man nav tuvu draugu, un nav tuvu radu. there, I said it. kā pie velna es nonācu šeit?

vai jūs kādreiz esat sev vēlējuši sliktu un sevi bremzējuši, lai paliktu vienā līmenī ar cilvēkiem, kurus mīlat?

Sāku saprast, kāpēc cilvēki piemin gadadienas.
Ir ļoti neomulīgi aptvert, ka pirms gada, lūk, bija tā diena, kad Annuška jau bija izlējusi eļļu, bet es neko vēl nenojautu.
Un rīt būs tā, kad tramvajs jau ripoja, bet es neapjēdzu, kas notiek. Un man nebija ne jausmas, kāda katastrofa tikko ir iestājusies.

Aust agrs rīts.

Es lavos iekšā mājā, cenšoties ar ķiveri neko neaizķert un neapgāzt; nesacelt tieku troksni. Novelku zābakus un moto kombinezonu, iekaru skapī.
Adrenalīns turpina pulsēt vēnās, bet man tagad jāiet gulēt tā, it kā es nekur nebūtu bijis. Guļamistabā ir vēsi, logs ir vaļā un ir mūsu mīļā Latvijas vasara, kuras man tā pietrūka. Tu guli un Tev nav ne jausmas, ka pirms nieka piecpadsmit minūtēm es jau atkal izspiedu no tā moča visu, uz ko tas spējīgs. Nekas nelīdzinās tam adrenalīnam, kad sestajā ātruma skala aiziet līdzs sarkanajai iedaļai un tur arī apstājas. Ne jau ātrums tā aizrauj, nē. Ātrums ir garlaicīgs, es mīlu paatrinājumu. Bet, izspiežot robežas, kaifs parādās no visa cita. Tu lido, šķiet, 10cm virs zemes, cerot, ka uz ceļa nebūs ne zara, ne nobrauktas lapsas, ne no piekabes izkrituša ķieģeļa. Ja kaut kas no tā tur būs, tad viss būs cauri ātrāk, kā es sapratīšu, kas tur bija un ka tur vispār kas bija. Zosāda. Tunelis priekšā. Tikai es, ātrums un nakts. Vakaru vēdināšanās, var to saukt arī tā.


Grūti aizmigt. Man tā ir vienmēr, gan pēc sacensībām, gan pēc šiem izbraucieniem. Adrenalīns, domas, viss kopā. Un tik un tā ir vieglāk, nekā bez tā, nezinu, kāpēc tā.


No rīta man priekšā atkal būs darba piedāvājums. Laba pozīcija, izcila alga. Kādi 90% līdzcilvēku par ko tādu būtu sajūsmā. Bet es te sēžu un domāju, vai man to vajag. Vai stresa nebūs vairāk, kā varu noņemt ar vakaru vēdināšanos. Vai man neredz cauri, vai pīpētavā neizmuldēšu ko lieku jau pirmajā darba dienā. Vai nebūs jāsniedzas pēc tās metodes, par kuru man vaicāja darba intervijā – alkohola. Smieklīgi, jo tās dienas vakarā, kad biju no rīta teicis, ka lietoju maz, es gulēju uz ielas, neatceroties, ne kā tur nonācu, ne kā tiku mājās. Gadās, reizi desmit gados. Bet smieklīgi, ka tā sakrīt.


Tu guli un tev nav ne jausmas, par ko es domāju. Tev nav ne jausmas, ka es izstumju motociklu no pagalma, aizstumju to līdz ielas galam un vēl mazliet tālāk, pirms iedarbinu. Un atgriežoties atkārtoju šo, tikai no otras puses un cenšoties neapdedzināt kāju pret karsto izpūtēju. Esmu redzējis, kā izskatās cilvēks, kas no visa spēka satver izpūtēju, lai pie tā turētos, nezinot, ka tas tikko ir bijis slodzē. Sāpes un izmisums. Apziņa par to, kas notiek, atnāk pirms sāpēm.


Velns, vajadzēja tomēr uzpīpēt, pirms iet gulēt…

The hardest thing is to recognise that other people process the world differently than you and that there is no correct way to process the world. It is just lonely and disappointing.

I guess I don't even know what love is, as it cannot be sameness.

I guess I am still an unknowing child. But at least in my mature age I have managed to lose the feeling of urgent desperation about it.

Everyting is just acceptable and fair enough forever.

Probleema ar esiibu ir taada, ka kad tu esi beerns, ja tev ir paveicies ar apstaakljiem, tad tu kopumaa redzi esiibu kaa labdabiigu un interesantu. Bet liidz ko tu nonaac pasaulee, tu redzi cik taa ir kropla un groteska, varbuut tieshi taapeec, ka paradiizes rajons ir tieshi blakus zombiju rajonam. Dalja cilveeku arvien buus pateiciigi par paradiizes rajonu un ciiniisies par taa pastaaveeshanu, kameer dalju cilveeku arvien nozheelos savas beerniibas iluuzijas un mociisies apzinjaa ka tepat aiz muura ir zombiji, kas grib tevi sakoshljaat ar asinjaiem sapuvushiem zhokljiem.

Man beidzot sanāca garšīgas vafeles. Jeb vafeles, kas man garšo. Ar nelielu variāciju internetā atrodamai receptei. Šai:
https://3muskatrieksti.lv/bananu-vafeles-bez-cukura/
Auzu miltu vietā kama milti un lobītās kaņepju sēklas.

animatori mazliet pār-aizrāvušies ar kaklu, imho

Ir daļa sieviešu tiesību aktīvistu, kuras uzskata, ka nevienam nevajadzētu kritizēt viņu politiskos apgalvojumus, jo tā esot viņu kaunināšana. Resp, viņas var teikt jebkuras briesmīgas un mazāk briesmīgas un muļķīgas lietas, bet nevienam nevajadzētu tās kritizēt, jo tā esot viņu kaunināšana.

Uzjautrinājāmies par "barikāžu dalībnieku piemiņas nozīmītēm", bet, kurš smejas pēdējais, smejas visgardāk. Bez bumažki ti bukašaka!
1991. gada barikāžu dalībnieki saņem 70% NĪN atvieglojumu. Pajautāju gemini, kā valstij pierādīt, ka cilvēks bijis barikādēs.
( ... tālāk ... )
Man šķiet, paies kāds laiks, un tie, kas būs apgādājušies ar pateicības rakstiem, tāpat kā kādreiz "Lielā Tēvijas kara dalībnieki" un "revolūcijas varoņi" varēs staigāt pa skolām un kā goda pionieri siet pionieriem kaklautus... ēēe, laikmetus sajaucu :)

Bet nu, pateicieties man, tas, izrādās, ir izdevīgi.
( ... tālāk ... )

Šis izskatās pēc kādreizējās Cibas sistēmas, kur bez uzaicinājuma tu iekšā netiec.

"..gan Saeimai, gan premjeram ir dots pats svētākais, proti, vēlētāja griba jeb mandāts, kas nekādiem NVO un Re:Baltica nav. Tāpēc salīdzinājums ir nekorekts pašā saknē. Ideja pielīdzināt no fondiem dzīvojošus garāmgājējus visas valsts iedzīvotāju gribai ir slikta un bīstama ideja.."

mazliet satrigerējos, lasot cibas diskusiju. runa ir par Latvijas demogrāfiju. Latvijā ir zema dzimstība. reakcija: "Pasaulē ir 8.3 miljardi cilvēku, katru minūti piedzimst 250 līdz 260 bērnu. "Zema dzimstība" ir izdomāta problēma."

vesela etniska nācija nav tik nozīmīga, lai vispār uz sekundi tiktu apsvērta kā kaut kas vērtīgs vai vismaz, ja ne vērtīgs, tad kaut vai uz mirkli pamanāms un atzīts kā kaut kas patlaban eksistējošs kā skaits strauji sarūk. (protams, tie nav nekādi aborigēni vai jebkura cita ne-eiropeiska cilvēku grupa, kuras pazušanai ir pietiekami liela nozīme, lai tā tiktu pieminēta). un tas ir likumsakarīgi ar progresīvajām vērtībām, te kkad bija runa par to, ka neviens no PRO partijas biedriem nav izvēlējies, lai viņa pasē būtu norādīts, ka ir latvietis. tās ir katra tiesības un brīva izvēle, protams. bet vajadzētu tad ielikt arī partijas programmā: "latvieši? kas tie tādi? pohuj"

Izskatās, ka no septembra uz testa laiku paņemsim pie sevis kaķi.. ar iespēju, ka tas paliks pie mums, ja būsim saderīgi. Un, ja tā, taro pareģojums par kaķi septembrī piepildīsies.

lasu dainas, kurās minēts tikums, šī man ļoti patīk:

Neteic mani, māmulīte,
Pa ciemiem staigādama,
Mana paša kājas, rokas
Izteiks manu tikumiņu.

es vēl piebilstu - ne tikai māmulīte, bet arī pašam nevajag ar vārdiem sevi celt, bet darbiem (tas gan iet pretrunā ar 'kurš tad kaķim asti cels, ja ne pats'), varbūt tas ir tikai mans bias - pie tam laikmetā, kur tev ir 'jāprot sevi pārdot'- totāli nederīgs, bet sevis slavināšana man šķiet atbaidoša neatkarīgi no laikmeta.

*

tagad lasu par lepnību. nereti ir sastopams uzskats, ka lepnība kristietībā ir grēks, bet dainās - laba lieta. man šķiet, ka dainās nav tāds viens uzskats, tur ir variācijas - samērīgs pašlepnums nav nekas slikts, to var nolasīt; tai pat laikā par uzpūtīgiem cilvēkiem tiek aicināts vienk pasmieties, kā šeit:

Lai bēdāja, kas bēdāja,
Es par lepnu nebēdāju;
Situ knipi uz knipīša
Uz tā lepna deguniņa.

kochkas ieraksts man atsauca atmiņā Heses citātu no Demiana: Tas, ko mēs redzam, ir tas pats, kas mīt mūsos. Nav nekādas citas īstenības kā vien tā, kas ir mūsos.

kas man īstenībā šķiet ļoti precīzi, pat ne tikai metaforiskā, bet arī tīri fizikālā līmenī, proti, elementi no kā sastāv mūsu ķermenis ir bijuši galaktikas, Saules sistēmas un planētas apritē jau nez cik ilgi.

runājot par Nīlu Degrasu Taisonu - jau biju par viņu veiksmīgi piemirsusi, bet cibas ieraksts atgādināja, ielikšu šeit savu mīļāko reakciju uz vienu no viņa muļķībām.

https://www.youtube.com/watch?v=f39nBhLZEiU

tas, protams, nav viss, viņš ir pierunājis vēl visvisādas citas muļķības, bet neiešu te detaļās. lai nu kā, tas ir skumji, jo kādreiz man viņš patika, pat nopirku vienu viņa grāmatu.

Kad tas retrogrādais Merkurijs beidzot beigsies, es vairs nevaru izturēt.

Jautājums, protams, retorisks, skaidrs, ka es zinu, kad tas beigsies.

Kā var zināt, ka man ir taisnība?

Elementāri dārgo Vatson - man vienmēr ir taisnība.

:)

Pabeidzu pirmo sezonu (otrā kkad būs) NIPPON SANGOKU: The Three Nations of the Crimson Sun, absolūts māsterpīss no jebkura rakursa, gan sižets, gan tēli, gan animācija.

"Ekstrēmākajos gadījumos dažās disciplīnās – īpaši izceļas antropoloģija un socioloģija – izskan aicinājumi atteikties no idejas par pasaules izprašanu vai vismaz mazināt tās nozīmi par labu pasaules mainīšanai. Tā, piemēram, Amerikas Antropologu asociācijas prezidents savā 2021. gada prezidenta uzrunā sacīja: "..antropoloģija ir izņēmums starp sociālajām zinātnēm .. jo tās politiskais projekts ir izaicināt kultūras ziņā dominējošo kapitālistiskā patēriņa veselo saprātu." Mūsu ziņojumā ir citēti vairāki citi ievērojami antropologi, kuru rakstītais pamatā saskan ar šo pieeju. Piemēram, žurnālā American Anthropologist publicētajā diskusijā par šo uzrunu Fernando Viljena (Fernando Villanea) uzsver, ka "antropoloģijas galvenā akadēmiskā vērtība nav patiesības meklējumi, jo visa patiesība ir subjektīva", bet gan to, ka "tā vietā tās galvenajai vērtībai vajadzētu būt kalpošanai to cilvēku interesēm, kuriem antropologi pagātnē ir nodarījuši kaitējumu."[..]

"Ja jūsu galvenais mērķis ir kalpot kādas kopienas interesēm, nevis padziļināt izpratni par pasauli, jums ir pieejamas daudzas citas nodarbošanās - sākot no kopienas aktīvisma līdz politikai -, un tās visas acīmredzot balstās uz zināšanām un izpratni, kas gūta no citiem avotiem."[..]

"Radikālāks pamatojums zinātnes politizēšanai nekā šis domāšanas virziens, kam humanitārajās zinātnēs ir bijusi liela atsaucība kopš 20. gadsimta 60. gadiem, ir postmodernisma noliegums, ka vispār varētu pastāvēt tāda lieta kā tīri epistēmisks, nepolitisks iemesls kaut kam ticēt vai tīri objektīvs, nepolitisks fakts. Lielā mērā franču filozofu, īpaši Mišela Fuko, ietekmē šāds uzskats par zināšanām un patiesību kļuva par ortodoksiju plašos humanitāro zinātņu virzienos. Mēs citējam vairākus zinātniekus, kuri apliecina savu uzticību šādai doktrīnai, un mēs būtu varējuši citēt vēl desmitiem citu."[..]

"Literatūrzinātnieks Stanley Fish: "Taču fakti tiek atzīti par faktiem tikai noteiktā skatpunktā, attiecībā pret kuru tie ir acīmredzami un skaidri saskatāmi; tiem, kuri šo skatpunktu nezina vai ir noraidījuši, tie nebūs fakti vai pat nebūs redzami. Zināšanas ir nelabojami perspektīvas (atkarīgas no skatpunkta), un perspektīvas ir nelabojami politiskas."" [..]

"Protams, pastāv zināma izpratne, kurā ir tiesa, ka visi apgalvojumi par zināšanām tiek izteikti politiskā kontekstā: mans apgalvojums, ka mans kaķis sēž uz lasāmkrēsla, ir izteikts Amerikas Savienotajās Valstīs 2026. gadā, kas zināmā mērā ir politisks konteksts. Mēs visi varam arī piekrist, ka dažreiz (lai gan, domājams, ne apgalvojumā par manu kaķi) šis politiskais konteksts varētu būt būtisks, lai paskaidrotu, kāpēc cilvēki pēta tieši tos jautājumus, kurus viņi pēta, vai izsaka tieši tos apgalvojumus, kurus viņi izsaka. Taču viena lieta ir teikt ko tādu, bet pavisam cita – apgalvot, ka pati patiesība ir atkarīga no politiskā konteksta vai ka jebkurš pamatojums tam, kam ticēt, ir atkarīgs no to cilvēku politiskajām vērtībām, kuri šo pamatojumu izvirza." [<-----jajajajajajāāāā!]


https://philosophersmag.com/on-subordinating-scholarship-to-politics/