Cepties par sūdu laikam ir kaut kāda cilvēka psihes pamatvajadzība. Es biju dzirdējis šo apzīmējumu, bet beidzot iegūglēju, kas īsti ir "baltā galdauta svētki", jo apparently par to ir kipiš. Ja kādam ir tik daudz laika uz rokām, mums šobrīd aktualitātēs, piemēram, ir Lucavsala ar savu stadionu. Absolūti legit un neizsmeļams resurss priekš righteous anger. Pieslēdzas kādai Rīgas domes sēdes tiešraidei. It's fun, I promise.

ja par garoziņām jaunajā darbā - outlook vide ir kaut kas neticami neērts, stīvs un tizls. es ļoti daudz laika pavadu vienkārši čakarējoties ar sīkumiem, ar kuriem googles vidē nebija nekādu problēmu.

tikko runāju pa telefonu ar Linarda Laicena mazmeitu. viņas numuru dabūju netīšām uzrakstot e-pastu bibliotēkas direktoram. kad sapratu, ka esmu nejauši iekopējusi viņa e-pasta adresi un nosūtījusi jautājumu viņam - sakautrējos un aizsūtīju ziņas dažiem citiem, kas šķita piemērotāki atbildētāji (no bibliogrāfijas nodaļas, kur viņa strādāja). bet man atbildēja tikai direktors.
viņa izrādās joprojām iet pie Otto un Alīnas uz kapiem. reti, bet iet. un izrādās Teodora Zaļkalna skulptūra Alīna Grīnberga tiešām ir tā pati mana Alīna. es biju manījusi, ka tāda eksistē, bet nebiju pievērsusi uzmanību, jo man likās, ka gan jau vienkārši vārdu sakritība un tā ir cita Alīna. labāku bildi nesanāk atrast, bet lūk.
sarunājām vēl sazvanīties un varbūt satikties. viņa padomāšot vai ir ko man teikt. un aizrādīja, ka nevajag lietot vārdu "čakarēties". viņai taisnība, protams.

p.s. vispār pirmais viņas jautājums man pēc tam, kad biju stādījusies priekšā - vai es esmu bijusi sakopt Grīnbergu kapus.

jau kādu gandrīz nedēļu iepriekš tika izsludinātas ļoti ekstrēma laika prognozes.
bet, vai tu, cilvēks [un vispār Emirāti] varēji būt gatavs kam šādam?
https://www.khaleejtimes.com/uae/uae-no-electricity-internet-water-in-several-areas-after-heavy-rains
https://www.khaleejtimes.com/uae/weather/uae-red-alert-issued-as-hazardous-weather-intensifies-across-country

kaut kādus īsviģikus var arī iekš instas @lovindubai un @gulfbuzz palūrēties.

vienvārdsakot, pizģets bija, jā.
labi, es strādāju visnīcu biznesa sfērā, mēs nomenedžējām kolēģus izmitināt tepat, brīvos numuriņos (ar gandrīz 97% mūsu iestādes aizņemtību).
bet bija cilvēki iesprūduši gan birojos, gan uz ielas, gan metro stacijās, jo vienbrīd metro vienkārši pateica - čaukakau, kāpjat laukā. un tu stāvi viss tur tāds, nekurienē, ūdens uz ielām no "līdz ceļiem" līdz "līdz kaklam", gāž kā no spaiņiem, vējš rauj visu pa gaisu (arī dīvānus no balkoniem, jā)....un gaidi labākus laikus, lai līdz mājām kaut kā tiktu.
es mēģināju izveikt savu parasti 7 minūšu mājupbraucienu, jo dzīvoju tak tepat, pār pa šoseju no darba. kā tad! pie pirmā luksofora man pa manu joslu jau pretī brauca, jo tālāk esot viadukts applūdis un nekur netikt. aizpeldēju ar savu auto atpakaļ uz darbu, un vēlāk kaimiņš atbrauca pa ceļu neceļiem man pakaļ ar savu, daudz lielāko auto. pa stundu kaut kā mājās tomēr tikām.
šodien arī vēl ļoti daudzi ceļi ir ciet. uz darbu es tiku, bet atpakaļbraucamais viadukts ir vēljoprojām smagi applūdis, tā ka būs atkal pa apkārtceļiem kaut kur jāmaldās.

šāda vētra un lietus neesot redzēti pēdējos 75 gadus.
https://www.khaleejtimes.com/uae/uae-witnesses-record-breaking-rains-highest-in-75-years

bet, šodien darbā ar finansu kolēģi ēdam gardu muti Dubajas roltona ekvivalentu, jo neviens restorāns pagaidām neko vēl nepiegādā, un skrollējam sociālos mēdijus, krustus mesdami, ka mums reāli noveicās, salīdzinājumā ar citiem rajoniem.

let me get back to you asap - as slow as possible, I hate rush

filma, kas man lika gribēt taisīt filmas, nebija nekas labs. Vanilla Sky. un es nezināju, ka tā filma ir rimeiks, toreiz, kad redzēju.

dziesma, kas man lika gribēt dzirdēt mūziku, bija American Pie. Madonnas kasetē. Arī par to es toreiz nezināju, ka tā ir kovers.

vispār ironiski. Otto Grīnbergs tusēja ar Frici Galenieku, viņus, piemēram, abus apcietināja 1928. gadā pēc mega mītiņa cirkā. bet Mārtiņš Galenieks mani pirms daudzpadsmit gadiem veda eksursijā pa Pētera Māldera vietām Londonā (neko nezinot par to, ka Otto un Fricis - mūsu vecvectēvi, ir bijuši pazīstami + mūsu ģimenes nav nekā draudzīgas vai saistītas. mēs iepazināmies kaut kādā drausmīgā dzeršanā pie Uldīša).

p.s. sorry basta - grāmatu vēl neesmu izlasījusi.

Ok, es zināju, ka es eju uz filmu, kur "viss ir slikti", bet šis negaidīti trāpīja pārāk daudzās vietās vienlaicīgi. Tā ka bez piecām minūtēm varētu šo pieredzi apspriest ar terapeitu.

Šodien piepildījās viena ļoti sena mana vēlme. Lai arī mašīna mūsu mājsaimniecībā ir jau otro mēnesi, šodien pirmo reizi izdevās iemanevrēt dzīvesbiedru, lai aizbrauktu uz lielveikalu šopingā. Par sagādi mājās atbildu es, tāpēc nevienam īsti nekad nav interesējis, kā ir vilkt no bodes maisus salīkušu muguriņu. Šodien šo to vajadzēja no būvmateriālu veikala, kas ir daļa no lielāka šopingcenta, tāpēc uzsēdos uz astes. Protams, nācās iekļauties nervozos laika rāmjos, bet piekrāvu pilnu bagāžnieku ar ūdeņiem, kartupeļiem, burkāniem, āboliem, grilla oglēm un vēl lielo točpapīra paku pa virsu. Būvmateriālu veikalā nopirkām 10 l impregnanta spaini, ko laukos apstrādāt terasi šovasar. Dzīvesbiedra steidzīgums un īgnums neļāva izpētīt visu piedāvājumu, bija ātri jāpieņem lēmumi, jāķer un jāgrābj, bet to visu varēja aizvest, to vairs nevajadzēs stiept, vai mēģināt sastūcīt pa velosomām.
Daudziem tā ir pilnīga ikdiena un rutīna, bet es šobrīd jūtos kā uzvarētāja.

tas nebūtu labi, tāpēc šis

https://www.apollo.lv/8001837/latvija-ar-likumu-garantes-skaidras-naudas-pieejamibu

likumprojekts meiko sensu.

Jau kādu laiku nedzeru kafiju un, kas par brīnumu, jūtos labāk. Guļu labāk, rokas netrīc, vispār tāda iekšējā tricekļa sajūta ir ļoti samazinājusies. Un šoreiz iztiku bez kaut kādām lomkainām galvassāpēm.

Kāpēc izvēlējos tagad kādu laiku nedzert kafiju (bezkofeīna es dzeru, tā no illy ir pat ļoti okay)? Liekas, ka tā kaut kā būs (un ir!) labāk manai trauksmei.

Es vispār ļoti godīgs palicis, katru dienu eju pastaigās, nedzeru, nepīpēju, kafiju arī tagad esmu samazinājis, čipšus arī cenšos negrābstīt. Varbūt to sauc par agru pusmūža krīzi (ap 35 tādas taču var sākties, ne?).

Vakar vakarā man pajautāja, vai es šodien iešu uz treniņu. Kontekstam - es svētdienas vakaru pavadīju traumās. Vakar saņēmu gala, gala lēmumu*, ka nekas lauzts man nav. Man jau šķita, ka es esmu drusku nomierinājies, un mēdzu neskriet uz treniņu akurāt ar kruķiem, bet var jau būt, ka tas ir pašapmāns, un visas manas rīcības apkārtējiem joprojām liek domāt citādāk. No trešās puses, ja jau mani mēdz saukāt par borderkolliju**, nevajadzētu būt pamatam domāt, ka kaut kas ir būtiski mainījies.

* Izrādās traumu dežūrārsta slēdziens var tikt pārbaudīts kaut kur centralizēti, un tad ir jāiet uz datamed.lv skatīties gala, gala lēmums.

** Ir mēmes par to, ka borderkolliju loģika lauztas kāja gadījumā ir - it's ok, I'll run it off.

malkas šķūnī mētājas vāveres astes gals un zebiekstes vai seska kaka

Vecais nacionālists kā vienmēr sarunā šādās tādas muļķības bet par `` zaļo kursu`` viņam ir nekomfortabli daudz taisnības

https://neatkariga.nra.lv/intervijas/453904-aleksandrs-kirsteins-zalais-kurss-ir-krapnieciba-kas-iznicina-dabu?utm_source=inboxlv&utm_campaign=inboxlvNews&utm_medium=button

//Taču pēc tam Lietuvā pēc “zaļo” ierosinājuma bija referendums, kurā tika nobalsots, ka atomelektrostacijas ir bīstamas, tāpēc nav vajadzīgas. Tas atgādina to, kas notika Vācijā, kur tika slēgtas 10 lielas atomelektrostacijas.//

OK, izrādās ka leiši zaļsajukuši prātā pēc vāciešu piemēra.

//Tikai tagad zinām, ka visas šīs zaļās kustības Eiropā - “Greenpeace” un tamlīdzīgas - saņēma finansējumu no Krievijas, kas nebija ieinteresēta stabilā Baltijas valstu energoneatkarībā, jo tirgoja tur savu gāzi.//

Brīnos kā Kiršteins to zina `` tikai tagad``, es atvainojos par to bija rakstīts GRU disidenta Suvorova - Rezuna grāmatās vēl 1985. gadā.

Kad tikko parādījās iniciatīva taisīt kvalitatīvus latviešu seriālus, pieņemot, ka ir zināma korelācija starp kvalitāti un finansējumu, man tā šķita lieliska doma. Tagad šķirstot IR, kas ir medijs, kas ir pelnījis atsevišķu stāstu, pamanīju recenziju par kārtējo seriālu. Es ar mainīgām sekmēm spēju izsekot Spriņģes "seriāliem", bet ar latviešu kultūra patērēšanu man iet diezgan slikti, un seriāli noteikti ir pirmie, kas nonāk saraksta lejasdaļā.

Mana pirmā problēma būtu platforma, kurā viņus skatīties. Es varbūt neesmu tipisks vidējais latvietis, bet iespējams arī esmu, bet es pat par Netfliksu nemaksāju, par kaut kādiem vietējiem strīminga servisiem nemaz nerunāsim. Seriāli ķinī? You must be joking, right? Es te knapi spēju noskatīties visas pilnmetrāžas filmas, ko ķinī rāda, un es mūsu mājsaimniecībā vēl esmu tas, kurš iet uz kino. Es nestaigāju pa krogiem, es neeju uz visiem koncertiem pēc kārtas, un teorētiski man ir gana daudz brīvu vakaru, bet kaut kā ar visu to divas filmas nedēļā ir teju maksimums ko es no sevis varu izspiest, ja vien tas nav kaut kāds Riga IFF.

Par seriālu saturu laikam būtu pat lieki runāt, ja es neko no tā neesmu redzējis. Un šis arī nav tāds twitter hot take, tikai mani individuālo novērojumi un preferences. Gan jau globāli viss ir labi un pareizi, un es noteikti priecājos par jaunajiem likumprojektiem, kas ļaus piesaistīt papildus finansējumu no strīmingu platformām.

oh my, arī dramaturgs. es laikam ceru, ka tā luga ir neglābjami zudusi un man nekad nebūs iespēja to lasīt.

Tāpēc diskusijās aicinājām rakstīt lugas pašus strādnieku jauniešus un revolucionāros studentus. No viņu vidus arī radās jauni dramaturgi, kuri deva vērtīgus darbus mūsu repertuāram. Viens no pirmajiem šāda veida darbiem bija O. Grīnberga sarakstītais «Ķēniņš—Jēriņi», ko viņš nodeva mūsu dramatiskajai sekcijai 1926. gada rudenī. Tas bija viens no tiem darbiem, kas visilgāk (šķiet, vairāk nekā piecus gadus) nepārtraukti palika mūsu teātra repertuārā. Šajā darbā bija pamatīgi atmaskota buržuāziskās republikas šķiriskā būtība un tās pērkamie līderi. Lugas autors O. Grīnbergs bija tolaik plaši pazīstams revolucionārās strādniecības darbinieks — lielisks orators un revolucionārs preses darbinieks. Pavisam jauns viņš parādījās mūsu vidū un kļuva pazīstams ne vien Rīgā, bet arī citās Latvijas pilsētās un laukos.
/Atskatoties uz dzīvi. DIVDESMIT ASTOTAIS STĀSTS. MINNA ZĪDERMANE. Padomju Jaunatne Nr.210 (25.10.1967.)/

Strādāju līdz vēlam vakaram redakcijā, mājās bija Paula ar sievasmāti, iebraukušu no laukiem. Pie ārdurvīm no virtuves puses atskanēja zvans.
„Kas tur?" „Šeit Marija Leiko!”
Varam iedomāties sieviešu pārsteigumu, dzirdot aiz durvīm slavenās aktrises balsi, kas neilgi atpakaļ bija ieradusies no ārzemēm. Leiko kopš 1905. gada revolūcijas laikiem dzīvoja un darbojās Vācijā, izvirzījās un izcēlās kā ekspresionistiska aktrise un arī filmu māksliniece pirmajā (mēmajā) posmā. Tika redzēta arī uz Rīgas ekrāniem. Vēlāk ar lieliem panākumiem viesojās Nacionālajā un Dailes teātrī, arī provincē.
Kopš 1933. gada ārzemniece vāciešiem vairs nebija vēlama, un Marija Leiko palika mūsu galvaspilsētā. Viņa bija nākusi apskatīt telpas pie mums Meža Parkā kopā ar Austru Krauzi. Abas dāmas bija apmierinātas, un es viņām izīrēju prāvo ēdamistabu. To bija izgleznojis tas pats Romāns Suta, kas reiz atveda arī savu kollēgu, ja pareizi atceros, Jāni Kalmīti, un teica: „Viš ti, čto nacarapal pjoriškom!” (lūk, ko saskrāpējis ar spalviņu).
Tagad valdīja Kārlis Ulmanis, bija iestājies mierīgs un kluss laiks. Īpaši to varēja izjust, kad starp priedēm sasniga sniegs un gaiss bija tik tīrs un rāms. Manas Īrnieces varēja baudīt pilniem malkiem , pelnīto” atpūtu, kā mēdz sacīt. Kas notika viņu iekšējā pasaulē, to nemāku teikt. Dāmas likās ļoti mierīgas, par citiem neinteresējās un savas lietas bez vajadzības nestāstīja. Gandrīz nekur viņas negāja, atceros tikai vienu reizi, kad apmeklēja Splendid Place kino, kur noskatījās Villija Friča un Lilianas Harvejas opereti. Pavisam maz cilvēku nāca pie viņām un reti, ne vairāk kā divi, trīs — Ādamsoni, Grīnbergi, kompanjons Ozols. Austrai un Marijai bija pāris personisku mēbeļu, Sutas zīmēti sarkanmelni ķeblīši, ko viņas atstāja vēlāk aizbraucot Ādamsonam un viņa sievai, bijušajai tautsaimniecības studentei un radiofona ziņotājai Mirdzai Ķempei, vēlākajai boļševiku „dzejas karalienei”. Austra Krauze un viņas draudzene, abas „proletāriāta” darbinieces, dzīvoja no kapitāla. Austrai piederēja neliela firma „Piena Eksports”, kas par brīnumu bija palikusi „neapvienota ” autoritārajā laikmetā. Kompanjons bija Ozols, pusmūža vīrs, tumšu ūsu un skrejošām acīm. Kā prokurists darbojās mans skolas un studiju biedrs, Oto Grīnbergs, vēlākais Rīgas pilsētas izpildkomitejas izglītības daļas vadītājs un marksisma profesors.
/Oļģerts Liepiņš "Tālos atspulgos: mana mūža atmiņas" (1982) 619. - 621. lpp./


Par ko Grīnbergi runāja ar Leiko un Krauzi? Kādas bija viņu attiecības? Vai tās sabojājās pēc iepriekšminētās naudas lietas? Ja par Linardu Laicenu vecvecvecāku arhīvā ir daudz pieminējumu, arī atmiņu raksts, tad par Leiko un Krauzi nav - tik vien kā rakstā par žurnālu "Informators". Kad un kā viņi uzzināja par Lielo teroru? kaut kur te manīju piezīmes, ka Otto esot pats centies izpētīt Laicena nāves apstākļus un viņš pēc tam bija teicis, ka cer, ka Laicena atraitne par šiem apstākļiem neko sīkāk neuzzināšot - pārāk smagi tas esot. bet kā ar Leiko? Viņam bija vienalga vai kaut kādu iemeslu dēļ par viņu nevarēja tā interesēties un runāt?


No vienas puses gribas redzēt "Marijas Klusumu". No otras ļoti negribas.