Ik pa laikam arvien gribas kaut ko ierakstiit, not to feel lonely in my thoughts. Bet tad uzreiz praats burkshkj "Nav ko shitaadas voblas gvelzt!"

Taa it kaa visi teikumi buutu kjeceriibas un maanjticiigi apdraudeejumi. Tas it kaa Visums uzreiz atbildeetu "Taa ja? Tu tam tiesham tici? Ok tad es tev paraadiishu siikaa lose."

I'm just really scared of God all the time, or rather that force prompts one to transcend lies.

jā - http://klab.lv/users/rkktzd/465024.html

Var jau būt, ka es pārāk nonivilēju trīszvaigžņu ordeņa vērtību, bet mēs vienu tādu varētu piešķirt cilvēkam, kas ir izdomājis apzīmējumu "Latvijas Nokia". Vēl, protams, var būt tā, ka šis apzīmējums nav tik izplatīts, kā man šķiet.

Lai vai kā, bet ir diezgan neiespējami lasīt Latvijas medijus, un regulāri neuzrauties uz runām par "uzrāvienu". Mēs visu laiku gaidām uzrāvienu, intervējam cilvēkus, kas ir piedzīvojuši uzrāvienu, vai kuriem ir viedoklis par to, kā iegūt uzrāvienu. Tagad "kaut kas, kaut kas", prezidenta administrācija un likmes uz mākslīgo intelektu, kas mums dos uzrāvienu. No vienas puses saprotu, ka pasaule ir mainīga, un ir svarīgi nepalaist garām iespējas uzlabot savas dzīves, bet man ir bažas par to, vai tur apakšā nav kaut kāda nepareiza mentalitāte. Viens piemērs varētu būt spektrā kaut kur starp crypto bros, kas gaida savu asetu "uzrāvienu", bet mazāk glamūrīgā versijā tas var būt nabags, kas visu laiku cer uz to, ka viņam izdosies uzvarēt loterijā, un tas mainīs visu viņa dzīvi, un varbūt pat personību. Ja mēs par savu kolektīvo "es" nedomājam tik avantūriskās līnijās, tad vēl visas šīs runas par uzrāviena gaidīšana atgādina cilvēku, kurš diezgan pavirši apmeklē treniņus, bet visu laiku cer, ka tūlīt viņam būs kvalitatīvs lēciens viņa sniegumā, lai gan patiesībā tas granīts ir jāgrauž pa mazam gabaliņam, bet sistemātiski, un par visādiem maģiskiem dopingiem jāsāk domāt tad, kad tu esi atsities pret savas performances griestiem, un tev ir jānovērš stagnēšana.

All that said, man patiesībā nav ne jausmas, kā mums ir ar tiem uzrāvieniem. Latvija sev vairs nav nabadzīga valsts spriežot pēc patēriņa cenām, bet kaut kā dzīvojam. Tai pat laikā es zinu par apkārt esošo nabadzību, bet es arī sevi nepieskaitu pie turīgiem cilvēkiem. Jau atkal, varētu būt tā, ka liela daļa no tiem, kurus es uzskatu par turīgiem, vienkārši prioritizē citas lietas, un es redzu tikai izkārtni. Mana izkārtne, protams, liecina, ka es esmu vienkāršs zēns, kas nedzer konjakus, un džinsus pērk uz atlaidēm. Bet izkārtne vai ne, man arvien vairāk šķiet, ka mums aktīvāk būtu jāsāk domāt par nevienlīdzības izlīdzināšanu. Un ja mēs tiešām sagaidīsim to daudzināto izrāvienu, tad nu noteikti tā augļi būtu jāsāk pārdalīt proporcionāli, jo tā plaisa sāks izskatīties ļoti uzkrītoši.

also, nupat esmu izdzīvojusi rotenieku, un šoreiz es tiešām sajutu, kas tas tāds ir. tik ļoti sajutu, ka jau sāku sliekties uz domām, ka tas ir kovids, jo bija arī temperatūra, kas kratīja no aukstuma un lauza kaulus,  bet nē, 30 h un viss cauri. tak sebje piedzīvojums pirmssvētku laikā.

Interesanta eseja par hibernāciju.


https://aeon.co/essays/how-animals-learned-to-hibernate-and-why-we-cant-do-it-yet

Did our ancestors use hibernation to survive through the winter when it was cold outside or food supplies dwindled? Or is the entire notion of hibernation related to winter misconstrued, and we need a new and fresh perspective? As we know, there are tropical lemurs that can hibernate at high body temperatures, which suggests that being related to winter is a contingent and unimportant feature of a much broader phenomenon than the name suggests. Scientists now agree that animals hibernate not only to save energy or overwinter cold seasons, but as a way to deal with other environmental calamities. This may include wildfires, heatwaves, storms and perhaps even natural disasters on a cosmic scale, such as the meteorite collisions with Earth that wiped out the dinosaurs but spared small primitive mammals that could well have survived thanks to their gift of hibernating.

..

For example – what is the relationship between hibernation and sleep? Recent research in several hibernating species reveals that animals often enter the state of hibernation via sleep, as if sleep were the gateway to the state of hibernation, being the first step towards hypometabolism. Where does sleep end and hibernation begin? That’s not an easy question to answer definitively. The relationship between torpor and sleep remains poorly understood and at best confusing, not least because of a lack of clearly defined concepts in this area.

Hibernating animals appear to be sleeping, yet we define sleep using explicitly brain- and behaviour-centric criteria, such as immobility, an elevated arousal threshold and characteristic brainwaves, while hibernation and torpor are defined based on metabolic criteria. Perhaps sleep has evolved from more ‘primitive’ hypometabolic states, and the animal that goes from sleep to hibernation recapitulates that evolution in reverse? Can we perhaps even view sleep as an aborted form of hibernation, emerging when our ancestors learned to apply the break at the right moment, to remain in control of the bodily state rather than plunging into torpidity?

..

Beigās ir izteikts minējums, ka varbūt cilvēku suga vienmēr ir zinājusi kā hibernēties un tas tiks darīts mirklī, kad citas izejas vairs nebūs.

Krievija satraucas par to, ka rietumi veic provokācijas, iesūtot rusofobiskus emigrantus, kuru bērni mēģina tikt viņu skolās, nezinot valodu. Izklausās jau smieklīgi, bet ir rīcības plāns, ir likumdošanas grozījumi, cilvēki var rosīties, lai aizstāvētu valsts un tautas intereses.

Mums, protams, visas problēmas ir īstas, un nevienam no malas neizskatās smieklīgas. Nav tā, ka mums par katru sadārdzinātu projektu ir kāds reāls sods, bet šādu tādu kriminālatbildību var arī noraut. Turpretī šai jaukajai rotaļai ir bezgalīgs potenciāls - izdomājam problēmu, pārliecinam cilvēkus par tās nopietnību, un tad varam aktīvi imitēt darbību. Vēl labāk ir tas, ka šādas problēmas ir ļoti viegli risināt, jo rezultātu izmērīt nav iespējams, un tad var nākt klajā ar izdarīto darbu sarakstu. Un stulbas lietas jau notiek tikai Krievijā, jo mūsu ielu pārsaukšanas un pieminekļu demontāžas ir pavisam kas cits. Un esmu gandrīz pārliecināts, ka arī Krievijā kaut kādi margināļi skatās uz Krievijā notiekošo, un domā - kas par absurdu? Tikmēr vairums visdrīzāk arī reāli atbalsta šo cīņu pret rietumu provokācijām.

Nez, cik daudz mums ir aklo punktu uz šādām lietām?

noskatījos divas sieviešu veidotas filmas "This Closeness" by Kit Zahar un "Blackbird Blackbird Blackberry" by Elene Naveriani, viena ir Gen Z un otra ir millenial, apraudājos par to, cik "female gaze" joprojām ir nereprezentēts, ja šīs filmas šķiet "neparastas", jo kaut kādā ziņā tās ir tik normālas.

Delfi.lv ir tāds feministu podkāsts 'Visas labas', šad tad paklausos. Nesen tur bija jautājums vai drīkst jokot par visu un tika izteikta doma, ka ne, ka nevar par tiem, kas hierarhijā ir zemāk par tevi.

Šorīt klausījos interviju, kurā Endrū Doils no savas žurnālista/satīriķa/komiķa perspektīvas skaisti ielika šo domu kontekstā:

"...and then there this movement came along which we might call wokeness or critical social justice or whatever you want to call it, which was effectively a new powerful force in society which no one was ridiculing. It was as though for all of us this one closed system of thought had somehow successfully portrayed itself as the underdog and therefore became ring-fenced from satirical attention which is an interesting unprecedented thing. Normally we know the church, the state, the government, whatever..we know who the powerful people are and we know where the satirists target will be. But this was a group that said if you mock us, you're actually punching down..you're a bully, even though this whole movement is of legitimizing bullying."

Un vērtīga piebilde no intervētāja: "It's also a movement that was based on the belief that virtually every form of interaction can be construed as a kind of bullying given that there's no human motivation fundamentally other than that of power."

ko man ir devusi neo-tantra, īsumā: fokuss pārvirzījies no tā, ka es esmu resna, uz to, ka nav kaut kas nav kārtībā ar auru.

bet redzi, arī tās ir čabošas lapa

īsumā, nav nekā briesmīgāka par kapitālisma iespiešanos reliģijā un psiholoģijā. kapitālisms bija labāks, kad tas mijiedarbojās vienīgi ar mūsu kāri pēc lietām.

nesen nācās (vispār drausmīgi, ka jādara kaut kas tāds) kādam skaidrot, ar ko kapitālisma kolonizācija ir labāka par sociālistu kolonizāciju. jo "Rietumi" joprojām dzīvo "ilūzijā" par Soviet Union projektu (ir viegli par ilūziju nosaukt otra tukšo laukumu, kurā man svilpo vēsturiskā CPTSD vēji): es uzvilkos un apklusu pusceļā. īsumā, mēs esam dirsā no visām pusēm, bet šī saruna mums būs efektīvāka, atmetot rusofobiju un sajūsmu par NATO.

šodien par laimi beidzās Merkura retrogrāds un sākās mēnešreizes - lai arī Kristus mani tāpat no tā visa ir atbrīvojis - it kā.

šķiet, ka neesmu redzējis sauli jau kādas divas nedēļas. iebliežu savu SAD gaismu, man šķiet, ka tas vismaz mani kaut kā drusku glābj. lasu, ka šitāda tumsa būs vēl kādu mēnesi. mī un žē.

V atnāca no darba ar eglīti, viņiem tur kaut kāda fotosesija bijusi un nebija, kur to egli pēc tam likt, ofisā jau viena ir, viņš paņēma mums, nu, tagad mums ir eglīte, varbūt tuvākajās dienās atradīsim iedvesmu to izdekorēt, man, protams, gribas tur visus savus krāsainos -tchotchkes- salikt, V grib melnbaltu arhitektu eglīti, nu, kādas redz interjera žurnālos, pfff, saku, ka būs jādala uz pusēm tā egle

nedēļas hailaiti:
* atvaļinājums. kādas 2,5 - 3 dienas bija miskaste. jutos ļoti slikti. neizdarīju visādas lietas, ko gribēju. bet bija arī daudz foršas nekā nedarīšanas;
* bindžojām C. B. Strike. šon laikam iznāk jaunā sezona;
* satiku KP uz 4,5h Čē;
* dabūju par brīvu ļoti garšīgu mango lassi un pat neiedevu savu phone number;
* anxious un avoidant attachmentu klašs;
* viena pati izdzēru vairāk nekā 0.5 ruma (vienā piegājienā vakarā);
* atkal daudz oksitocīna;
* zirgs ļoti hot;
* pārāk maz kustos;
* un nav nekāda ZSV vaiba un entuziasma un ideju dāvanām.

p.s. un aaaaaaaaaa, kaķu kaku īrniece beidzot izvācās (dedlains bija jūlija beigas). mēbeles (un kakas) gan palika. solījās izvākt janvārī. tā baigi tam neticu. bet tāpat kruti!!!!!

the ultimatum tomēr nevarēju izturēt. visu laiku viņi tur viens otram palīdz open up, un būt vulnerable, un ir challenging (c), it kā citu vārdu pasaulē nav, un es skatos un domāju, jeibogu, kādi jūs visi mazi un dumji (takes one to know one), bet nu, visam ir savs limits, tāpēc paldies par black doves.

man oficiāli ir RBF (arīdzan RGF) - jeb, tā dēvētā resting bitch face (attiecīgi arī resting gym face).

aizvakar bijām paballēt ar grieķu draudzeni viņas vakardienas dzimšanas dienas svinību ietvaros. viņa man vairākas reizes atgādināja atslābināt sejas muskulatūru un varbūt bišķi pasmaidīt. es biedējot prom cilvēkus.
lūk, biznesa ideja. iešu jums līdzi uz pasākumiem biedēt prom cilvēkus. perfekts variants tiem, kuriem uz balli ir JĀiet, bet socializēties negribas.

moka nostaļģija pēc kaut kādas frekvences, kas vairs nekur nav atrodama
tur ir slapjš sniegs, ielas lampu oreoli, asaru smarža, cigarešu dūmi, kaut kas tāds. "nepiepildāmas alkas pēc atstarošanās rīta miglā".
es gribu likties mierā, es gribu mierīgi kļūt mazliet vecmodīga.

dzirdu kā bērns savā istabā uz ģitāras spēlē green day dziesmu brain stew

*

green day klausījos kādu neilgu brīdi ļoti sen, tagad bērna iespaidā uzliku šo to paklausīties un secināju, ka joprojām zinu no galvas visus welcome to paradise vārdus. Protams, arī basket case, bet tos jau zina visi.

neilgi pēc tam, kad nesen bija iznācis albums american idiot, pirmo reizi apmeklēju šo salu un tāpēc paradoksālā kārtā pirmie iespaidi man nesaistās ar vietējiem mūziķiem, bet gan ar sarkano sirds granātu, kuru toreiz varēja redzēt gluži vai uz katra stūra.

Nejauši atklāju, ka yt ir viena no manām bērnības mīļākajām filmām. Objektīvi tā ir diezgan patālu no izcilas filmas, bet man tai ir sentimentāla vērtība.