manas šīsziemas ēdamās apsēstības ir ķilavas (sievas buča, vīra buča utt.), uz maizītes ar avokado + helmans vegāno majonēzi, un "butter beans", ko latviski sauc par Limas pupiņām, visādos krāsnī ceptos veidos, kopā ar dažādām vasarā sasaldētajām lapām, ko lēnām velku ārā. es esmu kopumā apsēsta ar saldētavu un tās piepildīšanu rudenī. jo īpaši ar lapām.
Un skābēti kāposti klāt pie visa, bet šis nav nekas jauns.

I wish i could intellectually rely on God.

"Tāpēc, ja ir jāizšķiras starp mākslu un dzīvi, ej dzīvē, stādi puķes, cep kūkas un aizver ciet mākslas durvis! Jo nekas – absolūti nekas! – šajā pasaulē nav svarīgāks par brīdi, kad pavasarī stādi puķes, apskauj savu mīļoto cilvēku vai bērnu vai vienkārši skaties, kā saule aust un riet. To es saku no sirds!"

THIS!

Biju paskriet un uzskrēju Dainim parciņā, kur viņam salīdzinoši bieži uzskrienu. Bet tikai šovakar atcerējos, ka šo parciņu 1. vai 2. kursā Covid laikā filmēju, pildot videooperatora meistarības uzdevumu pie Daiņa. Mūsu saskriešanās toties sāka notikt pāris gadus pēc tam.
Domājāt, vienkāršs kameras kustību uzdevumiņš? Patiesībā meistarīgs foreshadowing.

Ja jums ir kaut kas vecs un normāli strādā, nemainiet to uz jaunāku, lai kā jums to uztieptu...
Padevos intensīvajiem piedāvājumiem "atdošu tev veļasmašīnu, lietota desmit gadus tikai vasarās reizi mēnesī", atdevu prom veco, kas man visnotaļ labi kalpoja daudzpadsmit gadus vai vairāk un ko savulaik jau lietotu bija sagādājusi cibiņš aga.
Jaunā rīb kā traktors pat uz paklājiņa, vecā vibrēja pavisam ciešami pat bez paklājiņa. Meistars Kostja teica – labāk būtu veco paturējusi, jo "jaunajai" (2005. gada ražojums) ir izļurkājies rāmis un jau sākusi rūsēt apakša. No ārpuses vienkārši paskatoties to nevar redzēt, nē. Vēl +viens gadījums, kas vairo manu riebumu pret Siemens ražojumiem.
Esmu vīlusies un jūtos piečakarēta. Diagnostika, pretvibrācijas paliktņi (bezjēdzīgi) un gumijas paklājs arī nebija par velti.
Vismaz no "jaunas" gāzes plīts veiksmīgi atvēcinājos, Kostja šodien sakārtoja veco, uzticamo plīti, lai tagad abās pusēs deg ar vienmērīgu liesmu.

lai vai cik daudz es mācītos un studētu, es nekad nezināšu par konkrēto tēmu tik daudz, cik par to zina random cilvēki sociālajos tīklos

Man drīz pazudīs ticība cilvēcei. Viens pārītis, kas it kā formāli atbalsta visu to, par ko es iestājos, protestē Notingemā. Kāds cilvēks viņus nosauc par 'cunts' un 'bigots'. Ta kā pārītis sastāv no vīrieša un sievietes, viņi uzreiz ieslēdz naratīvu, ka tā ir mizogīnija un turpina to atkārtot.

Bet tā ir tā pati puse, kas taču it kā deklarē, ka viņi saprot, ka nepiekrišana kādam un apsaukāšanās (apsaukāties nevajag), automātiski nenozīmē, ka runa ir tieši par sieviešu nīšanu, ja tas ir raidīts uz sievieti. Šajā gadījumā tas bija raidīts uz viņiem abiem, bet viņu reakcija - tūlītēja birku piekāršana /rasisms, fobija, mizogīnija/ ir tieši tāda, kā cilvēkiem, kuru uzvedību viņi kritizē. Un tagad man jādomā ar kādu mērķi viņi vispār gāja protestēt: vai tāpēc, lai izplatītu un skaidrotu savus uzskatus, vai drīzāk tāpēc, lai parādītu, kādi draņķi ir tie, kas viņiem nepiekrīt.

Politiķis uzrunā tautu, bet bloķē atbildes..no tautas.

Man vēl nav īsti izprotama psiholoģija, kad, piemēram, tiek ierakstīts kaut kas negatīvs par kādu cibiņu, bet viņam ir liegts atbildēt, jo iespēja komentēt ir vai nu nogriezta pavisam, vai arī viņš nevar, jo ir izbanots. Man šķiet, ja tu kādu kritizē, tad tev ir jādod viņam iespēja sevi aizstāvēt (varbūt viņš nemaz negrib tur iet un kaut ko ņemties un aizstāvēties, bet tas nav svarīgi, man šķiet, ka atstāt durvis mazliet pavērtas dialogam ir labi, bet varbūt es dzīvoju naivās ilūzijās)

Vakar beidzot izdomāju sev jaunā gada apņemšanos- jāsāk lietot pārtikā sarkanās bietes. Tas līdz šim ir bijis vienīgais produkts, ko es konkrēti neēdu nekādā sastāvā un necik. Nepatīk ne smarža ne garša ne krāsojošās īpašības. Aukstā zupa un siļķe kažokā- produktu esenciāli slikta izlietošana.
Un kāpēc tad sākt tagad? Jo lien acīs visādi propagandas raksti par to, kāds supersakņaugs ir biete un kā mums visiem vajadzētu to ēst. Jo dārzeņi ir mans pamatracions, un, teiksim godīgi, latvju dārzeņus uz pirkstiem var saskaitīt, tāpēc katrs ir svarīgs.
Un aizspriedumi ar laiku pāriet, es tak neēdu visādus rosolveidīgos līdz až gadiem trīsdesmit, bet tagad ēdu. Sajūsmā neesmu, bet reizēm ir ok. Varbūt es varu tikt galā vismaz ar savu nepatiku pret bietēm, ja reiz smēķešanu atmest nespēju.
Apņemšanos nevajagot atlikt, neatliku uz šodienu un kātoju uz veikalu. Cita starpā iegādāju 400g rīvētu biešu ar domu vārīt zupveidīgo.
Tagad vajadzētu sākt to darīt, un es jūtos priecīgi pacilāta un dziļi skeptiska.

Kā zināms, daži melnie strazdi paliek ziemot tepat. Šaisētā šogad ir vesels pārītis, laikam rezidentu atvases. Un katru gadu es domāju, ar ko lai šos uzcienā. Esmu lasījusi, ka ziemā šie varot ābolu uzknābāt. Un tā man gadiem stāv pa ābolam uz palodzes, neēd viņus pilnīgi neviens, pat nepagaršo, pat neaiztiek, pat žurkām neinteresē, līdz pavasarī sapūst.
Nē, nu, kaut ko jau viņi tur uzēd, ja jau nāk, bet ko tieši? Rozīnes ar neder.
Atvēru žalūziju, viens tur tāds stīvs un sarāvies, barotavā nakšņojis. Un man ne jausmas, ar ko lai to mazo dinozauru iepriecina.

Man šodien ļoti paveicās, jo, kad izvilkos laukā uz veikalu, tas sakrita ar momentu, kad diena pārtapa vakarā zem skaidrām debesīm. Saule bija tik zemu, ka skāra pašus lielo noliktavu tipa namu jumtus, brīžiem nevarēja redzēt pilnīgi neko, tikai dedzinoši baltu gaismu un kontrastējoši asas ēnas, kas plūda iekšā un ārā pa automātiskajām durvīm. Saulei jau aizejot, viens vienīgs vientuļš mākonis iekrāsojās lillīgs un ap gaismas aizejošo oreolu izklaidus varēja saskaitīt kādas 5 īsas, zeltainas svītriņas no lidmašīnām. Šafls tajā brīdī uzlika šo dziesmu kas ļoti piestāvēja vizuālajai noskaņai, tikai es iedomājos, ka tās skaņas, ko viņš rada brīžiem atgādina cilvēkus, kas mostas no narkozes pie zobārsta, kad viņiem joprojām mute un lūpas ir pilnas ar anestēziju un viņi mēģina kaut ko pateikt. Šī doma man lika pasmaidīt un tad, pretējā pusē no kroga jumta izlīda milzīgs, dzeltens pilnmēness, razzle dazzle supermoon, Wolf Moon.

Lai arii es juutos kaa grausts, es shogad veelos buut optimistiska un pozitiivaaka.

Pirms mēneša no cietuma tika izlaists James Rennie, pret viņu bija vairākas apsūdzības, viena no tām, ka viņš izvarojis 3 mēnešus vecu zīdaini. Viņam draudēja mūža ieslodzījums, bet tika notiesāts uz 16 gadiem. Viņa karjeras ceļš ir visai iespaidīgs: Skotijas LGBT labdarības organizācijas CEO, tika apbalvots par savām rūpēm kopienas drošības veicināšanā un homofobijas apkarošanā, cīnījās par viendzimuma pāru tiesībām adoptēt, tika aicināts uz parlamentu, taču tad atklājās, ka viņš darbojas kopā ar citiem pedofiliem un izvaroja zīdaini.

Neesmu eksperts, bet es šaubos vai cilvēks, kurš izdara ko tādu var jebkad kļūt normāls līdz tādai pakāpei, lai varētu droši atgriezties sabiedrībā.

Otra lieta: naivais arguments, ka neviens taču neies visādi pūlēties tikai tāpēc, lai viņam būtu piekļuve potenciālajiem upuriem. Nē, cilvēks var darīt teju visu iespējamo, būt aktīvākais pilsonis un kļūt par lielāko marginalizētās kopienas aizstāvi, kļūt par skolotāju, priesteri, ārstu, kļūt par kādu, kas sabiedrības acīs cīnās par viscēlākajiem mērķiem.

https://www.youtube.com/watch?v=b5QtNtkVCEo

bez humora nebūtu jēgas dzīvot, ar labunakti

Nesen lasot vienu īsu ierakstu sajutu savus 'provokācijas receptorus' novibrējam, bet nolēmu paturēt pie sevis un uzrakstīt par to vēlāk. Vēlāk ir tagad.

Par to, ka reizēm tiek salīdzināti dažādi ēst gatavošanas stili un par kādu no tiem 'novīpsnāts' - te domāju tieši gatavošanu ģimenei vs smalko gatavošanu.

Gatavošana ģimenei ir female-coded un smalkā gatavošana male-coded.

Pirmajā gadījumā ir runa par gatavošanu, kur tev ir jātaisa daudz un ātri: kaut kur kāds auro, pa kājām maisās viens vai vairāki bērni, tu runā, pieskati, multitāsko. Ēdienam jābūt tādam, kas garšos visiem, kas neprasīs daudz laika un tu centīsies minimāli kaut ko sasmērēt, lai nav vēl pēc tam vēl arī stundām jātīra.

Otrajā gadījumā tu vari pilnībā fokusēties gatavošanai, darīt to tik ilgi, lēnām un pacietīgi, cik vien tu vēlies un lietot kaut vai 4 pannas etc.

Abas ir labas prasmes, bet katrai ir savs konteksts, ceru, ka to var saprast.

P.S. drošības labad piebildīšu, ka šis ieraksts nav par to, ka sieviete nevar būt michelin zvaigžņu restorāna šefpavārs.

Slinkums rediģēt veco tekstu, jo tad atkal jāliek rindkopas, tāpēc veikšu piebildi šeit. Par youtube kanāla jēgu. Izmantoju to kā savu uzmetumu katalogu. Sāku augšupot publiski, tāpēc tā arī turpinu. Galu galā prieks, ja kāds pavelkās no manas manieres.