mani muzikālie ausu tārpi lielākoties mēdz būt kaitinoši, bet nu šis ir new low

ai tumbā,rasā, pakaļa
cik esi grumbaina,
sen pagājusi jaunība,
kad biji apaļa

okei, garais stāsts ir: mani izvaroja viens mans “draugs” mēnesi pēc tam, kad apprecējos. Seko notikumi, bet nespēju atkratīties no sajūtas, ka tieku dehumanizēta un manu “nē” neņem vērā, pārveido tā nozīmi, sarunā ar mani, lai tjip jūtos citādāk. Tas ir patiesais iemēsls, kāpēc tagad tik ļoti sāp tikt vaļā no laulības statusa, kad otrs cilvēks uzliek ignore, ir ļoti grūti, bet tas ir mans nē. Tas ir jāņem vērā. Es nevaru būt izmantojamā, un jo sevišķi beztermiņā, bez norunas, bez komunikācijas, varbūt bez līdzatbildības. Man nav jābūt kaut kādai noderībai, es esmu pats cilvēks.

Stīvens Pinkers aicina akadēmiķus parakstīt vēstuli, kuras autori iebilst pret to, ka universitāte soda akadēmiķi, kurš bija pirmais trauksmes cēlājs Ārdeja lietā (jā, sāga turpinās: Ghent University has suspended Nathan Cofnas, the academic who uncovered former Cambridge Professor Jason Arday’s fraudulent activities. "I was just suspended by Ghent University. They will almost certainly fire me. The decision was made by rector Petra De Sutter, a former leader of the Green Party" Cofnas announced.)

Vēl kas ir interesanti, bet nav pārāk glaimojoši - vismaz pagaidām vairāk kā 85% parakstu vēstulē, kas aicina atbalstīt akadēmisko brīvību, ir vīriešu paraksti - tas mani skumdina. Dāmas, kādēļ tā?

https://johnarmstrongmaths.com/openletters/letter.php?campaign=cofnas

Then again, varbuut sheit ir the wall.

Anyhow es juutos tuksha, bezceriiga un nepateiciiga.

Cik labi, ka ja ir kaads darbs uz ko fokuseeties, lai par sevi nav jaadomaa.

Kaa dievsvar iztureet taadu nepateiciigu laami, kas pie katras iespeejas vaimanaa kaa histeeriaka vibla.

Smiltenītē kā dieva austiņā - viss mierīgi. ap vieniem naktī sākās arī vētra, bet elektrība bija gan ejot gulēt, gan mostoties, dārzā nekas nav nolūzis, pagrabā ūdens nespiežas, tikai kaut kādi lielāki augi - kā sparģeļi, vībotnes utt. mētājas pa zemi, āboli padaudz nokratīti, viss ļoti, ļoti pielijis un turpina pielīt.

Šorīt tāds izdzīvotāju noskaņojums, visi priecīgi, sveši cilvēki sarunājas, ņiprā garastāvoklī, ka nav koks uzgāzies uz galvas,ka vilciens, par spīti uzrakstiem tablo, ka atcelts, kavējas, nebūs, šorīt tomēr atnāk laikā. Un vakar bija lielisks Gala Galantes koncerts, arī koks koncertzāles teritorijā nolūza koncerta, ne starpbrīža laikā. Neatnākušā pēckoncerta vilciena problēmu man acumirklī atrisināja naktsmāju piedāvājums, citi uz perona stāvošie kooperējās taksometram. Jauks pasākums!
Koki lūzuši visās malās, vakar ceļā no koncertzāles uz naktsmājām redzēju četrus, apkaimē ap manu māju bildes no kādiem sešiem šķērsām ielām, pašmājas potētajai 'Antonovkai' nolūzis 'Aukša' zars. Varbūt tālajā dārzā arī kas lakonizējies pa šo laiku, jāpajautā kaimiņiem vai jāaizbrauc apskatīt.

atruna: pirms kādas stundas mazliet noraudājos un autorei visu piedevu - nē, tas nav sliktākais, ko esmu lasījusi, ir atsevišķi segmenti, kuros viņa ir ļoti laba un - ja reiz viņa ir spējusi noturēt manu interesi tik ilgi, kaut kas tur ir. (ir pietiekami daudz bijušas grāmatas par kurām - kā jau pareizi minēja aborigens un kihelkonna iepr. ieraksta kometāros - paškirstot ātri vien var saprast, ka nav ko un jāmet miers, jo ir taču labākas grāmatas, ko lasīt etc.)

lasīt tādu literatūru, kura nav izcila, droši vien nevajag, bet šad tad - mazliet, manuprāt, nenāk par ļaunu, jo tas it kā parāda, kāpēc tā, kuru uzskatām par labu, tāda ir.

pirms kāda laika man uzdāvināja grāmatu, kuru sarakstīja man viena tuva cilvēka draudzene. man viņa ļoti patīk un šķiet visnotaļ inteliģenta un jauka būtne, bet diemžēl nevaru to teikt par viņas gara bērnu. kad lasīju viņas grāmatu man pirmo reizi radās apjauta par to, cik nenormāli laba ir tā literatūra, kuru līdz šim mēdzu baudīt un cik nez ir vēl tādu - ne visai labu darbu - droši vien ārkārtīgi daudz un tad augšā ir tas pats krējums, ko mēs nosmeļam un ieliekam savos plauktos.

labi rakstnieki arī ļoti nožēlojamas un pliekanas lietas māk attēlot ar šarmu un radoši svaigu dziļumu, tomēr dzīvē varbūt tas nevienmēr tā arī ir, piem, grāmatā, kuru lasu patlaban, cilvēki ir reizēm ārkārtīgi kaitinoši savā idiotiskajā ietiepībā un aklumā, kas ir attēlots diezgan sekli - bet arī tā ir šķautne - reizēm cilvēks var būt akls un nožēlojami plakans, viendimensionāls muļķis bez nekāda dziļuma un ir pelnījis tieši šādu portretu un varbūt tas mani tik ļoti kaitina tāpēc, ka šajā bezpalīdzīgājā karikatūrā es atpazīstu sevi.

Back in kings landing. Ok, i guess it is what it is. Winter is coming for everyone.

pirms dažām dienām iesāku vienu romānu, nekas īpašs, bet ieinteresējos par to, kas tālāk notiks un tā nu turpināju. šodien lasu vairākas stundas no vietas un, es pat izteikt nevaru, cik ļoti es šo darbu ienīstu. es pabeigšu, jo man ir jāzina ar ko tas idiotisms beigsies, bet - nekad mūžā kam tādam nevajadzēja tik sarakstītam un, ja šo noveli iedotu kā izglītojošu materiālu par tēmu 'sievietes psihe', tad, lasot par to kā uzvedas un ko domā galvenā varone, nāktos secināt, ka sieviete ir visdebilākā būtne visumā, vienk vāks, pēc tam sameklēšu autores bildi, gribu redzēt seju, kas ir spējīga sarakstīt kaut ko tik drausmīgu. piedodiet par negācijām, bet, ticiet man, es vēl sevi ļoti apslāpēju.

jā, jums pietrūks āra tualetes smaržas

izrādās, vismelnākā lieta pasaulē ir zivs. viņu nevar redzēt, pat paņemot rokā

https://www.si.edu/newsdesk/releases/scientists-discover-how-deep-sea-ultra-black-fish-disappear

deprešens pilnīgā vienatnē. nē, es neviam neatvēršos.

Mēs esam pelnījuši, lai jūs beigtu dalīties ar tizliem AI "jaunradītajiem" emodžijiem.

vakar ap 23iem man bija interesants gļuks.

biju jau iemigusi un sapņoju, bet sapnis bija vēl tikko sācies, tāds sapnis, kas vēl atrodas uz kāpnēm vai uzgaidāmajā telpā, nevis jau dziļos pagrabos. un tad koridorī (koridorā? mans iekšējais ortogrāfs mulst) bija soļi kādam ejot uz vannas istabu un ieslēdzās gaisma - un - pāreja no vienas - sapņa - realitātes uz nomoda bija ar diezgan spēcīgu apziņas klātbūtni, laikam tāpēc, ka nebiju vēl pilnīgā, bet tikai daļējā miega stāvoklī.

sapnis pakāpeniski pagaisa kā kāda pelnu statuja, ko aizpūš vējš, un to pilnībā pārņēma skaņa - soļi uz grīdas - un redze, pat caur aizvērtiem plakstiem - ieslēgtā gaisma un tas bija tik silti un spēcīgi, ka tajā brīdī izjutu ļoti stipru kontrastu - mans iekšējais monologs, sapnis, ir smiltīs rakstīta ziņa, bet tā realitāte, kas atrodas ārpus manis ir kāds visaptverošs, varens un mīlīgs spilvens, pat vēl vairāk - kā kāda reāli eksistējoša, dzīva un īsta būtne.

tas varbūt nav nekas, bet man vienmēr ir bijis otrādi - sajūta, ka īstās dzīles ir pieejamas tikai sapņos, bet tagad it kā abi stāvokļi bija nolikti blakus un sapnis, lai gan šķita tik īsts un dziļš, izrādījās tik maziņš, ka tika momentā aizslaucīts, savukārt nomods tik spēcīgs, visaptverošs, gaišs un silts, ka es uz brīdi iemīlējos nomodā, nevis sapņos.

no satori:

"Esmu slikta feministe, jo vienmēr esmu vērtējusi savus partnerus pēc viņu spējas droši vadīt auto, kamēr pati esmu bijusi svēti pārliecināta, ka glābju dzīvības, pat nemēģinot stūrēt."

man šķiet, ka ir milzu atšķirība starp: vērtēt to kā cilvēks brauc vs vērtēt cilvēku pēc tā vai viņam ir vai nav tiesību

tiesību sakarā - man ir vienalga, ja cilvēkam ir tiesības - labi, ja nav - arī labi.

BET - ja es sēžu blakus braucējam, kurš ir pārgalvīgs, brauc bīstami un ārdās road rage, mēģinot 'pārmācīt' jebkuru, kurš brauc par ātru (psihopāts!) vai par lēnu (garīgi atpalicis vai pusmiris!) vai vēl kā citādi - ...

ja man šajā situācijā nonākt pie secinājuma, ka 'na-ah, this guy is not ok' ir slikts feminisms, tad - kas vispār ir feminisms? mēs vērtējam cilvēku rīcību visvisādās situācijās, braukšanu ieskaitot un ir tikai saprātīgi, manuprāt, ņemt vērā kāda temperamentu arī laikā, kad viņš brauc.

Viņš laikam joprojām ir kopā ar to meiteni, kas ir 17 gadus jaunāka par viņu. Redzu reti, varbūt slēpjās, tā kā viņš man pateica, kad vēl runājām, kad izteicu sašutumu. Nu labi. Kāda gan man vairs daļa par to, izņemot pretīgi, nepatīkami atkal un atkal sastapt vilšanos.

P.s. Gaidu, jo nav izpildījis saistības ar tiesu

Pēc garajiem sausuma periodiem ar izdegušo zāli ir tik patīkami no rīta caur pavērto logu dzirdēt slapju asfaltu.

Citās ziņās: sen neko neesmu rakstījusi par Zaļo partiju, kas ir jālabo, īpaši tagad, kad tās biedri pēc Džeisona Ārdeja nāves ir nākuši klajā ar plānu vērienīgai vārda brīvības ierobežošanai.

Daudz labu ideju, piem: divu valsts regulatīvo dienestu izveide, lai "atzīmētu un novērstu rasismu" un "ableismu" mediju saturā, kā arī pārraudzītu "vajāšanu", kas it kā izriet no mediju atspoguļojuma. Mediju regulatoram Ofcom piešķirt pilnvaras, kas ļautu tam pieprasīt, lai lielās platformas dzēš "naidīgu, diskriminējošu un sazvērestības" materiālu, acīmredzot pat tad, ja tas nepārkāpj likumīgas vārda brīvības robežas, pieprasīt sociālo mediju uzņēmumiem "veicināt un aizsargāt" noteiktu balsu daudzveidību. Un, visbeidzot - novirzīt aptuveni £1 miljardu publiskā finansējuma katru gadu Independent Media Commons, ko veidotu bezpeļņas un "sabiedrības interešu" mediji un ko pārraudzītu nacionālās un reģionālās mediju padomes.

Ir cilvēki par kuriem britu mediji raksta nonstopā, piem, Roulinga, teju katrs tvīts, ko viņa uzklabina, potenciāli kļūst par rakstu. Laikā, kad mediji ziņoja par viņas atbalstu tagadējās organizācijas Sex Matters izvedotājai Majai Forstārterei, britu LGBTQ+ medijs Pink News par Roulingu cepa 40 rakstus nedēļā. Vai arī, atceros rakstus par skotu meitenēm, kur tas pats Daily Mail vēstīja, ka pie visa vainīga 12 gadīga meitene ar psihozi, kas vēlāk izrādījās nepatiesība - nekas no tā neizpelnījās tik lielu uzmanību, lai tiktu ierosināta jaunu mediju kontroles mehānismu izveide. Savukārt, kad kāds, kurš pieķerts neskaitāmos melos un, kurš sūtīja policiju un advokātus virsū tiem žurnālistiem, kas vēlējās šos melus pārbaudīt - tika atmaskots, tagad tas ir vajadzīgs. Kā tas nākas, ka vairāk vajag aizstāvēt tieši kādu, kurš reāli ir bijis vainīgs, nevis nevainīgos. Labi, Ārdeja gadījums ir ekstrēms, jo beidzās ar nāvi, taču vai patiesības nākšana gaismā būtu jāierobežo, jo kaut kādā dīvainā leņķī tā saduras ar cīņu pret rasismu un ableismu un var kādu aizskart un novest nāvē? Cilvēku iedzina nāvē tā melu jūra, kurā viņš peldēja.

gan mīlu gan ienīstu to kā animes pēkšņi ņem un uzplēš flashbacks

( objectification )