Nezinu vai kāds tiešām izlasīs to rakstu, kuru ielinkoju, bet vēlos vērst uzmanību uz to, cik ļoti disforijas diagnoze balstās stereotipos. Tieši viss tas, ko mēs kā sabiedrība vairāk vai mazāk esam atzinuši kā pilnībā pieņemamu, piem, bērniem nespēlēties ar rotaļlietām, kuras tipiski izvēlas viņu dzimums, bērniem izvēlēties pretējā dzimuma spēļu biedrus, spēlējoties tēlot pretējā dzimuma varoņus - tas viss tiek uzskatīts par apstiprinājumu diagnozei.
Vēl ilgi, pirms es vispār zināju kaut ko par visu šo tēmu, mana meita reiz, kad nācām no dārziņa, ieminējās, ka viņa varētu būt transgender. Labi, ka es tolaik neko par šo nezināju, tāpēc mana reakcija bija pavisam chill, (tagad varbūt es būtu nedaudz 'on the edge'), es pajautāju kāpēc. Viņa atbildēja, ka spēlējusies ar draugiem un meitenes esot pārsvarā tēlojušas princeses, bet puikas monstrus, bet viņai būt par monstru esot šķitis daudz interesantāk nekā par princesi. Es atbildēju, ka nav nekādu šķērļšu tam, lai meitene arī nevarētu tēlot monstru, ka tas pat ir vēl labāk, jo būs pavisam oriģināls monstrs. Viņa piekrita un šis jautājums vairs netika pacelts. Vēlāk, kad mēs citreiz gājām pirkt viņai kādu kreklu, bērnu nodaļas ir diezgan atšķirīgas - meitenēm bija pārsvarā rozā toņos, ar ponijiem un mikimaušiem, bet puikām bija tumšos toņos un ar videospēlēm, tā kā viņai puiku krekli bija vairāk saistoši, mēs kādu laiku kreklus pirkām puiku nodaļā. Tagad, kad viņa pati izvēlas kādus kreklus tīmeklī, tie būs vai nu mākslinieciski zīmējumi ar skeletgalvām vai kādu mūzikas grupu, kas viņai patīk. Viņai joprojām nepatīk kleitas, bet nesen iegādājās rozā zābakus un joprojām nevēlas griezt savus garos matus. Kā teikts manis linkotajā Evas Kurilovas rakstā:
“We let them be themselves,” says a pediatrician in this NBC News story about a 5-year-old girl who was being socially transitioned. “So, they cut their hair and they wear their clothes and they wear their shoes they want. And they wear jewelry or they play with the kids they want to play with and they do the activities they want to do. We call that social transition.”
Funny, I was also allowed to cut my hair the way I wanted, wear the clothes and shoes I wanted, play with the kids I wanted, and do the activities I wanted. But instead of calling this a “social transition,” the adults around me thankfully just called it “letting a child be a child.”
----
P.S. aizmirsu pateikt par vēl vienu no disforijas diagnozes punktiem:
"A strong dislike of one’s sexual anatomy"
Runāju tikai no savas pieredzes - sākoties pubertātei, nepazinu nevienu sava vecuma meiteni, kura neizjustu diskomfortu par savu ķermeni, mani pašu tas tolaik tā nomāca, ka nevarēju iet peldēties bez dvieļa apkārt, kuru metu prom tikai pēdējā brīdī, ienirstot ūdenī.
