Turpinot iepriekšējo tematu vēlos sacīt, ka, lai gan kritizējami, kā manosfērai, tā feminismam bija legit iemesli, lai tie rastos un abos gadījumos tiek paustas arī lietas, kas ir patiesas.

Lasot Šopenhauera eseju par sievietēm ir diezgan jūtams, manuprāt, kāpēc feminismam vajadzēja rasties, tur tas ir labi redzams. Mani personīgi neaizvaino tas kā viņš noraida visādas sieviešu spējas un kapacitātes, tostarp intelektuālās un uzskata viņas par kaut ko starp vīrieti un bērnu - tomēr tā ir laba augsne iebildumiem. Varbūt man eseju vajadzētu pārlasīt, bet patlaban negribas. Cik atceros, tā tiešām man nepatika tikai viens moments:

"The first love of a mother, as that of animals and men, is purely instinctive, and consequently ceases when the child is no longer physically helpless. After that, the first love should be reinstated by a love based on habit and reason; but this often does not appear, especially where the mother has not loved the father. The love of a father for his children is of a different nature and more sincere; it is founded on a recognition of his own inner self in the child, and is therefore metaphysical in its origin."

Sievietēm vajadzēja savu balsi just to cut this bs.

sakomunicējos ar visiem atvaļinājuma laikā. tagad vairs negribu ne ar vienu runāt. 

Tīras vibrācijas no Sanktpēterburgas. Ļoti izjusts un viegls gars.

https://www.youtube.com/watch?v=kGHp2Ita5R8

Es kaut kad aprakstīšu visus tos epastu un zvanu piedzīvojumus, lai mēģinātu panākt kaut nelielu, it kā taču vienkāršu lietu izmaiņas, kas padarītu cilvēku ikdienu drošāku, ērtāku un pieejamāku. Ir jāsāk apkopot šīs hronikas ar epastiem Rīgas Satiksmei, Vivi, Mobilly, Rīgas namu pārvaldniekam, Rīgas kaut kādiem departamentiem. Kad beidzot tiks sagaidīts kāds auglis šajā, jebaķ.

kāpēc frāze "patvaļīga gājēju taka" skan kā noziegums?

vajadzētu sacerēt vēl kādu kompozīciju par masu izklaidi
ar nosaukumu, teiksim, girlfriend in the kukurags
kas skanētu tāpat, kā girflriend in a coma, bet ar reversētu vēstījumu
te gērlfrends justos ļoti priecīgs no masu izklaides, bet komā no pēkšņas asfiksijas būtu pats boifrends
uz skatuves varētu dziedāt un dzejot ar bērniem rajecka
tā teikt, olgas disenīte ar mazajām misenītēm
pats ex-rajeckis ekstāzē lauž vairākus sintezatorus
vārdsakot, skaņdarba girfliend in the kukurags liriskajai daļai ir ļoti plaša iespēju kapacitāte

Noklausiijos Reichelas Wilsones Rogana interviju un holy moly, we really are screwed aren't we.

I really lament the fact, ka ir tik viegli jaunus cilveekus iedvesmot uz buutiibaa jebko. Bija tik katartiksi paklausiities, kur visas shiis kaisliigaas un shaubiigaas feministes un vinju sunpurnji ir izceelushies. Theosophy, satanism, porn - just wholesome and lovely.

Ir labi, ja tiiri intstinktiivi feminisms shkjiet shaubiiga huinja, kas ar apgreeciigu taisniibteeloshanu spiezh moraali domaat un dariit lietas, kas ir pretstataa dveeselei. Bet ir veel labaak, intelektuaali prasties un paarliecinaaties, ka intuiicija un dveesele is king.

Es sort of saprotu hearty kristieshus, kas neapstaajas, jo it seems just about the only code that actively protects from war on your soul.

Ja man 2013. gadaa randomly nebuutu iepaticies Jeezus, es visticamaak tagad buutu nojuugusies Kali, ja es buutu tik taalu izdziivojusi.

Ej labāk turpināt domāt, ko kāds cits varētu par tevi padomāt. Tās domas ir tavas būtības un tava intelekta vērtas.

Šodien, 25. martā, Baltijas valstis atzīmē Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienu. 1949. gadā PSRS sāka uz Sibīriju izsūtīt Baltijas valstu polit/soc/milit-inteliģenci - spējīgākos, talantīgākos latviešus, lietuviešus un igauņus, ar mērķi iznīcināt šo valstu spēju organizēt kulturālu pretestību.

Starp viņiem bija arī mans vecvectēvs un vecvecmamma no mātes puses. Vecvecmamma atgriezās, taču viņas vīrs nomira Sibīrijā.

Es joprojām dažreiz aizdomājos par to, ka pēdējie vārdi, ko viņš dzirdēja, noteikti bija nevis viņa mīļajā, plūstošajā latviešu valodā, bet gan skarbi skanošā krievu valoda no kāda kareiva, sarga vai citas utubungas-kacapa puses, kurš viņu necilvēcīgi nobakstīja līdz nāvei.

Zīmīgi, ka šī Baltijas sēru datuma naktī Krievija veica limitētu iebrukumu Baltijas valstīs - Igaunijā ar sprāgstvielām pildīts krievu drons trāpīja Auveras elektrostacijas skursteni.
Tikmēr naktī LV un LT sprāguši no Krievijas un Baltkrievijas ielidojuši droni ar kaujas galviņām. LV - 400m no dzīvojamās mājas Krāslavas rajonā. LT - sazin kur. Paldies dievam neviens cilvēks šajos uzbrukumos nav cietis.

Iepriekš jau bijuši gadījumi, kur viņu ofšoru ēnu flotes kuģi pārgriež Igauņu-Somu un Latviešu-Zviedru komunikācijas tīklu zemūdens kabeļus. Neizbrīna NATO bezmugurkaulinieciskā rīcība - mūžīgais apīzments.

Apgalvojums, ka Baltijas jūra ir NATO ezers, ir absolūtākās pupu mizas. Ja tas būtu NATO ezers, tad, pirmkārt, tur nepeldētu neviens Krievijas ēnu flotes kuģis, kas pārkāpj starptautiskās varmākām-izvarotājiem noteiktās sankcijas. Ja peldētu, tos ātri vien konfiscētu NATO dalībvalstis, izsolot tos publiski un naudu pārskaitot Ukrainai.

Brīvas navigācijas tiesības nav absolūtas. Tām būtu jāpiemīt tikai tām valstīm, kuras ievēro civilizētu tiesiskumu nevis despotiju, kas konstruēta uz 90to mafijozņiku un PSRS drošības dienestu palieku HOMOEROTISKĀS laulības. Jā, tu nepārlasījies - vārds "homoerotiskās" lietots apzināti, jo tas ir viens no jautājumiem, kas ikdienā nodarbina krieva bezapziņu.

Esmu daudz pētījis viņu kultūru, viņu komunikatīvo manieri, valodas skanējumu, citu kultūras uzdošanu par savējo, utt.

Manuprāt, daudzu krievu problēma slēpjas faktā, ka viņi šai pasaulē ir nākuši kā homoseksuāli vīrieši, bet tā kā viņu valstī homoseksuāļus pazemina līdz necilvēka statusam, viņos mīt NĀVES BAILES, ka kāds uzzinās par viņu noslēpumu. Un šīs NĀVES BAILES arī pavada šos jaunos vīriešus viņu ikdienas gaitās. Viņi mazāk baidās no savas valsts post-mafijas varas, bet vairāk no līdzcilvēku brutalitātes, tiem kaut kā uzzinot, ka "viņš ir gejs".

Kāda, tavuprāt, ir cilvēka ikdiena, kurš dzīvo NĀVES BAILĒS? Šāds cilvēks agri iemācās DUBULTDOMU - domāt vienu, bet teikt citu. Voila - 21. gadsimta krieva dvēselīte DEMISTIFICĒTA!

Viņu leksikā ir labs vārds, kas raksturo šo pazeminātības stāvokli, kas nostiprinās, ilgtermiņā nevis pieņemot sevi, bet bēgot, izvairoties, neskatoties sev acīs, utt. Tāds cilvēks top par mankurtu jeb cilvēku, kas ir morāli, sociāli un fiziski degradēts un zaudējis savas kulturālās/sociālās saites, jo pārāk ilgi dzīvojis tādā pretdabiskā mentālas verdzības stāvoklī.

Krieva dvēseles ikdienu pavada konstanta mentāla analīze - "ir jāveic pasākumi, jāpieņem mēri, lai neviens nekad neuzzina, ka man patīk vīrieši!" - respektīvi, ir jākaujas, ir jākaro, ir daudz jādzer un skaļi jābļaustas, un, kad kaimiņš lūdz aizpist muti, jo sīkie guļ, tad nahuj ar cirvi to kaimiņu nocērt nost savas latentās, paniku raisošās homoseksualitātes vārdā.

Bēgot no savas seksualitātes ne to vien var sastrādāt.

Baltieši zina, kā komunicēt ar krieviem - jāatbild ar identiskiem mēriem. Ja ar krieviem cenšas pa civilizēto, viņi tevi vienmēr apmānīs un beigās nomelnos tevi. Jāsaprot, ka viņiem ir daudz lielāki info plūsmu resursi - ja viņi alkst iedzīvināt kādu domu pasaulē, viņi izmantos savus miljons trulos ruporus, kas aklās bailēs atkārtos varas paustos vārdus: "Mēs nākam laupīt, izvarot un nogalināt, lai mums nebūtu laiks nodoties homoerotiskām izklaidēm".

Manuprāt, katram dronam, kas ielido no Austrumiem, būtu jāseko atbildei no mūsu puses, taču 2x lielākai. Simplistiska formula: kairinājums no viņu puses noved pie 2x kairinājuma no mūsu puses, utt., ut.jpr. Tā mēs varam arī efektīvi testēt savas dronu tehnoloģijas.

Vienīgi gļēvi bezmugurkaulnieki var tikt iebiedēti ar mūsu homoerotisko kaimiņu draudiem. Papēti viņu draudu vēsturi pirms mīz - 99% gadījumu viņu draudi ir pupu mizas, jo nerezultējas ar izpildījumu un sekām.

Un kā, tavuprāt, Centrāleiropas valstīm būtu jākomunicē ar saviem homoerotiskaji-mongoloīdajiem austrumu despotijas kaimiņiem?

Gemini:( ... tālāk ... )

Varbūt mākslīgais intelekts tuvāko gadu laikā izgudros tehnoloģijas perfektai redzes atjaunošanai tuvredzības+tālredzības gadījumā?

Gemini:( ... tālāk ... )

Liidz kaadam briidim dziivee tu uz pasauli un citiem cilveekiem skaties kaa uz vecaakiem/autoritaateem, kam noteikti ir definitive gudriiba un best intentions at heart. Bet tad vienu dienu, kad tu jau esi mazliet padziivojis un jau paarej dziives otraa pusee, tu peekshnji atskaarsti - Ok, I haven't figured anything out, I err daily and all my best intentions will never make the smallest dent in the common goodness or rather folly of the world. Tu saproti, ka tik vien tu esi kaa taads varbuut mazliet labaak disciplineets beerns, bet tikuntaa beerns, ar 'kaapeec?' un emociju izvirdumiem, un savtiibu. Tikai tad tu saac skatiit liidzcilveekus kaa taadus pashus beernus, dazhs ir klases gudriitis, kaads ir mieriigs draugs, cits ir negants kauslis, mees neviens neesam autoritaate. Taa ir plika Dieva zheelsirdiiba un briinums, ka mees kaut kaa veel velkam uz priekshu, ka veel notiek labas lietas taadaa kritushaa pasaulee. Taapeec, ka labais ir briinums, mums ir pienaakums par to priecaaties, un tikai uz to fokuseeties!

Manosfēra un feminisms (šeit nedomāju klasisko feminismu, bet tā izpausmes pēdējās desmitgadēs) ir vienas monētas divas puses. Kas abām šīm grupām ir kopīgs: pilnīgs paškritikas trūkums un vainas meklēšana ārpus sevis - pie visa vainīgs ir pretējais dzimums. Tajā ziņā viņi ir ļoti līdzīgi: manosfēras čuvaki ir vīriešu kārtas feministi un feministes ir sieviešu manosfēras čuvaki.

Tas arī ir novērojams saistībā ar aborta dekriminalizācijas likumu UK, ko sākotnēji Lordu palāta atmeta atapkaļ, bet tagad tas tomēr ir pieņemts, tas paredz, ka sieviete nedrīkst būt pakļauta kriminālajai izmeklēšanai arī tad, ja aborts ir veikts stipri vēlāk pēc atļautā termiņa. Kad runa, piemēram, ir par to, lai viendzimuma pāri varētu adoptēt bērnus un kāds ieminas, ka nav labi, ja bērnam nav māte (vai tēvs), tad progresīvais gals uzreiz nāks klajā ar argumentu, ka mātes mēdz būt visādas - reizēm mātes ir tādas, ka viņām ir jāatņem vecāku tiesības. Tomēr, kad runa ir par pilnīgu aborta dekriminalizāciju, tad kaut kā tiek pieņemts, ka neviena sieviete to nekad nedarītu, ja vien viņai nebūtu vissliktākie un dramatiskākie apstākļi, neskatoties uz risku kāds ir grūtniecības partraukšanas medikamentu pieejamībai (tie ir pasūtāmi pa pastu, tieši šāds gadījums izraisīja skandālu), tiek uzskatīts, ka 51% populācijas šajā gadījumā ir šīs idealizētās būtnes, kuras nav vienkārši spējīgas uz sliktu un amorālu vai pat brutāli ļaunu rīcību. Manas tiesības uz savu ķermeni pilnīgi bez jebkādiem ierobežojumiem [vēlais aborts jebkāda iemesla dēļ] pāri visam gadsimtā, kad kontracepcija ir brīvi pieejama, man nešķiet kā emancipācijas uzvara, bet gan kā egocentrisma un narcisisma grāvis.

dienas stacionārs, tātad. es jau te minēju, kā es tiku pie nosūtījuma. ja mazliet plašāk, tad - šis "piedzīvojums" + visādi citi stresa faktori, tai skaitā situācija un atmosfaira darbā (un tas, ka man nemaz negribas strādāt, to, ko es strādāju), mani ap gadumiju bija diezgan ļoti nomākuši. es vispār necik nejūtos mērķauditorija pašenei, bet man bija domas par to, ka būtu ritīgi forši saslimt vai tikt pie kkādas traumiņas (viegls smadzeņu satricinājums, piemēram), lai vismaz uz brīdi visi un viss vnk atpistos no manis. + novēroju ķermenī visādas disregulācijas pazīmes - piem, mētājamies ar dzīvesbiedru dīvānā, bindžojam vieglu, fun, komforting seriku - ir cozy un nav nekādu ārēju stresa faktoru, bet es ik pa laikam saprotu, ka esmu nenormāli savilkusies un sasprindzinājusi visādas ķermeņa daļas. to pamanot centos tās apzināt atslābināt un dziļi paelpot, bet pēc brīža atkal un atkal konstatēju, ka saspringums ir back. sāka arī parādīties problēmas ar miegu. es lielāko daļu dzīves esmu pavadījusi ar miega traucējumiem, galvenokārt, nespēju aizmigt (un pēc tam pamosties), bet pēdējos gados situācija ir ievērojami uzlabojusies, tāpēc arī satraucos, jo ļoti negribējās, lai šis atkal sabojājās. nu un vnk visādi deprīgi simptomi, kā grūtības saņemties darīt jebko, arī tipa foršu, utt.
kādā rītā pie kafijas lasot ziņas, izlasīju par palīdzības anketu, ziņkāres dēļ aizpildīju un gandrīz uzreiz saņēmu ziņu, ka jau nākamajā dienā varu apmeklēt psihiatru. brīdi šaubījos, bet turpināju būt ziņkārīga un šo iespēju izmantoju (pēc nedēļas, nākamā diena likās too much). protams, dabūju recepti AD, bet iepriekšminētā saspringuma dēļ interesējos vai nevar dabūt nosūtījumu, pie deju un kustību terapeita (es pie tāda esmu gribējusi iet jau iepriekš, bet finansiālu un ģeogrāfisku apsvērumu dēļ nav sanācis). izrādījās, ka atsevišķi nevar, bet dabūju nosūtījumu uz dienas stacionāru, kurā ir iekļauts šis terapijas veids. pareizāk sakot, būtu jābūt, bet nebija.
parasti rinda uz dienas stacionāru Strenčos esot vairāki mēneši, bet es tiku pēc ~mēneša. godīgi sakot, efekts bija jau pirms es tur nokļuvu, jo pēkšņi kalendārā bija pārādījies datums, kuru gaidīt, jo tad es "saslimšu" un varēšu neiet uz darbu un veltīt laiku sev/pauzei. tas diezgan jūtami atlaida daļu no depra un jau likās, ka dzīvot kļuvis krietni vieglāk. nekādus medikamentus tā arī nesāku lietot.

sāku 11. fevrālī. uzzināju, ka dejas un kustību terapeite iet prom no darba, jauna vietā nav atrasta un šīs nodarbības man nebūs. uz drāmas terapiju nevarēju iet, jo esmu strādājusi kopā ar terapeiti pie vienas KVFR izrādes. atlika fizioterapija, mūzikas terapija, vizuālās mākslas terapija un psihologs.
fizioterapija - laikam jēdzīgākais, ko es tur dabūju un darīju.
mūzikas terapija - diezko neklikšķēja ar terapeiti. mazliet saprotamāka man viņa kļuva, kad uzzināju, ka gandrīz visu mūžu nostrādājusi par mūzikas skolotāju un par terapeiti izmācījusies tikai kovidlaikā. viņa bija ļoti tendēta uz padomu došanu, tai skaitā tādu, kas pēc maniem standartiem atbilstu lekšanai Karpmana trīsstūrī. ar mūziku neko baigi nedarījām.
vizuālās mākslas terapija likās interesanta, bet tur savukārt knapi paspēju kko iesākt, tad dažādu iemeslu dēļ izkrita dažas nodarbības un tad terapeite vienkārši saslima un tā arī viss beidzās.
psiholoģe - brīžam likās ok, brīžam ne visai. kopumā radās iespaids, ka psihologs, atšķirībā no psihoterapeita ir visai bezjēdzīgs. piefiksēju, ka runājot ar viņu domāju par to, kā man gribētos par šo pieredzi pastāstīt un parunāt ar savu psihoterapeiti. not sure vai tas ir normāli vai nē.
visas nodarbības notika individuāli, man nebija nekas grupās (kā bija šai influencerei pirms ~10 gadiem Veldres ielā Rīgā). man īstenībā laikam būtu patikusi kkāda viena nodarbība nedēļā grupā. bet drāmas terapija laikam mēdzot notikt grupās. pārsvarā notika 9-12, nebija katru dienu (man gan arī katru dienu reāli nebija ko salikt, neies jau katru dienu runāt ar psihologu).
uzsākot un beidzot bija tikšanās ar dienas stacionāra vadītāju psihiatri - tā gan bija ritīgi forša un entuziastiska un, par laimi, necentās uzspiest AD lietošanu.

vai realitāte atbilda manām ekspektācijām? laikam īsti nē, galvenokārt tāpēc, ka nebija tas, ko es gribēju visvairāk - kustību terapeits. bet nu bija daudz fizioterapijas, tas arī bija kūl. vai es ieteiktu šo citiem? noteikti, īpaši, ja ir pieejamas sociālās garantijas t.i. apmaksāta slimības lapa + jūs nepazīstat nevienu no terapeitiem un ir pieejama pilna programma.
nu vienīgi vēl es novēroju, ka tur tie speciālisti ir pieraduši drusku pie citādākiem gadījumiem - nu tādiem, kuri visdrīzāk pievērš daudz mazāk uzmanības savai iekšējai pasaulei. nu vai nepievērš vispār. nu un vēl, varbūt izklausīsies augstprātīgi, bet brīžam tur bija tāda lauku un varbūt arī neprofesionalitātes sajūta - saistīta ar speciālistu savstarpējām sarunām, visādiem stereotipiem, padomu došanu un tā.

reālie un taustāmie ieguvumi - iespēja mēnesi neiet uz darbu, netērējot atvaļinājumu un saņemot piķi. reāli atpūtos no dirnēšanas pie kompja - es gan dirnēju arī Heroes, īpaši sākumposmā, bet laikam ejot to darīju aizvien mazāk un atsāku lasīt grāmatas. man jau kādu ilgāku laikposmu bija palicis grūti to darīt. izlasīju veselu čupu. ļoti minimizēju smēķēšanu. pārstāju pirkt paciņas, tik drusku pastreļīju dzīvesbiedram tabaciņu. fizioterapija bija forši, vajadzētu tik turpināt iesākto. man bija licies, ka brīvajā laikā pievērsīšos mājsaimniecībai un revidēšu skapjus utt. - tas nenotika, ģemperi joprojām gāžas virsū, kad atver skapja durvis. bet bija tiešām foršs un silts un mierīgs un rūķīgs laiks pa māju ar dzīvesbiedru. skaista ziemiņa bija.

atsaucoties uz šo cibā minēto citātu "Latvija nav izpildījusi tās galveno apņemšanos, kļūstot par Eiropas Padomes dalībvalsti - tā nav integrējusi nepilsoņus"

man kā nepilsonim pašam nav jāintegrējas, visai valstij ir jāstrādā, lai mani integrētu. man nav jāmācās vietējā valoda un nav jāinteresējas par vietējo kultūru - valstij man ir jāiemāca vietējā valoda un jārada manī interese par vietējo kultūru. man nav jāpielāgojas valstij, valstij ir jāpielāgojas man. ja viņiem nesanāk, tad tas ir viss viņu feils, ne mans.

Muse jaunā dziesma ❤️

Ja man kādreiz būs sava rokgrupa, es to nosaukšu "Cik bagātniekus tu esi nogalinājis dzīves laikā?". Nez, man liekas piedūrīgs nosaukums. Mērķis - proponēt jautājumā ietverto ideju. Es uz to visu skatos no sekojošā skatu punkta - ja cilvēks kaut kādu iemeslu dēļ sev nav vēl uzdevis šo jautājumu, tad mūsu mūzika viņu iedrošinās sākt apcerēt šo ideju. Jo vairāk cilvēki to apcerēs, jo lielāka iespēja, ka kāds rīkosies! Burvīgi!

[..]

Briesmīga istaba pamostoties
Cik briesmīga istaba pamostoties
Tūlīt visi atnāks
Tās tik ir paģiras kaut no alkohola ne vēsts

Mēs te uzņemam filmu
Pēc minūtes es nākšu ārā
Es tagad nāku ārā


(eduards aivars)