ideja laba, bet izpildījums sāka kaitināt.

tu saņem vēstuli, ko sūti sev no nākotnes. tajā ir uzrakstītas lietas, kuras tev būtu vajadzējis darīt citādi - lietas, kuras vēlāk nožēloji un atskārti, ka savā bezdarbībā esi kļūdījies.

bet problēma ir tāda, ko to vēstuli jau nesaņem tu tāds, kāds esi tagad, bet tavs tramīgais, naivais un iepriekšējais es, kurš to lasa un domā - hmm, ok, varbūt der pamēģināt, varbūt tā tiešām ir. šo to mēģina, bet iet diezgan švaki, pārsvarā nekas cits nesanāk, jo nevar tomēr saņemties, atskaitot nelielas izmaiņas, uzvedas tieši tāpat, kā tā vairāk pieredzējusī sevis versija gadiem vēlāk to atceras.

kaitinošākais šajā visā ir tas, ka, lai kā arī man negribētos to atzīt, manuprāt, autorei ir taisnība un tieši tā, visticamāk, arī šī situācija izspēlētos. tas nebūtu nekāds spēcīgais pavērsiens pa 180°, kur tevi uz gandarījuma pilnas un sabalsansētas dzīves piepildījumu aiz rokas vilktu tavas nākotnes atklāsmes, nē, tas joprojām būtu tu pats - mazais, muļķīgais tu, kurš klimpačotu, klibotu un gāzelētos ar visām nākotnes instrukcijām.

skatos bildes no 6dien notikušā transpraida Londonā

( ... )

Kā pārmācīt džihādistu. Viens no Vācijas valdības plāniem bija viņu sūtīt vardarbības novēršanas kursos, kurus viņam pasniedz dāmas attēlos zemāk. Cik saprotu, viņš tos paspēja apmeklēt tikai 2 dienas.

( ... )

Kas notika ar Cibas leitestiem? Or is it just me? It is kinda nice not to see vomit constantly tho.

mums te pašvaldība ceļ haju par lāceni:

Ja sastopat lāci
Rīgas pašvaldība aicina ievērot šādus drošības ieteikumus:

netuvojieties lācim un nemēģiniet to fotografēt vai filmēt no tuvas distances;

nebarojiet dzīvnieku un nemēģiniet to aizbiedēt;

ja lācis atrodas tuvumā, saglabājiet mieru un lēnām atkāpieties, neskrienot;

neļaujiet bērniem tuvoties dzīvniekam;

turiet suņus pavadā – brīvi skraidošs suns var provocēt lāci;

ja atrodaties automašīnā, neizkāpiet no tās un ļaujiet dzīvniekam netraucēti doties prom;

ja iespējams, brīdiniet citus cilvēkus, kas atrodas apkārtnē;

būtiski neatstāt brīvi pieejamās vietās ēdiena atliekas, atvērtus atkritumu konteinerus u.c., kas var pievilināt lāčus vai citus dzīvniekus.

--------------------------------------

imantā stirnas brīvi staigā
nesen viena stirnu mamma ar bērnu man nostājās blakus autobusa pieturā
reāli padomāju, ka viņas moš uz babītes mežiem grib aizbraukt

a no kurienes lācis - mistika
nekad te nav bijuši

mēneša sākums smaržoja pēc liepām, lilijām un vīgriezēm. tad bija tie grēku plūdi - nebiju mājās, bet to laikā bija nolūzusi pusplūme un iekritusi sīpolu/ķiploku dobē, applūdis pagrabs un nolijis tik daudz, ka puramalā stāvēja ūdens - virs potītēm. atradām manā pūrā sūkni "mališ", kas mazliet atviegloja pagraba atūdeņošanu. bagātīgie nokrišņi nāca ļoti par labu odu populācijas uzlabošanai.
bijām uz vienu no Aigu om! dienām Igaunijā. bija jābrauc obligāti, jo tā skaitījās aktivitāte "festival exchange" Interreg projektā. bet bija ritīgi kruti. sākumā barā gājām Džona Grizniča audio swarmā - visi savos telefonos skaļi atskaņojot viņa sagatavotu failu/skaņdarbu. ļoti sirreāli. pēc pusstundas bijām nogājuši mežā, kur uzstājās Meisterjaan - tā bija episka rūķu disene un es aizvien vairāk pārliecinos, ka igauņi prot priecāties un būt brīvi daudz labāk nekā latvieši. tur bija visādas tantes un onkuļi, kas kratījās un tirinājās Meisterjaanim kliedzot miķī "hardcore armastus". tādi paši latviešu tantes un onkuļi nemūžam tā nedarītu. tā vispār tam visam bija ļoti Sansusī-īga sajūta - es biju nozvērējusies šogad beidzot braukt uz Sansusī, bet tad uzkrita halča "gadsimta kāzās" un es atkal tomēr nebraukšu.
etnofestivāls pagāja norm. bija visādi nais izaicinājumi - sadarbības partneris toi toi, ar kuru biju sarakstījusies vēl pavasarī, bija aizmirsis pateikt, ka paņēmuši kkādu mega armijas pasūtījumu un savus toaletus uz festivālu nevedīs, ķīniešiem rezervētā un apmaksātā viesnīca pusnaktī, kad tur ieradās ķīnieši pēc 24h ceļā, izrādījās pilna, pufi bija sapelējuši, atbira gandrīz puse no brīvprātīgajiem, kas bija pieteikušies, utt. bet vismaz festivālā neuznāca tas dzeltenā brīdinājuma negaiss un viss kopumā pagāja labi. tikai biļešu ieņēmumi ir ļoti sūdīgi.
šonedēļ arī paspēja daudz kas notikt - man bija pirmā īstā tikšanās ar direktori, sapratām, ka viņa totāli nesaprot kas ir un ar ko nodarbojas kultūras biedrība.
trešdien vedu Mudīti uz sociālās aprūpes centru "Rūja" apciemot dēlu un viņa draugus. viņi visi tur ļoti jauki un sirsnīgi - Baiba atkal mani cieši apkampa un teica, ka mani mīl, Hermanis divreiz apraudājās, Sandris gribēja visko izstāstīt, bet es vispār nesaprotu, ko viņš saka, labi, ka Baiba un Žanna apmēram saprot un var iztulkot, bet Jānis likās tāds sagumis. tas bija labs darbiņš, bet es emocionāli ļoti noguru.
ceturtdien dzīvesbiedrs aizbrauca strādāt, es gāju uz busu, lai braukt uz jāšanas treniņu. gandrīz jau iekāpu busā, kad izrādījās, ka treniņš nenotiek. gāju atpakaļ mājās, gribēju visko sadarīt, bet kaut kā jutos ļoti sūdīgi. vakarā sapratu, ka man vienkārši ir drausmīga trauksme, bet es nesaprotu par ko un kāpēc (pēcfestivāla athods? PMS? perimenopauze? neziņa, ko iesākt ar savu dzīvi?).
piektdien, pēc ļoti sūdīgi gulētas nakts (man pēdējā laikā ir sabojājies miegs!!!!!) 7.35 kāpu busā, lai paspētu uz vizīti pie somatiskās terapeites. kad biju jau tikusi līdz Siguldai, viņa atrakstīja, ka kaut kas tur mainījies un viņa netiek. ļoti sapīku. nobraucu Rīgā, gaidīju, kad dzīvesbiedrs pamodīsies un varēsim braukt autošopingā un ļoti saliju. izmetām līkumu pa Rumbulas plačiem. tur nekā nebija. tad braucām uz Talsiem pirkt škodu ar notītu odometru. nopirku, man viņa patīk. tas arī bija pēdējais brīdis, jo volvo rīt beidzas skate un skati viņš nevar iziet. viņš gan paspēja nomirt pirms skates, jo dzīvesbiedrs Tukumā netīšām ielēja viņā benzīnu. tā viņš tur palika kkur mētājamies, jādomā kā to tagad nokārtot.
vakar drusku pabiju dārzā. šo to iesēju no sīpoliem un ķiplokiem atbrīvotajās dobēs. mēģināju kko izravēt - cīnīju bezcerīgo cīņu ar tīruma tīteni un kosām. sāk ienākties kabači, gurķi un drusciņ arī tomāti.
šodien beidzot biju mežā. salasīju drusku gailenes un vēl druskāk mellenes. mežā forši, mežā ir sajūta, ka dzīve ir īsta.

Vakarnakt redzeeju sapni kas gnidrologam patiktu. Kontekstam: saakumaa saskatiijos Disclosure Day pirms guleetieshanas un vispaar domaaju ka shodien buus kaut kaada conspiracy apocalypse diena jo atcereejos kaa hecklefish kaut ko teica par 26. Augustu, un aizmirsu ka ir tikai Juulijs.

Anyways.

Vakarnakt sapnjoju, ka esmu pie kompja bet vinjsh ir izsleedzies vai nestraadaa. Bet tad peekshnji pamanu kaut kaadus vaardus uz melnaa ekraana augshpusee tipa hieroglifa (nezinu kaa sauc to konkreeto rakstiibu) stilaa kas pazinjo "Talmud" un tas ir nosaukums kaut kaadam dark net portaalam kur visaadas neshkjiistiibas tiek reklameetas. Uzreiz jau dazhas izmetaas uz ekraana bet tad sapnis beidzaas.

Peec tam protams uzreiz mekleeju ko Talmud noziimee, jo mani fascinee redzeet sapnjos nosaukumus ko apzinaati vismaz nekad neesmu dzirdeejusi vai mekleejusi. Pratams, tas izraadaas ir religjisks teksts.

Jums arii gribas nekontroleeti raudaat skatoties Wild Robot? I think it's probably my favourite motherhood movie ever.

Domāju par labākajiem fiktīvajiem pāriem un kā viens no pirmajiem man ienāca prātā Mārdža un Norms no Fargo. Fargo ir lielā mērā farss - bet brīnišķīgs farss, taču tas parāda, manuprāt, arī visādas citas lietas - piemēram to, ka normīši ir viena no garīgi veselākajām cilvēku grupām uz kuras eksistenci lielā mērā balstās sabiedrības spēja jēgpilni funkcionēt. Paņem viņus nost un mums paliek shēmotāji, dažādu apdraudējuma pakāpju ģēniji + dažādu apdraudējuma pakāpju ar prāta spējām nelutinātie, kā arī noziedznieki un vēl visādi vizionāri un whatnot, kuru misija (ne vienmēr, protams) nebūtu iespējama bez citu dzīvju sabotēšanas.

Kad Mārdža filmas noslēgumā saka: "Heck, Norm, you know, we're doing pretty good" viņa apstiprina acīmredzamo, ka cilvēki, kuri piezemēti dzīvo savu dzīvi un nododas savam darbam, spēj saglabāt morālo kompasu un jēgpilnu fokusu labāk kā jebkurš cits, kuram varbūt ir milzu ambīcijas un kurš viņu dzīvi raksturotu kā mietpilsonisku un uzskatītu to par vislielāko ļaunumu.

25. Juulijs

Totaala apaatija

Taa kaa sleedzis, kas atbild par jebkaadu reakciju uz esiibu buutu izsists

Tomeer visi cilveeki ir sveshinieki.

Nu protams, ka mees visi esam vientulji, neesam jau nekaads planktons.

un tad vēl tā pāruzmācīgā doma, ka man nemaz nepienākās būt mājdzīvnieki, it kā kaut kur citur tiem būtu labāk. lūdzu, vēlos arī šim posmam tikt pāri.

man nav tuvu draugu, un nav tuvu radu. there, I said it. kā pie velna es nonācu šeit?

vai jūs kādreiz esat sev vēlējuši sliktu un sevi bremzējuši, lai paliktu vienā līmenī ar cilvēkiem, kurus mīlat?

Sāku saprast, kāpēc cilvēki piemin gadadienas.
Ir ļoti neomulīgi aptvert, ka pirms gada, lūk, bija tā diena, kad Annuška jau bija izlējusi eļļu, bet es neko vēl nenojautu.
Un rīt būs tā, kad tramvajs jau ripoja, bet es neapjēdzu, kas notiek. Un man nebija ne jausmas, kāda katastrofa tikko ir iestājusies.

Aust agrs rīts.

Es lavos iekšā mājā, cenšoties ar ķiveri neko neaizķert un neapgāzt; nesacelt tieku troksni. Novelku zābakus un moto kombinezonu, iekaru skapī.
Adrenalīns turpina pulsēt vēnās, bet man tagad jāiet gulēt tā, it kā es nekur nebūtu bijis. Guļamistabā ir vēsi, logs ir vaļā un ir mūsu mīļā Latvijas vasara, kuras man tā pietrūka. Tu guli un Tev nav ne jausmas, ka pirms nieka piecpadsmit minūtēm es jau atkal izspiedu no tā moča visu, uz ko tas spējīgs. Nekas nelīdzinās tam adrenalīnam, kad sestajā ātruma skala aiziet līdzs sarkanajai iedaļai un tur arī apstājas. Ne jau ātrums tā aizrauj, nē. Ātrums ir garlaicīgs, es mīlu paatrinājumu. Bet, izspiežot robežas, kaifs parādās no visa cita. Tu lido, šķiet, 10cm virs zemes, cerot, ka uz ceļa nebūs ne zara, ne nobrauktas lapsas, ne no piekabes izkrituša ķieģeļa. Ja kaut kas no tā tur būs, tad viss būs cauri ātrāk, kā es sapratīšu, kas tur bija un ka tur vispār kas bija. Zosāda. Tunelis priekšā. Tikai es, ātrums un nakts. Vakaru vēdināšanās, var to saukt arī tā.


Grūti aizmigt. Man tā ir vienmēr, gan pēc sacensībām, gan pēc šiem izbraucieniem. Adrenalīns, domas, viss kopā. Un tik un tā ir vieglāk, nekā bez tā, nezinu, kāpēc tā.


No rīta man priekšā atkal būs darba piedāvājums. Laba pozīcija, izcila alga. Kādi 90% līdzcilvēku par ko tādu būtu sajūsmā. Bet es te sēžu un domāju, vai man to vajag. Vai stresa nebūs vairāk, kā varu noņemt ar vakaru vēdināšanos. Vai man neredz cauri, vai pīpētavā neizmuldēšu ko lieku jau pirmajā darba dienā. Vai nebūs jāsniedzas pēc tās metodes, par kuru man vaicāja darba intervijā – alkohola. Smieklīgi, jo tās dienas vakarā, kad biju no rīta teicis, ka lietoju maz, es gulēju uz ielas, neatceroties, ne kā tur nonācu, ne kā tiku mājās. Gadās, reizi desmit gados. Bet smieklīgi, ka tā sakrīt.


Tu guli un tev nav ne jausmas, par ko es domāju. Tev nav ne jausmas, ka es izstumju motociklu no pagalma, aizstumju to līdz ielas galam un vēl mazliet tālāk, pirms iedarbinu. Un atgriežoties atkārtoju šo, tikai no otras puses un cenšoties neapdedzināt kāju pret karsto izpūtēju. Esmu redzējis, kā izskatās cilvēks, kas no visa spēka satver izpūtēju, lai pie tā turētos, nezinot, ka tas tikko ir bijis slodzē. Sāpes un izmisums. Apziņa par to, kas notiek, atnāk pirms sāpēm.


Velns, vajadzēja tomēr uzpīpēt, pirms iet gulēt…

The hardest thing is to recognise that other people process the world differently than you and that there is no correct way to process the world. It is just lonely and disappointing.

I guess I don't even know what love is, as it cannot be sameness.

I guess I am still an unknowing child. But at least in my mature age I have managed to lose the feeling of urgent desperation about it.

Everyting is just acceptable and fair enough forever.

Probleema ar esiibu ir taada, ka kad tu esi beerns, ja tev ir paveicies ar apstaakljiem, tad tu kopumaa redzi esiibu kaa labdabiigu un interesantu. Bet liidz ko tu nonaac pasaulee, tu redzi cik taa ir kropla un groteska, varbuut tieshi taapeec, ka paradiizes rajons ir tieshi blakus zombiju rajonam. Dalja cilveeku arvien buus pateiciigi par paradiizes rajonu un ciiniisies par taa pastaaveeshanu, kameer dalju cilveeku arvien nozheelos savas beerniibas iluuzijas un mociisies apzinjaa ka tepat aiz muura ir zombiji, kas grib tevi sakoshljaat ar asinjaiem sapuvushiem zhokljiem.

Man beidzot sanāca garšīgas vafeles. Jeb vafeles, kas man garšo. Ar nelielu variāciju internetā atrodamai receptei. Šai:
https://3muskatrieksti.lv/bananu-vafeles-bez-cukura/
Auzu miltu vietā kama milti un lobītās kaņepju sēklas.

animatori mazliet pār-aizrāvušies ar kaklu, imho

Ir daļa sieviešu tiesību aktīvistu, kuras uzskata, ka nevienam nevajadzētu kritizēt viņu politiskos apgalvojumus, jo tā esot viņu kaunināšana. Resp, viņas var teikt jebkuras briesmīgas un mazāk briesmīgas un muļķīgas lietas, bet nevienam nevajadzētu tās kritizēt, jo tā esot viņu kaunināšana.