu novārīt pēdējās olas, jo manai mātei licies, ka ir nepieciešams nokrāsot deviņdesmit olas, un man jau ir dziļi pohuj, kā tas izskatīsies, un cik procenti no tām saplīsīs vārot. Es šo epizodi atceros arī tāpēc, ka palīgā bija atnācis sencis, kurš parasti ļoti labi mācēja novilkt robežas, un šādos pasākumos piedalījās ļoti nedaudz, bet acī redzot šī aina viņam lika izkāpt no viņa paša komforta zonas. Bet kopumā tas nebija netipiski, ka vecākais bērns tika iesaistīts visādu plānu realizēšanā bez lielas iespējas tos apšaubīt, un tas vecākais bērns biju es. Bla, bla, bla.
Jautājums, kuru līdz šim es kaut kā nebiju iedomājies uzdot - a kur bija māte tanī brīdī? Nav tā, ka viņa vienmēr tā darīja, bet arī tas nebija netipiski, ka viņa kā projvads ieradās ar plānu un materiālu, nometa to priekšā, iedeva instrukcija, un kaut kur aizpisa. Un nevarētu teikt, ka viņa pazuda kaut kur dīvānā pie televizora ar cigareti vai avīzi, viņa vienmēr kaut kur aizpisa ar kādu cēlu mērķi. Tas pats sencis - lai gan viņš neizcēlās ar lielu iniciatīvu ikdienas chores, tomēr bija ar normāli apmaksātu darbu, lai nebūtu tāds stragls par dienišķo maizīti, cik nu deviņdesmito sākumā tas vispār bija iespējams. Tagad retrospektīvā man laikam ir jāsecina, ka šī visa smagā vezuma vilkšana bija vairāk balstīta emocionālajos iemeslos, nevis praktiskā nepieciešamībā. Bet tomēr kādu naratīvu tā ir atstājusi manās atmiņās.
